Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


No Vācijas uz Austrāliju četros mēnešos (1)

Minsteres tranzītnometne

Laikraksts Latvietis Nr. 452, 2017. g. 24. martā
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šajās dienās, kad no Frankfurtes uz Melburnu var aizlidot 23 stundās, tad četri mēneši, lai pārvietotos no Vācijas uz Austrāliju, liekās pārlieku ilgs laiks, bet to es piedzīvoju 1949. gadā. Jāatzīstas, tā nebija vienkārši pārvietošanās vienā satiksmes līdzeklī no punkta A uz punktu B, bet pakāpeniska norise, kā grēcinieka dvēselei, kurai jāiet caur purgatorija riņķiem, lai nokļūtu paradīzē.

1949. gada 27. oktobra rītā, Hamburg-Altona stacijā, bariņš Baltijas Universitātes (BU) studentu sakāpjam vilcienā un vēlā pēcpusdienā izkāpjam Minsteres stacijā. Sāk jau tumst, kad nonākam tranzītnometnē – IRO Processing Centre Münster (Westphalia). Nometne atrodas bijušās vācu armijas kazarmās, līdzīgās mūra blokmājās kā BU nometnē Pinnebergā. Sadzītus lielā zālē, ierēdņi mums izsniedz Processing Card un mediķi pamatīgi appūš ar DDT pulveri. Kartē rakstīts (vācu valodā): „Jūs esat šai nometnē izceļošanas nolūkā. Jums jābūt katrā laikā gatavam, ka izsauks jūsu vārdu un norādīs, kur jums jāierodas. Ja jūs tiekat izsaukts un neaizejat uz norādīto vietu, tad jūs varat pazaudēt savu kārtu izceļošanas procesā.“ Tiešām, pirmais iespaids ir no trokšņainas vietas – visās malās skaļruņi, no kuriem laiku pa laikam atskan visādi paziņojumi un norādījumi. Beidzot, vēlu naktī, mums desmit studentiem ierāda mitekli: 4. bloka 437. istabā.

Jau pirmajās divās dienās mūsu derīgumu darbam Austrālijā lietišķi un vienaldzīgi izvērtē, kā senāk preci vergu tirgū – dakteri meklē rētas un brukas, apskata zobus, izloka locekļus, izklausa sirdi un plaušas, nomērī asins spiedienu, pārbauda redzi un dzirdi, iepotē pret bakām un tīfu; rentgenologi nofotografē plaušas; laboranti noņem asinis un urīnu analīzēm un dokumentācijas ierēdņi nopratina – kāda izglītība vai amats, kāda valodu prasme, kad atstājis Latviju un ko darījis Vācijā, vai dienējis armijā?

Plaušu pārbaudei vispirms lieto atsijas (screening) rentgena uzņēmumus – maza izmēra fotofilmas. Ja tajās saskata kaut ko nenormālu, tad tādai personai plaušu rentgenuzņēmums jāatkārto parastā izmēra filmā, lai labāk izvērtētu pamanītās vainas. Jau nākamajā dienā man un vēl diviem (Ilmāram Gailim un Valdim Bergmansonam) no mūsu istabas desmit iemītniekiem jāiet uz otrreizēju plaušu rentgenu. Izpētījis filmas, ārsts izlemj, ka izmaiņas plaušās varētu būt radušās no tuberkulozes un ka mums trijiem būs jādara atkārtotas krēpu un asins analīzes, lai noskaidrotu, vai kaite ir aktīva. 15. novembrī mūs izsauc pie austrāliešu ārsta – man un Valdim paziņo, ka analīžu rezultāti nerāda aktīvu procesu, bet Ilmāram ir jāpārceļas uz Grēvenes nometni ilgākai izmeklēšana un novērošanai.

Nākamajā dienā mani un Valdi izsauc pie austrāliešu konsula. Gaidot uzgaidāmā telpā, esmu satraukts; – vai tā jūtas notiesātais pirms gājiena uz karātavām? Valdi konsula kabinetā iesauc pirmo. Pēc brīža, kas liekas kā mūžība, viņš iznāk ārā smaidīdams – viņam viss kārtībā!

Tagad mana kārta. Konsuls sēž aiz liela rakstāmgalda, tam blakām sekretāre, kas tulko. Pēc dažiem vispārējas dabas jautājumiem par manu izglītību, konsuls man noprasa: vai esmu dienējis vācu armijā? Meloju, ka ne (man taču nav dokumenta, ka esmu atlaists no gūsta!) un jūtu, ka nosvīstu un nosarkstu. Par laimi, šī nodevīgā reakcija paliek nepamanīta; – konsuls, galvu nepacēlis, kaut ko raksta, un sekretāre garlaikota skatās griestos. Vēl daži nenozīmīgi jautājumi, un man iedod izlasīt un parakstīt lapiņu, kurā rakstīts, ka es esmu ar mieru un solos, Austrālijā iebraucis, strādāt divus gadus jebkādu darbu, kuru valdība man piedāvās. Esmu norakstījis sevi Austrālijas valdībai, bet jūtos atvieglots un neparasti pacilāts. Nu tikai atliek gaidīt uz nākamo posmu šajā odisejā.

Laiku aizpildīt nav grūti. Mūsu istabā netrūkst kāršu spēlmaņu četriniekam bridža spēlei, un YMCA zālē ir piederumi šaha spēlei, kā arī galdi, lāpstiņas un bumbas galda tenisam. Katru darba dienu pēc vakariņām notiek angļu valodas mācību stunda; skolotāja ir austrāliete un mācības notiek angļu valodā. Šad un tad YMCA zālē par lētu naudu (0,5 DM) rāda kādu filmu, bet visbiežāk mēs aizsoļojam uz kādu kinoteātri Minsteres centrā.

Minstere ir smagi cietusi kara laikā. Daži kvartāli sastāv no ielu režģa izbumboto namu drupās. Nav ne ielu nosaukumu, ne citu orientējošu redzes pieturas punktu. Kādu nakti, ejot mājās pēc kino izrādes, bezcerīgi nomaldījāmies. Spokainajā mēness gaismā drupu krāsmatas rādījās kā kapakmeņi vecā kapsētā. Ielas tukšas, neizgaismotas. Vēl tagad nezinu, kā tikām uz pareizā ceļa.

Sv. Paula katedrāle vēl pa gabalu izskatās stalta un iespaidīga, bet daudzie reljefi, ornamenti, tēli un skulptūras, kas kādreiz rotāja portālu, nišas un altārtelpa ir zuduši vai bojāti. Kāda jēga bija postīt baznīcas ar šīm mākslas vērtībām, kuras taču ir visas cilvēces īpašums?

Drīz iepazināmies ar trijām latviešu meitenēm: Liesmu, Ritu un Vilmu, kuras strādā virtuvē un maltītēs izsniedz ēdienu. Pazīšanās ir necerēti labdarīga; viņas mums katru dienu atnes maizi, sviestu, sierus un citus produktus. Esam tā paēduši, ka dažkārt pat neaizejam uz brokastīm, lai varētu ilgāk pagulēt. Vakaros bieži ejam pie viņām ciemos. Tie ir neaizmirstami jautrības un smieklu pilni vakari! Dziedam, ejam rotaļās, minam mīklas, spēlējam šarādes ar koķetīgu ķīlu izpirkšanu. Reibstam no jaunības prieka; nevajag ne alkohola, nedz uzbudinošu zāļu!

18. novembrī YMCA zālē notiek svētku akts. Zāle gaumīgi izdekorēta. Goda sardze tautas tērpos, pie Latvijas karoga un ģerboņa stāv mūsu virtuves meitenes. Zāle cilvēku pilna, pietrūkst pat vietu, kur sēdēt. Pēc pāris korāļiem seko mācītāja sprediķis – garš, no klišejām un banāliem izteicieniem savārstīts un izteikti sentimentāls, kurā ir grūti saklausīt jēgu. Daudz loģiskāka ir vietējās latviešu kopienas pārstāvja uzruna. Aizkustina noslēgumā kopēji nodziedātā valsts himna.

23. novembra rītā saklausu skaļruņos savu vārdu to personu listē, kuriem pēc pāris dienām būs jādodas uz caurlaides nometni Zēdorfā (Seedorf). Gluži neizprotams ir rīkojums aizbraucējiem nākamajā dienā ierasties uz ārsta pārbaudi. Izrādās, ka pārbaude ir farss, varbūt lai apmierinātu kāda birokrāta izdomātu dekrētu: ārsta nav ne viena, tikai dažas medmāsas, kuras katru no mums pavirši aplūko un ievelk ķeksi kādā lapā.

25. novembra agrā rītā mēs, aizbraucēji, ejam uz ēdamzāli paēst brokastis un saņemt ceļa maizi. Atvadāmies no sirsnīgajām virtuves meitenēm. Stacijā mūs gaida tukšs, ērts pasažieru vilciens, kurš atiet astoņos. Blakus kupejā kāda iereibusi, jautra tautiešu kompānija iemalko pašbrūvēto un trokšņaini dzied. Pēcpusdienā sasniedzam gala punktu – Zeven staciju, pusceļā starp Hamburgu un Brēmeni. Vēl kādi 10 km kravas mašīnās un tad nonākam Zēdorfas nometnē.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com