Mielošanās

Kad tu pirms sēšanās krēslā paskaties uz roku atzveltnēm un tev sametās bail, vai tik tu neiesprūdīsi, tad zini, ka pienācis laiks visu to ēšanas lietu tā kārtīgi pārdomāt. Tu skaidri atceries, ka tavai mātei esot iznākusi saraušanās ar viena cita zēna māti, kad šī cita zēna māte izteikusies, ka es esot pārāk tievs un kaulains. Māte atcirtusi: Labāk tievs un kaulains, bet vesels, nekā resns un slims. Tam otram zēnam esot bijušas kaut kādas veselības problēmas. Vai nu manai mātei vajadzēja tā atcirst, tas ir cits jautājums. Fakts ir un paliek, ka ir bijis laiks manā dzīvē, kad es esmu bijis tievs un kaulains.

Tagad pienācis laiks manā dzīvē, kad jājautā: Kad nosirmoja jūra? Vai šajā gadījumā: kad no kaulaina iznāca apaļš un taukains?

Ēst man vienmēr ir garšojis labi. Tanī laikā, kad tās mātes sarāvās, mēs dzīvojām bēgļu lēģerī Dānijā, netālu no Kopenhāgenas. Ko ēst nekad netrūka. Dānija arī kara laikā bija bagāta zeme, un arī bēgļi, kaut neieredzēti, tomēr tika pietiekoši labi pabaroti. Mēs, puikas, bieži aizbraucām uz Kopenhāgenu un staigājām pa lielo Rātsplaci vai arī pa Tivoli (amusement park) un ēdām cīsiņus un saldējumu. Tur bija tādi ratiņi vai kioskiņi, kur pārdeva vai nu vienu, vai otru. Mēs stūķējām iekšā kā vienus, tā otrus, cik tik rocība atļāva. Bet acīmredzot, ne viens, ne otrs labumā negāja, jo biju un paliku tievs un kaulains.

Visam mana apaļuma evolūcijas ceļam jau nu mēs izsekot nevarēsim, bet spilgtākos notikumus gribētos atcerēties. No Dānijas ceļojām uz Austrāliju. Kuģis Goya bija norvēģu, bet apkalpe – itāļi. Tad jau sapratīsiet, ka visu mēnesi, kamēr kuģojām, bija jāēd pasta. Vai skaidrāk izsakoties: macaroni, spaghetti, lasagna, fettuccine, noodles, ravioli ,bucatini, tortellini, agnolotti un angelhair. Bet jauneklis iebrauca Austrālijā tievs un kaulains.

No Melburnas ostas ar autobusu mūs aizveda uz Bonegilu. Mūs, jaunos puišus, ielika dzīvot teltīs. Pavārs, kas bija latvietis, zinādams, ka mēs veselu mēnesi esam ēduši pastu, sacepa mums veselu lērumu gaļas. Neatceros, kas tā bija par gaļu, bet garšoja lieliski. Stūķējām iekšā, taukainām sejām smaidīdami un šad tad uzslavēdami labvēlīgo pavāru. Pēc kādas pusstundas dikti prasījās iet tur, kur ķeizars it kā ar kājām ejot. Labierīcības bija sabūvētas garā rindā ar ieeju katrā galā.

Kad aizskrējām līdz ņužņikiem, – kā ar mietu pa galvu! Pie katras ieejas stāvēja gara rinda veču. Tie arī bija baudījuši vakariņas. Kā gāja tālāk, to negribās atcerēties. Tie, kas bija tikuši iekšā, savas vietas negribēja atdot, jo zināja, ka ar vienu reizi vien nepietiks. No tiem, kas stāvēja rindās, dažs, sakodis zobus, raudzījās uz debesīm. Cits bija tā saviebis ģīmi, ka liekas raudāja. Vēl citi nešpetni lamājās. Citi tikai mīdijās un skatījās visapkārt, cerēdami atrast kādu vietiņu, kur... daudzi atrada ar. Brr... Baigi muduļi. Mēs, puiši, dabūjām ciest kādas trīs dienas, bet garšīgo mielastu nenožēlojām. Tas bija to vērts.

No Bonegilas mūs, jaunos puišus, paņēma kāds miljonārs kā lētu darbaspēku un atveda uz Melburnu. Mani ielika beķerējā kā pastrycook apprentice – par četrām mārciņām nedēļā. Tas bija ļoti maz, bet toties varēju ēst maizi, pajas, kūkas un kūciņas cik tik uziet. Resnāks tomēr nepaliku. Arī par pastrycooku neizmācījos, bet tas ir cits stāsts.

Nākošos 50 gadus strādāju, pelnīju naudu utt., līdz beidzot pārdevu savu māju un nopirku mājiņu Latviešu Ciemā. Vēl vienmēr nebiju apaļš, bet par kaulainu mani ar nevarēja vairs saukt. Ciemā dzīvojot, iemācījos slinkot. Darbā vairs nebija jāiet, pusdienas vairs nebija jāvāra, jo biju taču vieninieks. Bez tam – bija taču tik parocīgi ielēkt mašīnā, aizbraukt uz miestu un nopirkt vai nu paju un čipšus vai fiš-un-čips un paēst pusdienas bez liekas krāmēšanās.

Bet nu sāka kāpt svars uz augšu. Nākošos desmit, piecpadsmit gadus cīnījos ar svaru. Izmēģināju visvisādas svara nodzīšanas metodes, sapirku lērumu grāmatu par veselīgu ēšanu utt....svars bija kā uz šūpolēm – augšā lejā, augšā lejā...

Noķēru kaut kādu nelabumu un nokļuvu slimnīcā. Kad pēc divu mēnešu nogulēšanas slimnīcā ierados Aprūpes namā, es biju 75 kg smags. Šodien, pēc pieci ar pus gadiem, esmu 108,2 kg. No kurienes nāca tie kilogrami, nevaru iedomāties. Tas arī ir viss, kas par mielošanos un tā sekām man sakāms.

Ak tā, gribēju vēl pieminēt, ka mums te ir ļoti labs pavārs...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“