Kapusvētki Pertā

Palielināt / Enlarge

Jā, mūsu rindas paliek arvien retākas un retākas. FOTO Jānis Purvinskis.

Skaistā, saulainā, 2017. gada 5. marta svētdienas rītā Karakatas kapsētā, pie Daugavas Vanagu pieminekļa pulcējās maza saujiņa Pertas latviešu saimes savos gadskārtējos Kapu Svētkos. Viens, otrs aizklīda pie miruša drauga vai rada kapu kopiņas, lai varbūt pakavētos pagātnes atmiņās vai sveicienam lai noliktu kādu ziediņu. Cits varbūt domās vēl pakavējās pagātnē un atmiņās par laiku, kad vēl visi bija kopā un varbūt pat šeit pat kapsētā pavadot kādu citu mīļu dvēseli.

Ap plkst. 10.30 Pertas latviešu mācītājs Gunis Balodis noturēja Kapusvētku aizlūgumu par daudzajām jau mūžībā aizgājušām kādreizējām Pertas latviešu dvēselēm. Lai atceramies, ka citi varbūt nāks apmeklēt arī mūsu kapiņu, un atcerēsies, ka mēs šeit paši esam aizlūguši par saviem draugiem un mīļajiem.

Šodien savā sprediķī mācītājs mums prasīja, vai mēs esam pietiekoši stipri piedot saviem parādniekiem, kaut gan paši prasām, lai Dievs piedod mums mūsu grēkus. Tiešām, spēcīgs jautājums. Vai mēs esam spējīgi piedot tiem, kas mūsu tautu visus tos garos gadus verdzināja un mocīja? Tad mācītājs aizlūdza par tām piecām latviešu dvēselēm, kuras pagājušā gadā aizgāja mūžībā, un par tiem, kuri slimības vai nevarības dēļ šodien šeit nevarēja būt.

Paldies mācītājam Balodim par svētbrīdi un paldies Silvijai Lūks kundzei par mūziku, kas mums palīdzēja dziedāt. Jā, mūsu rindas paliek arvien retākas un retākas, un kapi pildās ar aizvien vairāk mūsu mīļajiem aizgājējiem, radiem un draugiem.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“