Leģionāru piemiņas diena

Tuvojās atkal kritušo leģionāru piemiņas diena. Galīgi apriebusies Putina Krievijas sagrozīto faktu propaganda par leģionāriem un latviešu fašistiem. Mūsu nelaime otrā pasaules karā bija, ka abas mums naidīgās varas iesauca latviešus savos militārajos spēkos, okupētajā Latvijā; – abas pret Ženēvas konvenciju, kas aizliedz iesaukt okupētas zemes iedzīvotājus okupantu armijā. Jāciena mums šādi iesauktie un kritušie latvieši. Kritušiem karā, ko Latvijas valsts negribēja, un par varām, kuras Latvijas neitralitāti nerespektēja. Bet apskatīsim tuvāk mūsu leģionāru likteni.

17. jūnijā 1940. g. Sarkanā armija, laužot 1920. g. augusta Rīgas miera līguma noteikumus, iesoļoja Latvijā. Latvijas neatkarība tika iznīcināta.

To viņa darīja kā Hitlera fašistu – nacionālsocialistu de facto sabiedrotais. Brāļošanās ar nacistisko Vāciju un tai sniegtā padomju palīdzība ir nenoliedzams fakts. Vācijai arī Padomju Krievija solījās iet palīgā, ja tai draudēs sakāve, karā ar rietumu zemēm – Franciju un Angliju. Sekojošajā Baigajā gadā tūkstošiem Latvijas latviešu tika noslepkavoti vai deportēti uz Sibīriju.

Nav tādēļ jābrīnās, ka daudzi latvieši, zaudējuši savus tuviniekus un savu valsti, brīvprātīgi pieteicās karot pret varu, kas to bija izdarījusi. Sākumā vācieši pat negribēja laist šos latviešus piedalīties cīņās kaujas laukos. To uzskatīja par viņu pašu kungu tautas privilēģiju. Kad kara laime grozījās un Vācijai trūka dzīvā spēka, ko raidīt kaujās, Sarkanai armijai tuvojoties Latvijas robežām, vācu okupanti izdeva rīkojumus, lai iesauktu latviešus, gandrīz visu cīņas spējīgo paaudzi. Izvēle nevienam netika dota.

Savādā kārtā vāciešiem šajā ziņā negribējās atklāti pārkāpt Ženēvas konvenciju. Tādēļ viņi nolēma problēmu viltīgi atrisināt: Latviešus neiesauca formālās armijas (Wehrmacht) vienībās, bet šim mērķim nodibināja Latviešu Waffen SS Leģionu, lai izskatītos it kā brīvprātīgi. Līdzīgi viņi šajā laikā rīkojās ar vairāku citu okupētu valstu iedzīvotājiem. SS bija vācu nacionālsocialistu brīvprātīgas režīma uzticības vienības, un tām un to ideoloģijai ar Latviešu Leģionu nebija nekāda sakara. To pēc kara sīki pārbaudīja un apstiprināja rietumu sabiedrotās valstis.

Latviešu karavīri tika iegrūsti lielākajās austrumu frontes uguns pirtīs un cīnījās varonīgi. Gribēja aizkavēt jaunu baigo gadu un cerēja, ka varbūt kara beigu apjukumā būs viņiem iespēja atjaunot brīvu Latviju. Brīvu Latviju ar rietumu sabiedroto palīdzību. Leģionāri bija krasi atteikušies ņemt jebkādu dalību jebkādās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Kara beigās daļa viņu izglābās, nonākot pie rietumu sabiedrotajiem un tūdaļ padodoties gūstā. Bet pusei tas nelaimējās – sevišķi Kurzemes cietoksnī, un viņi nonāca padomju gūstā. Labākā gadījumā tas nozīmēja biļeti uz Sibīriju, sliktākā – lodi pakausī.

Visi šie fakti ir labi zināmi Putina Krievijai. Tīšām tos negrib redzēt un vēl jo vairāk – leģionārus nostāda kā fašistus un nacionālsocialisma ideoloģijas un iekārtas mīlētājus, atbalstītājus. Nekad, nekad – nedz Leģionā, nedz tā virsniecībā nav bijusi nekāda mīlestība nedz simpātijas vācu vai kādai citai formai fašisma vai nacionālsocialisma. Ar to Putina nepatiesību propogandas uzbrukumā pret Latviju tīšām tiek izmantota šāda melīga faktu sagrozīšana. Šķiet, ka tam ir vairāki iemesli; aizbildinājums Putina veida absolūtam režīmam Krievijā, un uzmanības novēršana no Iekšējas neapmierinātības ar krievu tautas vairuma zemā dzīves standarta neuzlabošanos. Militārisma atdzimšanu, kam vajag ienaidnieku tēlus.

Netiek jau leģionāri vien nostādīti par fašistiem, bet gan visa mūsu atjaunotā valsts. Vislabākais veids kā sevi segt, ir pretiniekam pierakstīt tieši tās īpašības, kas pašiem piemīt. Putina valstī tiek veicināta nostalģija pēc sabrukušās padomju impērijas. Daudzi pat apgalvo, ka Staļina Krievijai tās vēlākā stādijā bija krievu nacionālsciālisma iezīmes, un pirms Hitlers savam pseido sabiedrotajam uzbruka, bija mēģinājumi atrast socialistisku kopsaucēju. Der palasīt tā laika dokumentus un Kominterna organizētos streikus dažās rietumu sabiedroto valstīs, pret karam svarīgu materiālu piegādāšdanu darba tautu apspiedēju – kapitalistu armijām. Putina paša valstī tiek pieļautas nacionālbolšavistu kustības, un tādas ar viņa režīma atbalstu tiek veicinātas Krievijai simpatizējošās nelatviešu aprindās Latvijā.

Kā gan vislabāk novērst uzmanību no tā, ko paši dara, pierakstot šīs īpašības latviešiem un Latvijai! Vai varbūt vēl Staļina laika iespaidā palikušas kādas bailes no latviešu strēlniekiem, kuri, Oktobra revolūciju aizstāvot, ļoti efektīvi palīdzēja izglābt padomju režīmu Krievijā. Staļins savā laikā ne tikai iztīrīja padomju virsniecību no latviešiem augstos posteņos, bet 1937. g. pat izdeva rīkojumu par zināma veida genocīdu pret latviešiem, kas bija palikuši Padomju Savienībā. Viņu vajāšanai pietika pierādīt tikai, ka viņi bija latvieši. Vai vēsture sāk atkārtoties?

Aleksandrs Gārša, jurists un politologs
Laikrakstam „Latvietis“