Rolfam Ekmanim aizejot – 1929.02.10 – 2017.01.12.

Rolfs Ekmanis.

Rīts pienāca ar skumju vēsti – 12. janvārī mūžs noslēdzies Rolfam Ekmanim. Gluži kā tā rīta ziemas dzestrums un sīki rasinošais lietus, sirdī iedzēla smeldze – cilvēka mūžs kā nogrieznis pret mūžību. „Aizgājusi dzīva enciklopēdija“ (Valters Nollendorfs).

Rolfs Ekmanis dzimis 1929. gada 10. februārī, Rīgā; mācījies Rīgas 4. pamatskolā; pieder paaudzei, kuras izglītības un izglītošanās ceļš galvenokārt noritēja svešumā, tomēr spēcīgu saiti ar Latviju. Par sevi 1959. gadā teicis: „Esmu rīdzinieks (pareizāk, āgenskalnietis) ar saitēm Zemgalē. Kara gadi mums visiem bija vairāk vai mazāk vienādi. Pēc dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem nonācu Augsburgā, kur apmeklēju Ausekļa ģimnāziju (tolaik labi pazīstama latvieši skola Bavārijā, Dienvidvācijā); nodarbojos ar sportu un arī skolotāju šmaukšanu. [..] Amerikā nonākot (1950. gadā), laipnais onkulis Sams mani pievāca uz diviem gadiem un nodarbināja kā krievu un vācu valodas tulku.“ 1954. gadā Rolfs Ekmanis, saskaņā ASV likumdošanu kā atvaļināts ASV bruņoto spēku karavīrs, ieguva ASV pavalstniecību.

Pēc karadienesta iestājās Viskonsīnas Universitātē, bakalaura un maģistra grādus Austrumeiropas un slāvu studijās. Iesaistījās asistenta darbā tajā pašā universitātē un strādāja pie pētījuma Vilis Lācis as a Soviet Writer, 1957. gada rudenī ieguva Master of Arts grādu Austrumeiropas jautājumos par darbu Latviešu literatūras boļševizēšanās. 1958. gada rudenī, pēc pusotra gada bibliotekāra darba Milvoku pilsētas bibliotēkā, kopā ar ģimeni pārcēlās uz Jūtas pavalsti, strādāja Jūtas Universitātē, vienlaikus strādājot pie pētniecības projekta par kultūras jautājumiem padomju okupētajā Latvijā (The Cultural Scene in Soviet Occupied Latvia: 1940–1960).

1960. gadā saņēma valsts stipendiju studijām Blūmingtonā un specializējās krievu, serbu, horvātu un slovēņu literatūrās un strukturālā lingvistikā. 1970. gadā saņēma Amerikas Filozofijas savienības stipendiju pētniecībai – par Raini (arhīvu studijas Somijas, Zviedrijas un Vācijas bibliotēkās, Raiņa un Aspazijas fondā); 1983. gadā PBLA stipendija pētījumam Latviešu literatūra padomju varas laikā no 1970. gadu vidus līdz mūsdienām. Plašās valodu un cittautu literatūras zināšanas pavēra plašas iespējas pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam (mācībspēks arī Dienvidfloridas Universitātē, Arizonas Valsts universitātē). Rolfs Ekmanis 1982. gada vasarā Rietummičiganas Universitātes latviešu studiju kursos mācīja seminārveida kursu par latviešu literatūra Padomju Latvijā.

No pirmsākumiem Rolfs Ekmanis piedalījās Baltijas studiju konferencēs, Jaunās Gaitas 16. un 18. numurā (1958) publicēta viņa pirmā apcere par komunistu literatūras fiktīvo pasauli, par okupētās literatūras apspiešanu Latvijā, ziņojumi un fotoreportāža; tur publicētas apceres par kultūras dzīves iezīmēm padomju Latvijā kopš 60. gadu beigām, bija Režīms un literatūra nodaļas redaktors (1965-1989); arī rakstu jaunatnei Ceļinieks redakcijas loceklis (1959), kur 1960. gadā ieviesa jaunu nodaļu Totalitārisma profilā.

Rolfs Ekmanis bija starptautiski pazīstams zinātnieks Padomju Savienības literārajā politikā un literatūrā, speciālists Baltijas tautu literatūrā. Viņš latviešu literatūru un literātus centies ievest plašā starptautiskā apritē. Rolfs Ekmanis vienmēr bijis brīva personība ar plašu redzesloku. Ilgus gadus arī bibliogrāfs International Language Association of America; katru gadu publicē MLA Bibliography). Viņa analītiskās publikācijas par latviešu literatūru un literāriem procesiem lasāmas dažādos cittautu izdevumos, tostarp The Baltics Review, Acta Baltica, Books Abroad, Journal of Baltics Studies, Lithuanus sējumos, žurnālā East European Quarterly (Kolorado Universitāte), arī dažādās literatūras enciklopēdijās, piemēram, The Modern Encyclopedia of Russian and Soviet Literatures, Encyclopedia of World Literature in the 20th Century; recenzējis trimdā un okupētajā Latvijā iznākušos literāros darbus un rakstījis par latviešu literatūras problēmām izdevumos Jaunā Gaita, Ceļa Zīmes, Archīvs, Universitas u.c. Par latviešu literatūru publicējis rakstu grāmatā Discordant Voices. The Non-Russian Soviet Literature (1973), kur centrā ir padomju režīma un literatūras attieksmes. Latvju Enciklopēdijas papildsējumam sagatavoja rakstu Okupētās Latvijas literatūra un literāti (1962-1977).

Rolfs Ekmanis 70. un 80. gados līdztekus pētnieciskajam darbam bija Latvijas redakcijas vadītājs Radio Brīvā Eiropa un sagatavojis simtiem programmu, recenziju raidījumiem, vairākus gadus strādāja arī radio redakcijā Minhenē. Ilgus gadus bijis arī PBLA izdevuma Latvija Šodien (1980-1991) redaktors, kur lasāmas viņa intervijas, raksti, recenzijas. 1992. gadā viņš atgriezās akadēmiskajā darbā Arizonas Universitātē. 1998. gadā ievēlēts par LZA ārzemju locekli literatūrzinātnē un valodniecībā.

Rolfa Ekmaņa fundamentālā grāmata Latvian Literature under the Soviets 1940-1975 (1977; 1979. gadā Barona prēmija) ir vērtīgs avots padomju laika studijām. Gaidot šīs grāmatas iznākšanu teikts: „Tā būs pirmā praktiskā rokas grāmata un informācijas avots par mūsu literatūras un kultūras sovjetizēšanu un par latviešu rakstnieku pretošanos tai, skarot arī literatūras stāvokli Padomju Savienībā un tās satelītu valstīs.“ Tajā bez literatūras pētniecībai derīgiem faktiem aprakstīta arī Latvijas toreizējā ikdiena ar visām pārestībām tik pamatīgi, ka šis darbs ilgus gadus derēja par rokasgrāmatu cittautiešiem attiecībā uz apstākļiem Latvijā vispār. „[..] grāmata ir ļoti derīgs stūrakmens visiem, kas cenšas iedziļināties ne tik vien padomju Latvijas literatūrā, bet visā mūsu tautas nesenā likteņa problemātikā. [..] Grāmata ir visai derīgs ceļrādis Latvijas apmeklētājiem. Ekmanis meistarīgi iezīmē mūsdienu Latvijas literatūras daudzpusīgo seju: no vienas puses tā ir daļa no „padomju multinacionālās literatūras“, no otras puses, turpinājums vispārējai latviešu literatūras tradīcijai, un no trešās – tā ir kaut kas pavisam savdabīgs, literatūra, kas atsedz latviešu tautas dzīvi un jūtas zem padomju varas.“ (Rasma Šilde-Kārkliņa)

1996. gadā literatūrzinātnieks, redaktors un sabiedriskais darbinieks Rolfs Ekmanis saņēma Ērika Raistera Piemiņas fonda balvu – „piešķirta par viņa darbošanos trejādos virzienos: par rietumu pasaules iepazīstināšanu ar latviešu dzīvi zem padomju jūga; par latviešu trimdas saimes informēšanu attiecībā uz notikumiem un virzībām Padomju okupētajā Latvijā; un par toreiz grūti iegūstamu ziņu piegādāšanu latviešu tautai ar radio raidījumu palīdzību.“

Pazīstams arī kā Māris Rauda. Viņa interešu lokā latviešu literatūra, procesi, redzamais, nojaušamais, apjaušamais padomju posma latviešu rakstniecībā. Viņam svarīgi bija apjaust un šķetināt padomju ideoloģijas saaustos neredzamos tīmekļus, atrodot arī paliekošas vērtības, pusvārdos teikto. 1999. gada viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.

Kopš 211. Nr. (1998) Rolfs Ekmanis bija Jaunās Gaitas redaktors, 2016. gada ziemas 287. numurs nu palicis pēdējais. Rolfs Ekmanis apgalvojis, ka ir vienmēr centies dzīvot mūsu brāļu lietuvju un igauņu, kā arī, pats par sevi saprotams, ASV kultūrā, taču savā darbībā nonācis pie būtiski svarīga secinājuma: „Vairāk vai mazāk sistemātiskā iedziļināšanās dažādos slavu, skandināvu, anglosakšu un latiņamerikāņu tautu rakstniecības periodos un folklorā man, piemēram, mācīja arī to, cik neizsakāmi vērtīga ir mūsu pašu daiļrade.“

Viena mūža garumā tik daudz paveikts, tik daudz liecību atstāts mums, palicējiem. Kaut mēs nesastapāmies dzīvē, tomēr neklātienē rakstos esam tikušies bieži. Paldies par labvēlīgo attieksmi pret manu trimdas literāro procesu pētniecību. Man tas šaubu brīžos ir nozīmējis daudz.

Lai spēks ģimenei šajā skumjajā laikā, īpaši meitai Indrai, kuru satiku vienā no viņas viesošanās reizēm Latvijā, arī Jaunai Gaitai veltītā 60gades sarīkojumā. Ar Rolfu Ekmani reizē ir aizgājusi krietna daļa latviešu trimdas kultūras un sabiedriskās rosmes, arī viņa spēja redzēt, saredzēt un saklausīt arī to, kas aiz vārdiem, vārdos ieslēpts. Un Jaunajai Gaitai, kaut arī tā šobrīd palikusī bāreņos, gaita ir jāturpina.

„Tevi, Rolf, ar godu sagaida lielais viņsaules pulks, piemin palikušie, atcerēsies tie, kam vēl jānāk.“ (Valters Nollendorfs).

Inguna Daukste-Silasproģe