Mārai Sniedzei

Māra Sniedze.

Balti, balti sniegi Tēvzemē un balti ziedi tālajā Austrālijā... Balti jo balti, kā Māras Sniedzes gaiši nodzīvotais mūžs, kā nu jau Mūžības grāmatā ierakstītie sapņi un ilgas, kā visu dzīvi izjustā un citiem dāvātā mīlestība.

Māra Sniedze (Bendrupe) dzimusi 1924. gadā, Latvijā; absolvējusi Jelgavas Skolotāju institūtu. Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, viņa atstāja savu Tēvzemi un nokļuva tālajā Austrālijā. Tur viņa sastapa Visvaldi Sniedzi, un dzima mīlestība – tika nodibināta ģimene. Sekoja smaga darba un rūpju pilni gadi, bet netrūka arī prieka un laimes – ģimeni kuplināja divas meitas: Māra un Līga. Māra Sniedze ne tikai rūpējās par mājas soli un audzināja meitas, bet darbojās arī latviešu sestdienas skolās un bērnu vasaras nometnēs. Kad meitenes paaugās un uzsāka skolas gaitas, viņa uzsāka darbu lielā tirdzniecības uzņēmuma birojā un kopā ar Visvaldi sāka aktīvu sabiedrisko darbību – vāca līdzekļus Latviešu ciema būvei un uzņēmumiem Melburnā. Vēlāk tika veikts brīvprātīgais darbs ciema uzturēšanā. Mūža nogalē Visvaldis un Māra arī paši apmetās Latviešu ciemā, izbaudīja sava darba augļus, priecājās par mazbērniem un tad arī par mazmazbērniem.

Mārai un Visvaldim Sniedzēm lielāko mūža daļu Liktenis lēma pavadīt tālajā Austrālijā, tomēr daļu no sirds viņi bija atstājuši savā Tēvzemē; to apliecina dāsnais atbalsts augstākās izglītības iegūšanā jauniešiem – Latvijas nākotnei; sadarbību ar Vītolu fondu viņi aizsāka 2011. gadā, dibinot Mūža stipendiju. Abi tolaik atzina: „Mēs esam tik priecīgi, ka ar Vītolu fonda starpniecību varam palīdzēt Latvijas nākotnei.“

2016. gada 24. novembrī Māra Sniedze devās Mūžības ceļā. Pēdējie gadi nebija viegli, bet Māras vislielākais atbalsts bija dzīvesbiedrs Visvaldis – allaž blakus, allaž rūpīgs, gādīgs un saprotošs.

Stipendiāte Daiga Krilova, atvadoties raksta: „Kad aizsaulē aiziet kāds ļoti labs cilvēks, mēdz teikt, ka tagad paradīzē ir kļuvis par vienu eņģeli vairāk. Māra Sniedze ir palīdzējusi daudziem Latvijas jauniešiem sasniegt savu mērķi, atrast pareizo dzīves ceļu un iegūt tik svarīgu mācību – dāvāt un dalīties, kas ir lielākā Dieva dāvana. Esmu pārliecināta, ka arī no augšas Māra gādās par to, lai visi, par kuriem viņa ir rūpējusies, ir laimīgi un spētu dzīvot tālāk ar augsti paceltu galvu viņas godam, par spīti dzīves bēdām. Izsaku visdziļāko līdzjūtību!“

Tik balts jo balts mūžs nodzīvots, un tagad Māra Sniedze ar saviem mīļajiem ir kopā vairs tikai atmiņās un nekad nezūdošajā savulaik dāvātajā sirds siltumā. Bet Visvalža un Māras Sniedzes stipendiātiem, vēl ilgi stiprinās apziņa, ka Māra ir bijusi gaiša un savu Tēvzemi mīloša.

Izsakot visdziļāko līdzjūtību,

Vītolu fonds
www.vitolufonds.lv