Kapu lieta

Pagājušajā nedēļā vairāku mediju virsrakstos parādījās ziņa, ka bijusī Valsts Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga iegādājusi sev kapuvietu netālu no Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapa. Nu un tad? – tā ir pirmā doma, kas ienāk prātā. Vieta ir cienījama, un atjaunotās Latvijas valsts galva to godam pelnījusi.

Tomēr šķiet, ka rakstu autoru nolūks nav bijis vienkārši informēt sabiedrību, jo jau virsrakstā jūtama ironiski smīkņājoša attieksme.

Iespējams, ka tā ir tikai žurnālistu vēlme palielināt klikšķu skaitu internetā vai nopirkto eksemplāru daudzumu avīžu kioskos. Gribas domāt, ka tā ir līdzcilvēku dziļi cilvēcīgā muļķība un nevis centieni novirzīt cilvēku domas izklaidējošā žanra virzienā, jo ko gan citu, kā izklaidi meklē anonīmo komentāru autori.

Vai tās aprindas, kas tagad šausminās Vairu Vīķi-Freibergu, kura „izmantojot starpniekus, tikusi pie kapavietas“ ir tās pašas, kas ir ar mieru pacelt par valsts vadītāju cilvēku, kurš „zog, bet dalās“? Katrā ziņā šķiet, ka šo skandālu nav izraisījusi ar kiberuzbrukumiem pazīstamā kaimiņvalsts. Gan šajā, gan daudzās citās reizēs pašmāju spēki ir vēl ņirdzīgāki un līdz ar to arī postošāki – tieši tāpēc, ka tie ir mūsējie, un spēj aizskart vēl sāpīgāk. Turklāt arī šajā gadījumā grūti teikt, kur beidzas muļķība un kur sākas tīša sabiedrības kacināšana, strīda kurināšana.

Kur ir problēma? Manuprāt, vienīgi tajā apstāklī, ka mūsu valsts acīmredzot nav padomājusi par to, ka visi, arī bijušie prezidenti – ir mirstīgas būtnes, un viņiem vajadzētu tās septiņas pēdas zemes, kur līdzcilvēki Mirušo piemiņas dienā varētu nolikt svecītes, tādējādi parādot cieņu par Latvijai veltīto mūžu. Nākotnes skolotāji Latvijas vēstures stundās varēs vest skolēnus iepazīties ar Meža, Raiņa un Brāļu kapiem un tur apglabātājiem mūsu tautai un valstij nozīmīgajiem cilvēkiem.

Jācer, ka neatkārtosies Latvijai un tās ļaudīm liktenīgais plāns, kāds īstenojās 1940. gadā, kad tukšas palika daudzas kapu vietas. Toreizējā prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļus joprojām neesam sagaidījuši dzimtenē. Tāpat kā valsts un zeme, kas ātri vien piepildās, ja iedzīvotāji to pamet, arī kapsētās vietas tukšas nepaliek, tās ātri aizpildās. To var redzēt Meža, Brāļu, Raiņa kapos un neskaitāmās citās mūsu dzimtenes kapsētās.

Deportētajiem un nogalinātajiem cilvēkiem iecerētās kapu vietas atdeva citiem. Visbriesmīgāk, protams, ir skatīties uz Balto krustu kapulauku Meža kapos, kur starp upuru apbedījumu vietām paceļas iespējamo soda izpildītāju kapu akmens pieminekļi. Ja kāds pārmet latviešiem tolerances trūkumu, tad vajag aizvest un parādīt šo vietu. Nedomāju, ka vēl kaut kur civilizētā pasaulē iespējama tik tālejoša iecietība.

Bet atgriežoties pie prezidentes Vairas Vīķes Freibergas, un varbūt arī vēl citiem prezidentiem, ir jāsaprot, ka tāpat kā visiem mirstīgajiem, arī viņu dienas tomēr ir skaitītas. Mēs varam skatīties uz viņu paveikto šā vai tā, cildinot vai nievājot, bet viņi visi kādu laiku bijuši mūsu valsts pirmās personas un kā tādi pelna cieņu. Mūsu valsts zaimotāju jau tā ir pietiekami gan valsts iekšpusē, gan ārpusē. Vai likumā, kas nodrošina zināmas garantijas pēc prezidenta laika, nekas nav ierakstīts par to, kas notiek, kad bijušo prezidentu dzīves gaitas uz šīs zemes beidzas?

Nedēļas nogalē parādījās jauna ziņa, ar ko čakli pirmajā darbadienā dalās drukātās avīzes: „KNAB izvērtēs medijos izskanējušo informāciju par Vairas Vīķes-Freibergas iegūto kapavietu.“ Vai šī ziņa jāuzņem kā korupcijas apkarošanas biroja totāla degradācija? Vai tas notiek par nodokļu maksātāju naudu? Kā interesēs ir padarīt Latviju par apsmieklu visai pasaulei? Un vai mūsu valsts vara kopā ar pilsoņu un nepilsoņu kopumu neņem dalību šajā pasākumā pārāk aktīvu dalību?

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums LA 17.01.2017.