Puķīte, rozīte dārziņā zied

Ka roze ir puķe, to visi zin, visi saprot, un es domāju, nevienam nebūs iebildumu, ka tā zied dārzā. Priekš tam jau dārzi ir, lai tur varētu ziedēt rozes. Protams, var jau audzēt runkuļus un rutkus ar, ja kādam sirds uz to dikti nesas, bet es rozei dodu priekšroku, jo tās piedod dārzam tādu dižciltīgu šarmu, ja tā var izteikties.

Man rozes dikti patīk, tādēļ vienu dienu sadomāju atrast un iemācīties no galvas vienu smuku un skanīgu dziesmiņu par rozēm, lai tad varētu uzdziedāt, tiklīdz jūtu, ka nāk virsū melnais. Man ir veselas trīs dziesmu grāmatas, un es izgāju visām trijām cauri. Atradu ar. Viena un tā pati dziesma, bet katra tomēr bišķi savādāka.

Vienā grāmatā tā saucās: Reiz bija rozīte, otrās divās: Reiz bija puķīte. Citādi nekādas lielas starpības nav. Īpašnieki vai dārznieki – nu tie, kam tās puķītes un rozītes piederēja, tās ļoti, ļoti mīlēja. Tas ir ļoti svarīgi – šo lietu uzsvērt, citādāk visai tai būšanai nebūtu nekādas jēgas. Īpašnieki nedabū papriecāties ne ar puķīti, ne rozīti, jo kāds svešnieks vai svešnieki – nolauza rozītes un noplūca puķītes. Bet ar to tiem nekauņām nepietika. Tie klaigāja pidrallā, pidrallā – visu laiku, kamēr viņi plūca un lauza puķītes un rozītes. Vai tas ir smuki? Vai pieklājīgi cilvēki tā būtu darījuši? Un pēc šīs lielās klaigāšanas viņi ņem un piesprauž šīs puķītes sev pie krūts. Divkāršs apvainojums. Zog arī, maitas!

Bet tas jau ir tikai sākums. Tiem dārzniekiem vai puķīšu-rozīšu īpašniekiem ir arī meitiņas. Nav atklāts, vai tās bijušas miesīgas meitiņas vai tikai no ārienes priekš pašpāsēšanās, bet vienādi vai otrādi, žiglie čaļi atkal klāt un spiež šīs meitiņas pie krūts.

Kur citur lai viņi tās būtu spieduši, nav paskaidrots, tādēļ pieņemsim, ka tiem svešiem jaunekļiem citas izvēles nebija.

Tā kā vienā dziesmā ir pačukstēts, ka vienai no meitiņām – Tas krūšu brangumiņš, tik ciets kā akmentiņš, – tad skaidrs, ka spaidīšanās bija neizbēgama.

No otras puses skatoties, tas pats vecis atklājis klātesošajiem, ka Tai cukur mutīte un medus mēlīte, – tad nu būtu gan sagaidāms, ka vīri jeb veči sāks domāt par bučošanos, bet nekā. Šie tik nobļaujas pidrallā un turpina spaidīties.

Pa to laiku dārznieki sāk raudāt un žēloties, ka skauģi viņiem kapu rok. Kas tiem skauģiem bija ko skaust? Kas bija šie skauģi? Tumša bilde.

Skatījos dziesmām cauri no viena gala līdz otram, bet nevarēju atrast nekā apskaužama. Nekā! Sākumā, kamēr šiem vēl bija meitiņas, varētu likties ticami, ka cits, kam meitiņas nebija, būtu to skaudis, bet bez meitiņām tie bija pliki kā baznīcas žurkas.

Man ir tādas aizdomas, ka nebija ne skauģu, ne kapu. Veči, baidīdamies, ka bez meitiņām viņus neviens vairs neievēros, nelūgs ciemos, nedz arī Ziemsvētkos sūtīs pudeli sīvā, sāk tēlot slimos un skauģu apsēstos.

Tā kā tā meitenīšu zaudēšana laikam bija šiem stipri ķērusi pie sirds, šie bija sākuši remdināt šīs sirdssāpes ar Rīgas Balzāmu vai kaut ko tikpat stipru. Kā citādi varētu izskaidrot viņu lielīšanos, ka zārkā gulēdami, tie spļauj griestos svilpodami?

Viens cilvēks, kas ir skaidrā prātā, taču neteiks, ka zārkam ir griesti. Un, ja arī mēs pieņemtu, ka viņš zārka vāka apakšpusi nosauc par griestiem, tad padomājiet tikai, kā tur izskatītos, ja viens pieļurbājies cilvēks, gulēdams zārkā, sāktu mēģināt spļaut zārka vākā, kas viņam turpat pie deguna, un tai pašā laikā – mēģinātu arī svilpot. FUI! Man pakrūtē sāk griezties, par to domājot vien.

Tā ka dziesmiņu sacerēšanas laiks un grāmatu drukāšanas laiks jau sen aiz kalniem, tad darīt tur vairs nekā nevar, bet man šķiet, ka debešķīgās puķes – rozes būtu gan lielāku cieņu pelnījušas.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“