Paradīze

Nudien, ja lieta nebūtu tik nopietna, tad varētu pavīpsnāt, tā nīgri ar puspievērtām acīm paskatīties uz runātāju, izteiksmīgi pakratīt galvu un tad slaidi nospļauties. Un ar to tā lieta būtu izbeigta. Bet tik vienkārša tā lieta nav. Tiek apdraudēta mūsu reputācija, mūsu labais vārds, mūsu pastāvēšana...

Kāds vai kāda varbūt gribēs zināt, kāpēc esmu tik uztraucies. Kāpēc man iekšā viss vārās?

Nu, – lieta tāda un apstākļi sekojoši. Viens tāds sprukstiņš no svešām zemēm atbraucis prasa, lai parādot viņam to paradīzi. Cilvēki, uz kuriem parasti varot paļauties, runājuši un stāstījuši, ka tas Latviešu Ciems esot īstā Paradīze. Šis nu atbraucis to paradīzi apskatīt, bet nevarot atrast. NAV!

Sapratu, ka šis ir viens no lielībniekiem, kam nekur nav tik labi kā mājās; tādēļ vienkārši noprasu: kas tev te trūkst?

„Nu, piemēram, nav katrā istabā televizors,“ šis izgāž krūti kā kad lielu cīņu būtu uzvārējis. Atbildu: „Te nav viesnīca, katrs var iegādāties televizoru vai vairākus, un likt tos, kur tik viņam patīk.“

„Tā saucamajā Aprūpes namā, vannas istabās nav vannas,“ – šis turpina. Man sāk celties spuras – „Kad tu, mūjābeli, pēdējo reizi lietoji vannu? Pasaki skaidri un gaiši, bet nemelo.“ „Nu, nu... neuztraucies... nav jau bijis izdevības,“ šis sāk tā neveikli švīkāt kājas pa grīdu: „Ja būtu, tad lietotu,“ tā šis.

Muļķības! Ne tu vari iekāpt, ne izkāpt no vannas ar saviem simts kilogramiem. Jau pēc pirmās reizes būtu uz hospitāli prom ar salauztu gūžu... Ja nevari ko prātīgāku pateikt, tad beidz muldēt un bāz muti kabatā...

Ārzemnieks vēl kaut ko murmināja par kokteiļu kabinetiem un desu cepināšanas ierīcēm, bet pulveris laikam bija izšauts, un acis nodūris viņš taisījās uz durvju pusi. Ne jau, ka šī īsā saruna būtu viņu apklusinājusi vai ka viņš būtu prātīgāks palicis; gluži otrādi. Šis sāka apciemot privātās mājas un palaist nesmukas baumas par Latviešu ciemu. Tie, kas paši bija ciemu apciemojuši, protams, zināja, ka viņš pūš pīlītes un stāsta muļķības, bet, kā vienmēr, – bija arī tādi, kas noticēja un laida baumas tālāk. Kā lai te neuztraucas?

Ciemam nav nekādas vainas. Tas lepojās pavasara ziedu rotā, un visapkārt ir puķes un koki ar. Vienīgais trūkums, ko varētu par trūkumu saukt, ir tukšās mājiņas, kas gaida pircējus. Bet tā taču nav Ciema vaina. Tā ir slinku tautiešu un muldētaju ārzemnieku vaina. Ja visi tie, kas kādreiz ir teikuši, ka viņi noteikti ies uz Ciemu dzīvot, to arī darītu, tad tukšu mājiņu nebūtu, un ārzemniekiem būtu tas muldamais caurums aizbāzts.

Lieta taču ir tik vienkārša. Aprunājaties ar kādu aģentu, lai dabūtu zināt, cik dabūsiet par savu pašreizējo māju. Noskaidrojiet Ciemā, cik tā tukšā mājiņa, kas jums vislabāk patīk, maksā. No naudas, ko saņemsiet, pārdodot savu māju, atņemiet summu, ko samaksāsiet, pērkot Ciema māju. Kad būsit atķerpījušies no lielā un patīkamā pārsteiguma, redzot, cik daudz naudas palicis pāri pēc Ciema mājas iegādes, variet sākt pasapņot un parēķināt, ko darīsiet, ko pirksiet, kur brauksiet, ko vēl pirksiet... ar vārdu sakot... nauda bez jēgas, tikai jāizgudro, ko ar viņu darīt. Var jau arī vienkārši bāzt zeķē un taupīt vecuma dienām. To gan es nevienam neiesaku, jo kad savas vecuma dienas dzīvosiet tanī tikko aprunātajā paradīzē, jums nebūs kur naudu izdot, jo par visu jau būs gādāts. Vienīgi varbūt televizoru (privātās mājiņās ir arī vannas, ja uz to sevišķi prāts nesās), bet to taču jūs variet ņemt līdzi no vecām mājām.

Uz redzīti Ciemā!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“