Pārdomas un pārbraukums

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Naidžels Mekbraids (Nigel McBride), Bils Amans (Bill Amann) un Uldis Brūns, Vecrīgā. FOTO Kārlis Ātrens.

Vēlais rudens Rīgā. Laiks pārdomām un, ja sanāk, pārbraukumam. Vasarā man sanāca iet uz divām bērēm divas dienas pēc kārtas. Pēc bērēm cilvēki sanāca kopā pie bagātīgi klātiem galdiem bēru mielastā, un runa pēc runas mums izgaismoja labos vārdos, cik labi tie mirušie cilvēki bija bijuši.

Pāris nedēļas vēlāk biju dzimšanas dienas svinībās laukos ar māsīcu. Viņas tēvam bija astoņdesmit devītā dzimšanas diena. Viņam ilgi neredzētie radi bija savākušies svinēšanai, bet runāšana bija tāda skopa, kaut atspirdzinājumu netrūka. Varbūt, ka neizrunātas lietas.

Nākošajā dienā, kad atkal pasēdējām kopā, trijatā, māsīcas tēvs sacīja, ka juties drīzāk, kā būtu bijis savās bērēs. Pats jau bija saucis tostus un neveiksmīgi mēģinājis uzjautrināt iepriekšējās dienas procesus. Viņš arī pieminēja, ka bija iepriekš iedevis savai draudzenei, kura nebijā klāt, prāvu summu, lai varētu pienācīgi nokārtot savas bēres. Izklausās jau drūmi, bet sarunas sākās par bērēm un bēru mielastiem un par tradīcijām, bet ar veselīgu humoru. Varbūt to naudu varēt labāk izlietot tagad? Māsīcas tēvam vēl možs prāts un humora izjūta, ko pievienot savai samērā stingrai veselībai. Sarunas turpinājās, ka vajadzētu drīzāk rīkot bēru mielastus, kamēr cilvēks vēl sprigans un var pilnvērtīgi pats piedalīties. Māsīcas tēvs piekrita ar novērojumu, ka tagad jau diemžēl visi vecie draugi makšķernieki ir aizsaulē, un ka būtu bijis labāk pirmsbēru mielastu rīkot kādus desmit gadus iepriekš, lai viņi arī varētu piedalīties. Kādas agrākās brūtes gan vēl varētu atrast un ielūgt, jo tās vēl kustās. Tad varētu varbūt atdzīvināt kādu agrāko romantisko interesi.

Kā parasti, pēc šāda veida pirmsbēru mielasta arī jau paliktu pāri daudz laba ēdiena, ar kuru varētu piepildīt ledusskapi, un no tā pensionārs varētu izdzīvot vēl nākošo mēnesi. Dzirdētu arī visādus labus vārdus par savu dzīvi un cik viņš cilvēkiem pietrūkst. Mūziku bērēm varētu pats arī izmeklēt un baudīt un vēl izmeklēt pats sev piemēroto zārku, lai apbedījumu birojs emocionāli grūtā brīdī nespiež pēcnācējus pirkt visdārgāk modeļa šķirstu. Pēc tik pozitīva pirmsbēru piedzīvojuma beigu beigās viņam nebūtu iebildumu, ja tad, kad laiks iet aizsaulē, viņš tiktu vienkārši iestumts bedrē. Nu, tā gāja tās runas.

Runājot par pirmsbērēm, man laimējās pārbraukums ar mašīnu, kas arī vēl tālu no sava mūža gala. Iepriekšējā mēnesī viens mans draugs no Austrālijas bija paziņojis, ka divi viņa draugi – Bils Amans (Bill Amann) un Naidžels Mekbraids (Nigel McBride) ir ceļā uz Rīgu ar 1926. gada Willys Overland Whippet spēkratu. Viņš esot ieteicis mani kā cilvēku, kurš varētu viņiem izpalīdzēt Rīgā. Brauciens saucās Bondi to Baltic, un vispirms viņi esot ceļojuši ar kuģi no Sidnejas uz Bangkoku ar spēkratu konteinerā un tad ar spēkratu pāri Āzijai uz Baltiju. Latvijā viņi vēlējas, lai kāds pārskata mašīnu, jo eļļa drusku tecēja no motora, un tāpēc iedomājos sazināties ar Rīgas Motormuzeju. Galvenais mehāniķis ieteica kādu, kurš varētu izpalīdzēt, un lieta padarīta! Brauciens līdz šim bija veikts divos posmos, un pirmā daļa pabeigta 2015. gadā. Otrais posms bija no Permas Krievijā līdz Rīgai, kur es viņus satiku.

Pateicībā par manu palīdzību, viņi man piedāvāja piebiedroties spēkrata posmā no Rīgas uz Liepāju. Kārtīgi bija jāsaģērbjas, jo sānu logu nav, un vējš pūš caur ausīm. Priekšā sēdētajiem siltums nāk no motora caur grīdu un vismaz sasilda pēdas. Drošības jostas spēkratam neeksistē, un maksimālais ātrums 80 km stundā. Braucienā lielākoties ceļojām 60 km stundā, un aizbraucām garām tikai 2 traktoriem pa visu ceļu līdz Liepājai. Izvēlējamies braukt līdz Bauskai, jo tur arī Motormuzejs, kur varējām apciemot mūsu spēkrata brāli, tad apskatīt Rundāles pili un ceļot tālāk par klusajiem ceļiem gar Lietuvas robežas līdz galamērķa. Pie Rundāles pils es paliku pasargāt mašīnu, kas nav slēdzama, un tūristi riņķoja nemitīgi ap to. Ķīnā cilvēki esot pat nelūgti iesēdušies mašīnā!

Pa ceļam cilvēki no citām mašīnām māja, piepūta vai fotografēja, un vienmēr bija smaidi, kad vecais spēkrats parādījās. Beidzot tikām galā un labi, ka pirms tumsas, jo spēkratam gaismas tādas pašvakas. Policijai arī būtu bijis interesants piedzīvojums, jo spēkrats reģistrēts Rietumaustrālijā. Nākošajā rītā viens pats ceļoju atpakaļ uz Rīgu ar autobusu.

Mana dzīvokļu atslēgas, kuras man nejauši izkrita no kabatas viesnīcā Liepājā, man piebiedrojās Skrundā ar nākošo autobusu. Laimīgā kārtā man par zaudētajām atslēgām piezvanīja draugs un nokārtoja, lai atslēgas tiek aizsūtītas šoferim līdzi aploksnē. Tā dabūju izbaudīt Skrundu. Laikam pašam vecums nāk virsu!

Uldis Brūns
Laikrakstam „Latvietis“