Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kultūras dienas Melburnā

Intervija ar diriģenti Agitu Ikaunieci (noslēgums)

Laikraksts Latvietis Nr. 108, 2010. g. 16. sept.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
AL53KDH400

Agita

Agita Ikauniece mēģinājumā Melburnas Latviešu namā. FOTO Gunārs Nāgels.

31. augustā Ilze Nāgela intervēja Austrālijas Latviešu 53. Kultūras dienu Kopkora koncerta virsdiriģenti Agitu Ikaunieci pāris stundas pirms Agita devās atpakaļceļā uz Eiropu no mēģinājumiem un ieskaņas koncerta Melburnā. Intervijas sākumu publicējām laikraksta „Latvietis“ 107. nr. Te ir intervijas noslēgums.

I.N.: Kā, Tavuprāt, lai dabū ļaudis ārā no mājām un panāk, lai viņi vēlētos nākt uz kora mēģinājumiem?

A.I.: Nu tas ir tāds fenomens, es teiktu, dziedātāju fenomens. Jo tur nevar saprast, kas spēlē tādu lielāku lomu, vai kādēļ dziedātāji nāk uz mēģinājumu. Es pieņemu, ka ir daļa, kas nāk tāpēc, ka ir forši džeki, ja? Ir daļa džeku, kas nāk tāpēc, ka ir foršas meitenes, ja? Tāpēc es nesaprotu formu: vīru kori vai sieviešu kori. To es īsti nesaprotu.

Ir noteikti daļa dziedātāju, kas nāk, un tā man liekas tā pamatlieta, kam ļoti, ļoti patīk. Dziedātāji, kuri saka: „Man ir vienalga kādu mēs repertuāru dziedam, jo man patīk dziedāt, man vienkārši patīk dziedāt. Viena es to nevaru darīt, es arī nezinu, ko un kā.“ Bet tā ir mazākā daļa starp citu.

Vieni dziedātāji nāk tāpēc, ka: „Redzi, es dziedu korī!“ Tas nenozīmē, ka viņš nāk uz visiem mēģinājumiem, tas pilnīgi to nenozīmē. Ir tādi, kas vispār nenāk uz mēģinājumu, atnāk uz koncertu, un viņš saka: „Bet es dziedu korī!“

Nu lūk, kā viņš iziet no mājas, nu, jā, jābūt foršām dziesmām, labam repertuāram. Jābūt ne tik daudz tam koncertam tik izcilam, cik varbūt tam procesam, jo tas ir mazliet garlaicīgi varbūt – katru nedēļu nākt divas reizes vai kaut vai vienreiz un dziedāt vienu un to pašu. Nu cik var, nu cik var, nu cik var dziedāt vienu un to pašu? Un diriģentam atkal ir jāizdomā, viņam vispār jāģenerē visu laiku kaut kāda jauna ideja, kā pateikt to pašu. Nekas jau cits nenotiek, Tu tikai citiem vārdiem saki un prasi.

I.N.: Bet Tev izdevās pierādīt, ka mēģinājumi var būt ļoti interesanti, kaut arī viņi bija ļoti gari. Bet tie bija, patiešām, ļoti interesanti!

A.I.: Nu, paldies.

I.N.: Austrālijas Latviešu Kultūras dienas – šogad jau 53. pēc kārtas – liecina, ka latvieši, kuri te ieradās pirms 60 gadiem, ir ne tikai paši dziedājuši, bet spējuši dziesmu un dziesmas mīlestību ieaudzināt saviem bērniem un mazbērniem. Pagājušo svētdien (29.08.2010.) korī dziedāja jau šķiet trešā te – Austrālijā dzimusī latviešu paaudze, ja pieskaitām vēl bērnu kori, kurš piedalījās divās dziesmās. Kā Tu šo fenomenu novērtē? Kādas sajūtas Tev ir par to? Un kas, tavuprāt, ir patriotisms?

A.I.: Par bērniem runājot, protams, ka vienīgais veids, kā viņiem vispār kaut ko var iemācīt, ir nevis tā apzināti teikt dziedāšana, tas ir labi, vai tagad mēs darīsim šitā. Bet vienkārši ar savu piemēru ikdienā; nu ja vecāks iet uz kori, viņš to bērnu ņem līdzi. Viņam vienkārši tā mūzika skan ausīs, viņš saprot. Viņš vienkārši visu laiku ir tajā procesā iekšā, un viņam tas loģiski liekās, nu tāpat kā tīrīt zobus, tāpat ir iet dziedāt. Tad to pārmanto.

Protams, ar neatkarīgās Latvijas laika iestāšanos, man liekas, tas viss ir mazliet savādāk. Šeit noteikti tas ir savādāk tāpēc, ka bērniem arī ir citas intereses, citas nodarbošanās.

Man liekas ir ļoti grūti uzturēt šeit latvietību, jo arī šeit nu, protams, no malas skatoties valoda ir. Ir kritiskākas situācijas varbūt Amerikā vai daudz kur citur pasaulē, bet principā, man liekas, te vajag varbūt iepumpēt vairāk tādus Latvijas cilvēkus ar šodienas valodu. Es nesaku, ka viņi ir pareizi vai nepareizi, bet nu tā valoda attīstās, vienalga kā tas ir.

Bet runājot par patriotismu, nu tas ir kaut kas tāds, ko man liekas tāds latvietis saprot tikai tad, kad viņam ir problēmas. Bija krievu laiki – mēs bijām patrioti. Mājās patrioti, skolā lakatiņš sarkanais, mājās patrioti. Bija barikādes – mēs viens otram devām zupas par velti, nesām. Mums vajag, es pat domāju, ka latvietim vajag kaut kādā ziņā problēmas, tad viņš saprot, ka viņš ir latvietis, ka viņš palīdzēs, tad viņš ir patriots. Citādāk, tas nav, man liekas.

Bet, protams, tāds – es arī negribētu, lai mums būtu tāds amerikāņu patriotisms, kur vienalga visu vārtu galā viņiem ir karogs: es esmu, es esmu, es esmu… Man liekas, mēs vienkārši neesam tāda mentalitāte.

I.N.: Skatoties uz to, cik enerģiski Tu vadīji mūsu divarpusdienu garos mēģinājumus, jāsaka, ka esi labā fiziskā sagatavotībā, jo brīžiem šķita, ka Tev ir sešas rokas un Tu gan lidoji, gan lēkāji, gan piepildīji visu telpu. Kā Tu to dabū gatavu? Te es piebildīšu lasītājiem, ka mēģinājumi notika piektdien un sestdien no plkst. 10 rītā līdz plkst. 8 vakarā, kuram sekoja neliels Kultūras dienu Kopkora koncerta Ieskaņas koncerts. Un katru rītu Agita jau pirms plkst. 10 bija Latviešu namā un mūs sagaidīja. Vai, Tavuprāt, diriģenta darbam nepieciešama laba fiziskā sagatavotība?

A.I.: Nu es pat nevaru iedomāties, ka es atnāktu, jebkāds diriģents atnāktu Melburnas Latviešu kora priekšā, aptuptos uz krēsliņa, nevarētu pacelt roku... ja viņš vēl kaut ko dumju teiktu... Es domāju, ka te nekādas divarpus dienas nebūtu, te būtu pirmā stunda... un pa mājām. Bet es nezinu, es pat teiktu, ka es mēģinājumos uztrenēju savus fiziskos muskuļus. Roku muskuļi man reāli ir uztrenēti tieši no mēģinājumiem. Pie tam, labā roka noteikti vairāk nekā kreisā. Bet, jā, es pati labi jūtos, ja es kaut ko daru fiziski.

I.N.: Kustībā?

A.I.: Jā, bet man liekas, ka tādā veidā es varu dabūt ārā no dziedātājiem. Nu iedomājies jūs esat 40 vai 50, vai 60, un te diriģents viens pats; nu kādai diriģentam ir jābūt enerģijai. Bet es domāju, ka tas vēl nebija maksimums, cik man ir enerģijas; tas priekš manis ir tā normāli.

I.N.: Bet vai ikdienā Tu izvēlies vairāk tādu atpūtu kustībā, vai labāk sēdēt, lasīt grāmatu? Teiksim, ja Tev būtu izvēle, vai tagad iet pastaigā pa mežu, vai sēdēt pie televizora?

A.I.: Nu, atrodoties Melburnā, es esmu izvēlējusies pārsvarā sēdēt. Bet man liekas, ka esmu tādā līdzsvarā, jo man pēkšņi uznāk tāda vēlēšanās vienkārši skriet, tad es varu skriet un skriet, un es skrienu divas stundas un teiksim, atrodoties Londonā, es saprotu, ka es nevaru nolaist sevi, ka man vajag uzturēt sevi formā. Un tad tur es eju; joga – pirmdien, baseins – trešdien, skriešana – ceturtdien / piektdien, sestdien – baseins, nu tā uzturu sevi.

I.N.: Un tā, tik intensīvi strādājot kā diriģentei, vai Tev maz atliek laiks kam citam, vai ir kādas citas aizraušanās, kā saka, hobiji, bez kā Tu arī nevari?

A.I.: Nu pats pēdējais tāds, varbūt tas nav hobijs, bet kas man sagādā tiešām lielu prieku, un kādēļ es varu nokavēt savus pamatdarbus. Nu varu, es atprasos vienkārši. Ēst gatavošana un nevis uzcept kartupeļus, tos es kopš bērnības māku baigi izcili. Tiešām, man ļoti patīk un man ļoti garšo, un tad, kad tā piecep klāt sīpoliņu, ķiplociņu un tad pieliek garšvieliņas klāt, un tad vēl tādu varbūt ar sieriņu malā uzrīvē... Bet, nu izmēģināt ko jaunu. Saldie ēdieni un kūkas. Un tad man jāanalizē, kāpēc man šoreiz nesacēlās olbaltums, un tad es mēģinu saprast, jā, tāpēc, ka es neieliku ledusskapī un nepieliku mazliet sāli, lai varētu saputot un temperatūra un saprast savu plīti... Jā, nu tādi jautājumi, bet es no tā gūstu prieku, jo…

I.N.: Jo tas ļoti radošs process....

A.I.: Jā, ļoti radošs process, jā...

I.N.: ...jo, pirmkārt, nekad tu divreiz vienādi nevari sagatavot; pat, ja tu arī seko receptei pa punktiem, tik un tā, katru reiz iznāk mazliet savādāk. Ir ļoti radoši.

Sarunas noslēgumā es Tev gribēju atgādināt, ko Tev Viktors un Dāvids teica pēc koncerta svētdien: Agit, Tu esi mūsu zelts! Trūdija teica: mēs Tevi visi iemīlējām un Aina teica – pasaki, ka mums ausīs visu laiku skan Agitas mācītās dziesmas, un mēs viņu ļoti gaidām decembrī!

Es tikai pievienojos teiktajam, un vēlreiz Tev saku milzīgi lielu paldies par šīm vērtīgajām un neaizmirstamajām dienām, paldies par darbu, par enerģiju! Un uz pavisam drīzu redzēšanos Kultūras dienās Melburnā gada beigās! Bet šķiroties, vai Tev ir kādi vēlējumi Austrālijas latviešu Kultūras dienu dalībniekiem, viesiem, koristiem?

A.I.: Pirmkārt, nevis vēlējumi, bet man ir viena aizmirsta neizdarīta lieta. Mīļie kora dziedātāji, ar kuriem mēs pavadījām šīs tiešām piesātinātās divarpus dienas – koncerts mums izdevās, labākais variants visām dziesmām, kāds vispār varēja būt. Es neesmu satraukta vispār par nevienu dziesmu, kas izskanēja, un es tikai gribētu teikt, ka visi, kas mēs te bijām, mums visiem ir jābūt decembrī. Paņemiet līdzi arī tos dziedātājus, kas nebija, bet ar vienu noteikumu, ka viņi jums var atdziedāt ar pareizām elpām, un pareiziem vārdiem un pareiziem štrihiem un žestiem. Visu to, ko mēs apguvām divarpus dienās, jūs to visu ļoti labi zināt, jūs varat būt mani asistenti šajos jautājumos. Ja mēs jau šobrīd sākām gatavoties decembra koncertam, un vēl būs oktobra mēģinājums, es saku, būs ļoti labs koncerts!

Un vēlējums savukārt klausītājiem: nu, pirmkārt, tie, kuri vispār neapmeklēja šo koncertu, man liekas jums visu mūžu šo te nāksies pārdzīvot. Un tāpēc noteikti atnāciet decembrī! Bet tie, kuri bija klausītāji, jūs bijāt lieliski tāpēc, ka jūs piedalījāties kopdziedāšanā, jūs izteicāt savas vēlmes, un es domāju, ka jums jāņem savi draugi līdz un vienkārši jānāk!

I.N.: Liels paldies Tev par interviju un gludu, mierīgu lidojumu šovakar atceļā uz Londonu! Uz drīzu redzēšanos Melburnā decembrī!

Piektdien, 3. septembrī jau no Londonas Agita Ikauniece sūta atbildes uz šiem papildjautājumiem:

Ilze Nāgela: Kā novērtē trīs dienu intensīvo darbu ar koristiem, kuri gatavojas KD Kopkora koncertam?

Agita Ikauniece: Ļoti intensīvs darbs, lieliski cilvēki. Atsaucība un vēlme dziedāt arī izsauca manī vairāk enerģiju un patiesu prieku strādāt. Tas nebija viegli – tik daudzas stundas pavadīt dziedot, kāds palika bez daļas balss, bet kopumā ļoti produktīvs un iepriecinošs process. Ir skaidrs, ka koncerts decembrī būs īpaši labā kvalitātē.

I.N.: Kas patika īpaši?

A.I.: Ka viss bija noorganizēts, pateicoties Jolantai, Anitai un dziedātājiem. Tie ir tie mazie rūķi, kurus nepamana, tikai to darbus. Par to, ka ļoti daudzi dziedātāji par mani rūpējās un tas ir tāpat kā Latvijā: kāds iedod matu putas, kāds iepriekš rezervē kādu labu konjaciņu, kāds visu safotografē u.c. Vēl īpaši patika superīgā Trūdija, cilvēks-orķestris Indra, visi soprāni, kas atraisīja seju smaidā, alti, īpaši, kad dziedājām par plaukstošo meiteni un vīri... nu vīrieši man vienmēr ir patikuši, tā tīri dabiski.

I.N.: Ko Tu vēlētos savādāk?

A.I.: Vasaru, ko ceru izbaudīt decembrī! Tas bija vienīgais, kas man nesaistās ar Austrāliju un kādēļ es dabūju kā, bērnībā teicu, – sarūsējušas lūpas.

I.N.: Tavi ieteikumi koristiem, AL53KD Kopkora programmas dziesmas gatavojot?

A.I.: Mīļie dziedātāji, es visiem vēlu atrast laiku un būt gan ikdienas mēģinājumos, gan kopmēģinājumā oktobrī, gan redzēt decembra mēģinājumos. Arī tos, kuri uzskata, ka ir izcili profesionāļi. Jā, jā, jā, arī tos. Iemācāmies tik labi, ka pašiem prieks. Un tad – tas būs neatkārtojams piedzīvojums; īstenībā sajūtas, kas ir patiesas un iedvesmojošas, vai tu atrodies Latvijā vai Austrālijā! ∎



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com