Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Gurķu konservēšanas sezona

Annas Žīgures pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 375, 2015. g. 28. aug.
Anna Žīgure -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šis virsraksts aizgūts no igauņiem, kuri šo vasaras sezonas posmu, kad iekšpolitikā nekas īpašs nenotiek, un mediji, izklaidējot lasītājus, medī jebkādas ziņas, dēvē par gurķu konservēšanas laiku.

Šajā ziņā nemaz neatpaliekam no ziemeļu kaimiņiem. Arī mūsu teritorijā, kas Ainažos sākas tūlīt pēc tam, kad Igaunijas valsts karogs paliek aiz muguras (Latvijas sarkanbaltsarkano neredz), čakli konservē gurķus, un mūsu medijus pildījušas dažādas gurķu konservēšanas sezonas ziņas. Reizēm ir grūti nošķirt graudus un sēnalām, cenšoties saprast, kas patiesībā noticis un vai vispār kas noticis.

Šīsvasaras dramatiskāko brīdi bērnu un jauniešu Dziesmusvētku ģenerālmēģinājumā, ko ilgi zelēja dažādi drukāti izdevumi un elektroniskie mediji, nekādi nevar dēvēt par gurķu laika ziņu, un jācer, ka būsim izsijājuši galveno mācību: steidzīgi jāpārbūvē Dziesmusvētku estrāde, kas visiem dziedātājiem spētu nodrošināt cilvēka cienīgus un drošus apstākļus. Iespējams, šim pasākumam līdzekļus var savākt tāpat, kā savulaik Brīvības piemineklim – sabiedrībai ziedojot, jo maz ticams, ka plānais valsts budžets tuvākajos gados ļaus atlicināt pietiekami naudas šim nolūkam.

Turklāt ziedojumu izlietojumu lielākoties iespējams atspoguļot visiem saprotamā veidā, bet valsts vai ES finansējuma gadījumā arvien jādomā par to, kāda naudas daļa aizies tā saucamajiem starpniekiem. Latvijas pieredze rāda, ka daudz līdzekļu, kas domāti valstij nepieciešamu projektu īstenošanai, satecējuši privātās kabatās un noslīkuši nebeidzamās tiesvedībās.

Pārbraucot robežu pie Ainažiem, uzraksts uz plāksnes vēsta, ka ceļinieks ieradies ES valstī – Latvijā. Atšķirība no Igaunijas sakārtotās vides ir milzīga. Mūsu bijušā robežpunkta kādreiz varenās celtnes jau kuro gadu atrodas sagrūšanas procesā, un vēl pēc pāris gadiem vajadzēs piestiprināt plāksni: Par savu dzīvību, tuvojoties drupām, katrs atbild pats. Kopš šis objekts ir privatizēts, viss gājis tikai uz slikto pusi, un nav cerību, ka kaut kas varētu mainīties.

Neko nemaina tas, ka mūsu pilsoņiem ir kauns, bet dažādu mediju žurnālisti jau vairākus gadus centušies aktualizēt šo jautājumu. Šovasar izskanēja, ka gadījumā, ja mūsu drošības situācija mainīsies, viss tikšot savests kārtībā. Gribētos gan, lai pie mums būtu tikpat kārtīgi, kā igauņu Iklā, bet nekādā gadījuma ne to, lai mainītos valsts drošības situācija. Tad jau labāk, lai viss paliek kā bijis.

Gribētos arī, lai mēs varētu braukt ar tikpat jauniem vilcieniem, kā tas iespējams igauņu pusē. Šķērsojot Latvijas robežu pie Ainažiem, piepeši sapratu, ka balandās un nātrēs ieaugušajam robežpunktam tomēr ir sava jēga. Varbūt tieši šeit salna ķēra magones ziedu (lasi: KNAB notvēra bijušo PV priekšnieku Magoni), jo degradētā vide kā radīta detektīvseriāliem ar labām beigām.

Pašā gurķu konservēšanas sezonas kulminācijā Igaunijā svin svētkus. 20. augusts ir brīvdiena un karogota, jo tā ir Igaunijas Neatkarības atjaunošanas diena, kad Igaunija de facto atjaunoja valsts neatkarību. Tas notika 1991. gada 20. augustā brīdi pirms pusnakts. Nākamā dienā, 21. augustā, arī Latvijā atjaunoja neatkarību, bet mums par to joprojām liecina vienīgi ieraksts kalendāros: Konstitucionālā likuma „Par LR valstisko statusu“ pieņemšanas diena.

Droši vien nav daudz tādu cilvēku, kuri atceras vai pat vispār zina, ko tas īsti nozīmē, un tāpēc īpaši nedomā par to, ka jau nākamās dienās, sākot ar Islandi, dažādas valstis lavīnveidīgi noslēdza vai atjaunoja iesaldētās diplomātiskās attiecības ar Latviju, kas kā pilntiesīga valsts atgriezās uz pasaules kartes. Šis ir svarīgs datums, un būtu nepieciešams, lai to cienīgi atzīmētu – kaut bez brīvas dienas, bet ar saturu un karogu. Šī ir latviešu jaunākā vēsture, un valsts sevi apzog, to cienīgi neatzīmējot.

Ir dzirdēts, ka 4. maija atbalstītāji uz 21. augustu raugoties greizsirdīgi, bet Latvijai ir tik maz priecīgu svētku, ka vienlīdz cienīgi varētu atzīmēt abus. Iespējams, ka bez 1990. gada 4. maija nebūtu 1991. gada 21. augusta, bet skaidrs ir arī tas, ka bez 21. augusta mēs tā arī būtu palikuši pusceļā.

Kurš var paskaidrot, kāpēc pietrūkst politiskas gribas pacelt Latvijas karogu uz mūsu valsts robežas un kāpēc igauņi spēj svinēt savas valsts atjaunošanas dienu, bet mēs – nē?

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums „Latvijas Avīze“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com