„Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni“

Jānis Riekstiņš

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni“ vāks.

Sarunājoties ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu, šķiet, ka viņa personība ir kā smalka mikroshēma, kurā viss milzīgais informācijas daudzums sakārtots pa plauktiņiem. Ar internetu un jaunajām tehnoloģijām viņš neaizraujas un uzskata, ka arī mutiski nevar pateikt visu, bet varbūt šis bija brīdis, kad autoram gribējās pateikt pēc iespējas vairāk, varbūt sen neviens nebija uzdevis īsto jautājumu.

Jāņa Riekstiņa sakārtotajā grāmatā Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni būs atbildes uz vēsturiskiem un nu jau arī mūsdienās aktuāliem Eiropas bēgļu jautājumiem. Būs jautājumi, uz kuriem nekad negūsim atbildes. Būs jautājumi, kuru atbildes labāk nezināt. Jānis Riekstiņš visu mūžu strādājis ar vēstures faktiem un dokumentiem, un dažkārt tie mēdz būt nežēlīgi.

Darbs pie Latvijas bāreņu likteņu tematikas sācies krietni sen. Jānis Riekstiņš atceras 90. gadu sākumu, kad iepazinies ar kādu latviešu puisi no Zviedrijas, kuru adoptējusi zviedru ģimene. Tieši ar viņa palīdzību laikraksts Brīvā Latvija rakstīja, ka vēsturnieks Jānis Riekstiņš meklē bērnus no bērnu namiem, kas tika aizvesti 1944. gadā. Neilgi pēc tam sāka pienākt vēstules. Biežāk no bērnu audzinātājiem. 1992. gadā iznāca Jāņa Riekstiņa pirmā grāmata Bāra bērni, kurā apkopotas ziņas par Latvijas bērnu namiem, un 2012. gadā iznāca Sauli dzīves pabērniem, kurā atainota bāreņu un trūcīgo bērnu aprūpe Latvijas brīvvalsts laikos un Otrā pasaules kara laikā. Trešā grāmata, kas risina šo tematu,– Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni – ir tieši par viņiem – bērnu namu audzinātājiem, kas piespiedu kārtā, bet varbūt sirdsapziņas mudināti ar kuģi devās grūtā ceļā no kara zonas Latvijā uz Vāciju. Kādēļ tieši šie bērni, kādēļ tieši Vācija, kas notika ar audzinātājiem, kad pēdējais rūpjubērns pameta bērnu namu, lai dotos uz Rietumiem?

Audzinātāju vēstules nāca no Amerikas, Kanādas, Brazīlijas, Austrālijas. Šajā atmiņu ceļā Jānis Riekstiņš sastopas ar Jāni Mežaku – vienu no audzinātājiem, kurš, atgriezies no Kanādas un nosvinējis 90 gadu jubileju, tagad dzīvo Rīgā, Latvijā. 2003. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā Jānis Mežaks saņēmis V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Šodien viņš palīdz grāmatai Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni nonākt lasītāju rokās, un Jānis Riekstiņš ļoti vēlas, lai Jānis Mežaks būtu klāt grāmatas atvēršanā 15. augustā Vērmanes dārzā. Grāmatas atvēršana būs arī viņa svētki.

Viņi bija vecumā, kad neko neatceras

Jānis Riekstiņš: Roze Briede-Austruma – viena no audzinātājām, kas atrakstīja pirmā. Sākām sarakstīties un tikāmies Rīgā. Viņa man iedeva vēl kādu adresi. Dzidra Vilka no Rietumvācijas un vēl... Viņas bija uzturējušas kontaktus. Tā es ieguvu atsaucīgu cilvēku stāstus Austrālijā, Amerikā, Vācijā. Viņām visām interesēja, kas noticis ar bērniem un arī audzinātājiem, aprūpētājiem. Jaunās, neprecētās meitenes ar vidusskolas izglītību aizsūtīja uz Kanādu. Fiziski spēcīgos vīriešus gaidīja Anglijā, Amerikā – rūpniecībā. Katra valsts deva savas kvotas, un no nometnēm atlasīja cilvēkus pēc vajadzības. Arī meitenes – pianistes plucināja vistas Brazīlijā. Tā vai citādi aizbrauca kur kurais. Jānis Mežaks toreiz apprecēja audzinātāju Almu Seķi (vēlāk Mežaku) un aizdevās uz Kanādu. Raiskuma kundze ar kungu uz Austrāliju, visi brauca tur, kur bija iespēja, jo Vācijā turēja tikai izsijātos – psihiski slimos, tos, kam bija kāda ciešāka darīšana ar nacistiem. Bija arī tie, kas palika padomju okupācijas pusē. Tos gan veda atpakaļ, arī bērnus. Arī tos, kas jau bija iedzīvojušies latviešu ģimenēs Vācijā. Viens no emocionālākajiem stāstiem grāmatā ir vēstules par Anneli. To izstāstīja Skaidrīte Zūzena, ar ko arī man bija tikšanās pēc garākas sarakstes. Fotoliecības diemžēl pazuda, jo, meklējot naudu, tika plēstas vaļā ienākošās ārzemju vēstules.

Grāmatā pieejami vārdi un uzvārdi. Šodien atliek ierakstīt Facebook vārdu un uzvārdu, un jau esi ceļā uz jaunu stāstu. Vai tas ir atļauts?

Protams, par to būs saruna. Es atklāšu kādu problēmu. Latvijas Republikas pirmās brīvvalsts laikā bija labs adopcijas likums. Atklātā adopcija – piemēram, es gribu paņemt bērnu no bērnunama, ielieku Valdības Vēstnesī sludinājumu, ka vēlos adoptēt. Trīs mēnešu laikā jebkurš var izteikt pretenzijas pret mani vai konkrētajam bērnam var atrasties radinieki. Ja laiks paiet, pretenziju un radinieku nav, bāriņtiesa dod slēdzienu, ka var adoptēt. Otrs variants – slēptā adopcija. Bērnu varēja atņemt ģimenei, ja pret viņu izturējās slikti. Dokumentos adoptējot tiek ierakstīts, ka nekad netiks izpausti viņa īstie vecāki. Tiesa gan – padomju gados arhīvā visu varēja dabūt. Tikai ne ārzemēs; Zviedrijā, piemēram, nevarēja. Reiz man pienāca kāda vēstule no angļu lēdijas, kura pateicās par manu darbu un risinātajiem jautājumiem, bet lūdza turpmāk neminēt vārdus, uzvārdus. Esmu domājis, kura no daudzajām meitenēm tā bija, jo lēdija nebija parakstījusies. Manā bērnu namā Naukšēnos arī nekad nerunāja par pagātni. Biogrāfijā bija viena rindiņa, un viss... Iespējams, negribējās, lai kāds atgādina, ka esi dzīvojis trūkumā. Lai gan grāmatā var atrast vārdus un uzvārdus, tie ir tikai fakti. Jo ir arī otra puse, kas visu labprāt atceras. Arhīvos viss ir atrodams, taču jāatceras, ka adopcija ir ļoti jūtīgs temats.

Reiz ieradās Lauris Olups, kurš savukārt uzturējis kontaktus ar kādu kundzi – Mariju, kas meklē savus tuviniekus. Vai es varu palīdzēt? Nu, sagadījās, ka viņas radinieks pirms pāris gadiem bija atnācis pie manis un interesējies par meiteni Mariju. Lauris man noorganizēja Skype sarunu ar Mariju Amerikā. Viņu ieinteresēja mana topošā grāmata, un es Marijai jautāju, kā viņa uzzināja, ka ir latviete. Marija bija nokļuvusi vācu ģimenē Amerikā, kuri nekad neslēpa viņas saknes. Tiesa, bija ģimenes, kas slēpa bērnu fotogrāfijas, faktus, audzināja par īsteniem kovbojiem... Tomēr Marijai bija veicies labi. Viņa bija ar labu izglītību. Mani interesēja, kā viņā izpaužas latvietība. Un tad viņa sāka stāstīt, ka ir misionāre. Ļoti enerģiska kundze, un es priecājos, ka ar viņu iepazinos. Lauris darbojas organizācijā Latvieši pasaulē, kas meklē latviešus, un es vēlētos, lai viņš būtu klāt grāmatas atklāšanā.

Jūs esat bijis un esat faktu pārzinātājs, pie kura nonāk cilvēki, kas meklē savas saknes.

Tagad jā. Man reiz bija ideja – bērnu namu salidojumi! 80. gadu beigās organizējām salidojumu Baldones bērnu namiem Baltā pils un Mencendorfa bērnu nams; viens ir mazulīšiem un otrs – lielākiem. Salidojumā bija tik daudz atmiņu, bilžu! Toreiz bija vienkārši – ieliec sludinājumu, un viss! Bet vēl šodien mani moka sirdsapziņa par to, ka man ir uzticēts simtiem bilžu, kuras gribu parādīt, atdot, sakārtot. Cilvēkiem jāzina, jāredz! Uz grāmatas atvēršanu paņemšu albumu, ko man atsūtīja kundze no Austrālijas. Ideju gribēju īstenot arī savos Naukšēnos, bet tagad vairs nevar dabūt atbalstu kaut vai autobusam; mainījusies attieksme, attīstījies kapitālisms.

Man ļoti nepatīk, ja bērnu namu noliedz kā tādu, pamatojot ar ideju, ka bērniem jādzīvo ģimenēs, nevis bērnu namos. Pēc Pirmā pasaules kara, piemēram, manos Naukšēnos dzīvoja bērni, kuriem vecāki bija gājuši bojā, viņiem vienkārši fiziski nebija vecāku... Tagad jau ir cita lieta – vecāki ir, jautājums tikai, kādi. Ja toreiz nebūtu bērnu namu, patversmes, viņi visi būtu uz ielas vai cietumos. Man gribētos uzrakstīt vēl divus darbus – vienu par saviem Naukšēniem un otru par pēckara gadiem, 1956. gadu, kad bērnu namus un patversmes pārveidoja par internātskolām. Tur arī daudz likteņu gaida, kad tos aprakstīs. Ja nebūtu šo namu, mēs faktus meklētu kolonijās.

Grāmata Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni ir par audzinātājiem. Liels paldies! Viņiem jāuzceļ piemineklis par paveikto, par pārciesto. Kaut vai tās naktis un dienas uz jūras, kad divatā jārūpējas par simts bērniem, daļa zīdaiņu, visiem jāizdzīvo! Šī grāmata ir par jautājumiem, kādēļ tieši šos bērnus salādēja kuģos. Kādēļ veda uz Vāciju, kur bumboja, nevis, piemēram, uz Zviedriju? Latvijā bija nami, kas palika neskarti, citi, lai neaizbrauktu, atpirkās ar cūku. Neviens negribēja ņemties ar dzīves pabērniem, bet kādēļ tomēr tā notika? Ir atbildes, ko sniedz grāmatas dokumenti, atbildēt var arī Jānis Mežaks, bet vai šīs atbildes derēs visiem? Kādēļ zīdaiņus pārveda no vienas kara zonas un citu? Bija bērnu nami, kas dažādu apstākļu dēļ nonāca Krimā. Pamesti, bez audzinātājiem un izsaimniekotu mantu. Daļa pārbrauca mājās, daļa palika tur, daļa ceļā. Bet mēs nevienu nevaram nosodīt. Kā mēs paši rīkotos šajā laikā? Kā mēs rīkojamies šodien?

Ar medijiem par šo tēmu varu runāt jebkurā laikā, tomēr reizēm tas ir ļoti emocionāli. Kad iznāca grāmata Saules dzīves pabērniem, mani uzaicināja radio piedalīties raidījumā Doma laukums. Toreiz intervētāja, cilvēks ar krievu dvēseli, līdz galam tā arī nevarēja noklausīties manu stāstu, sāka raudāt. Jā, tas viss ir bijis īstenībā. Tās ir dzīvas atmiņas.

Vai bāreņiem būtu labāk, ja viņi būtu atgriezušies?

Man to bieži jautā. Viņi ir veiksmīgi, ar labu izglītību. Latvijā tajos apstākļos varbūt tiešām viņiem nebūtu tādas iespējas, arī manā bērnu namā tikai dažiem sanākusi veiksmīga dzīve. Tas ir grūti, kad nekā nav – tiešām nav nekā! Kur dabūt izglītību, darbu, dzīvokli? Manu bērnu namu pārveidoja par profesionāli tehnisko skolu, tur paveicās, bet citādi... Esmu teicis, ka viņi ir kā nokaltis zars – veiksmīgi, bet tur nav Latvijas, nav saknes.

Kāds atradenis Anglijā man lūdza, lai atrodu viņa bioloģiskos vecākus. Es noskaidroju, ka viņš ir atrasts upes malā. Viņš ir atradenis. Upmalis. Policists deva šādu uzvārdu, uz vietas sastādot aktu, atrodot viņu. Man bija ļoti grūti viņam rakstīt šo patiesību – tu esi atradenis. Jo viņš to nezina. Citai māte ielasmeita... Kā lai es to atklāju, kā lai rakstu? Vai divi brāļi ar krievu vārdiem – vācieši gribēja šķirt, bet tie bija latvieši, runāja latviski. Šķiet, viņus kopā paņēma kāda ģimene. Vienam no viņiem sākotnēji bija aizkavējusies attīstība, taču vienā gadā viss nācis atpakaļ ar uzviju. Tik gudrs puika! Abi kļuva par misionāriem. Vienam no viņiem Brazīlijā skaistas meitas izauga. Veiksmes vai neveiksmes dzīvē bijušas dažādas. Ir daži, kas krita Vjetnamas karā...

Manuprāt, jums piemīt misionāra loma. Vai tā tas varētu būt?

Ja esi dzīvojis bērnu namā un saproti, kas tas tāds ir... tad pamet to un vēl vairāk saproti. Man ir vēlēšanās palīdzēt citiem. Reiz atnāca pie manis kāds spēcīgs kungs, lai palīdzu atrast viņa vecākus. Sameklēju viņa mammu. Viņš bija pateicīgs. Pēc nedēļas satiku viņu satriektu, sabrukušu... Spēcīgs vīrietis man pretim raud. Stāsta, kā ieradies pie mammas – ar šampanieti, šlipsē. Bet mamma nodzīvojusi dzīvi ar citu ģimeni un citiem bērniem. Pēkšņā uzrašanās raisījusi aizdomas, ka viņš vēlas pretendēt uz dzīvokli. Labāk būtu meklējis māti tikai domās. Man bijuši vairāki tādi gadījumi, kas likuši domāt: Jāni Riekstiņ... Man ir jautājuši: Jums ir mašīna? – Nav! – Ir īpašums? – Nav! – Nu bet jūs esat dumjš! Ko jūs lāpāt pasauli? Lūk – šī ir mana pasaules lāpīšana!

Vai jūs pats esat ticis galā ar savu vēsturi?

Jā. Esmu ticis. Daudzi saka, lai es uzrakstu memuārus, taču es negribu, lai mani žēlo. Es visu zinu par sevi un baidos būt subjektīvs. Dzīvs cilvēks var man atbildēt, bet, ja viņa nav, tad tā ir tikai mana versija. Manos Naukšēnos bija skaista dzīve. Mēs – puikas, dauzoņas, mums sava pasaule, meitenēm – sava. Reiz lasīju par savu namu, ka meitenes siltumnīcās izaudzējušas ļoti retu puķi. Meitenes bija izaudzējušas savu ziedu. Tā bezpajumtnieku lieta ir tik maziņa, šaura... kuru gan tas interesē? Ļoti priecāšos, ja grāmatu kāds izlasīs. Negribētos, lai tā grāmatu veikalā stāv apakšējos plauktos. Bet es gribētu rakstīt vēl. Ja kāds palīdzētu, par saviem Naukšēniem rakstītu jau šodien.

Ar Jāni Riekstiņu sarunājās Arvis Ostrovskis
Interviju sagatavoja apgāds „Mansards“.