Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jaunsvirlaukas „Ķiplokos“ zaudētā Aspazija

No kādreizējās māju godības nav saglabājies pat sadrupis paksis

Laikraksts Latvietis Nr. 374, 2015. g. 19. aug.
Voldemārs Hermanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Gaida Jablovska, Brigita Ducmane un Āris Burkāns Jaunsvirlaukā, kur reiz bija lepnas „Ķiploku“ mājas. 2015. gada 9. jūlijs. FOTO Voldemārs Hermanis.

Uz kādreiz izcili sakopto Zemgales sētu vairs neved pat grambains lauku ceļš. Ar auto šķērsojuši tiltiņu pāri Lieparītei iepretim Lustu mājām, tālāk pa akotu kviešu lauku ejam kājām. Labību nebradājam, jo šoreiz taciņa – tehnoloģiskā sliede.

2015. gada jūlijā bijušajām Ķiploku mājām mēs, četri gājēji, tuvojamies katrs ar savu vīziju. Tīri saimniecisks redzējums Rundāles novada zemniekam Ārim Burkānam, kurš pirms dažiem gadiem nopircis šo zemes gabalu. Manas ceļabiedres – Gaida Jablovska un Brigita Ducmane, abas ilggadējas Aspazijas dzejas un dzīves gaitu pētnieces. Šo rindu autors, apmēram, tas pats, kas televīzijā go between, proti, kopā savedējs, dialoga aizsācējs, jo 20. gadsimta vidū šaipusē dzīvojis un beidzis Jaunsvirlaukas pamatskolu.

Ķiploki parādās latviešu literatūras kartē saistībā ar Raiņa mūzu un latvju dzejas karalieni Aspaziju. Grāmatā Mana dzīve un darbi viņa pastāsta, kā meklējusi skolotājas vai mājskolotājas vietu ārpus Jelgavas. Un lūk: „Tādu vietu arī pieņēmu 1891. gadā Jaunsvirlaukas „Ķiploku“ mājās.“

Lai paliek literatūrpētnieku apcerei Šellija ideju vibrācijas jaunās dzejnieces dvēselē un lauku nakts klusumā tapusī Saules meita. Tāpat īpašs stāsts būtu par viņas tolaik oficiāli Valtera kundzes (vīrs Amerikā) kvēlo mīlu pret krievu armijas virsnieku Kucevalovu, pie kura nākamā Zaudēto tiesību autore no Ķiplokiem uz Jelgavu braukusi ar divriteni. (Red.: Ķiploki no Jelgavas ir apmēram 24km.) Mēs no Rīgas šurp braukuši, lai pārliecinātos, vai šajā vietā kādi agrāko laiku nospiedumi vispār ieraugāmi.

No kādreizējās Ķiploku māju godības nav saglabājies pat sadrupis paksis. Divi ozoli, kas gana stalti slejas debesīs, noteikti nav Aspazijas laikabiedri. Kā stāsta Ā. Burkāns, viņam šo īpašumu pārņemot, te bijuši pamatīgi džungļi. Ar smago tehniku pāris kaudzēs sablīvēti celmi, mūra bloki, krūmi un gruveši. Bijusī mājvieta paveras kā līdzens laukums ar dadžiem, vārpatu, suņuburšķiem, akāciju sīkaļām. Vienu tā malu Zemgales ainavā iezīmē liepu aleja ar aizkaltušu osi vidū. Latvāņu gan viņa laukmalās neesot, mierina jaunais saimnieks, kurš pats dzimis šajā Jaunsvirlaukas pagasta nostūrī.

Pirmais jautājums, kas man bijis uz mēles kopš dienas, kad pirms nedaudz gadiem uzzināju par dzejnieces mājskolotājas gaitām Ķiplokos: vai jaunsvirlaunieki paši par to jelkādi informēti?

Kolhozu laikā uz Lustiem pārcelta Jaunsvirlaukas ambulance, kuru vadīja dakteris Fricis Freimanis. Viņa dēls Jānis, vēlāk akadēmiķis un aktīvs latviešu trešās atmodas darbinieks, 1959. gadā tur svinējis savas kāzas. Jaunā Freimaņa līgava Ārija Pempere tolaik strādāja par feldšeri – vecmāti; kājām un ar zirga pajūgu viņa pabijusi daudzās apkaimes mājās. Taču kā Ķiplokmāju kaimiņiene par Aspaziju Jaunsvirlaukā neko neesot dzirdējusi. Jānis Freimanis kopš 2006. gada mūžībā, visticamāk arī viņam šis fakts palicis nenofiksēts. Citādi tas mūsu kopīgi veidotajā grāmatā par Jaunsvirlaukas skolu un pagasta mājām (2003) noteikti parādītos.

Par dzejnieci, kuras dzimtās mājas Daukšas arīdzan Zemgalē, neko nav zinājusi arī mana latviešu valodas skolotāja Skaidrīte Burkāne-Nece. Tagad viņa dzīvo Garozā, pa reizei tiekas ar saviem bijušajiem skolniekiem. Ne viņas vaina, ka Jaunsvirlaukas skolā latviešu valodas stundās tajos gados pietika ar pamatšķiras dzejnieku Raini un Sudrabkalna latvju zīli Kremļa tornī.

Pēc iepazīšanās ar kādreizējās Ķiploku sētas aprisēm iegriežamies pie Āra Burkāna tēva Voldemāra Burkānos. Viņš atceras, ka Ķiplokos pirmoreiz iegriezies līdzi tēvam vācu laikā. „Viņiem bija āboliņa kuļmašīna, divi lauku šķūņi, Ošenieka saimniecībai līdzīgas nav visā Latvijā,“ nosaka Raiņa nāves gadā dzimušais vīrs. Par Aspazijas jaunības gaitām viņš uzzinājis no dēla, kad par šo mājvietu sākuši interesēties rīdzinieki un jelgavnieki.

Ķiplokos viss izvazāts, noārdīts un nodots aizmirstībai ne gluži vienā ziemvasarā. Vēl pēc kara darbināts un kādu neuzmanīgu cilvēkbērnu līdz nāvei samalis liels vēja rotors. Kad mājas nonāca kolhoza pārvaldībā, tajās saradās svešinieki no malu malām. Pēc Burkānu lēses zem dzīvojamās un saimniecības mājas jumta mituši līdz pat simtam ļaužu. Kādreiz lepnās Zemgales lielsaimniecības – tolaik tipisks migrantu sūklis. Kolhozi bieži mainīja robežas un nosaukumus, līdz beidzot mājas nonāca zem Staļģenes spārna. Taču aizvien trūka prasmīga saimnieka rokas, kas nepieļautu īpašuma kolektīvu izputināšanu.

Mans skolasbiedrs Jānis Šlosbergs, kurš Lustos dzīvojis pirmos pēckara gadus, zina stāstīt par kādu zīmīgu gadījumu: Vircavas MTS* direktors nolūkojis Ķiploku mājas žogu un stabus, izrīkojis to pārvešanu uz Dzirniekiem, kas atrodas Jelgavas – Bauskas lielceļa malā. Tā sakot, vara un manta pieder tautai.

Ejot pa vēlāk slavenās dzejnieces pēdām necilās Lieparītes krastā un pašas Aspazijas rakstos, tomēr nonākam līdz vienai dzīvai saiknei starp 19. gadsimta nogali un mūsdienām. Dzīvojot Ķiplokos, mājskolotāja kā vienu no inteliģentākajiem tā laika kavalieriem iepazinusi pagasta rakstvedi Teodoru Šēnfeldu. Savukārt viņa mazmeita Balva 1944. gadā beigusi Jaunsvirlaukas pamatskolu, tagad dzīvo Rīgā. Balva Šēnfelde man apstiprina, ka vectēvs miris 1915. gadā un apglabāts no Ķiplokiem netālajos Jāčūnu kapos.

Savu vectēvu viņa nekad nav redzējusi, tāpēc pašai cilvēciski ļoti žēl, ka starpkaru gados nav vairāk parunājusi ar vecmāmiņu, kura 1944. gadā devusies emigrācijā un mirusi Vācijā. Laika liecības zūd reizē ar pārrāvumiem cilvēku atmiņās. *Mašīnu un traktoru stacijas, kas pastāvēja, t.s., pirmskolhozu Latvijā.

Voldemārs Hermanis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com