Ceļojuma iespaidi šodienas Krievijā

Palielināt / Enlarge

Viktors Speranskis. FOTO Imants Skrīveris.

Šī gada 25. jūlijā, Kanberas Latviešu biedrības rīkotajā saietā, Emmanuēla baznīcas zālē par saviem ceļojuma iespaidiem, apciemojot savu tēvu Jekaterinburgā, Krievijā, stāstīja Kanberas latviešu saimes loceklis Viktors Speranskis.

Viktors Speranskis dzimis 1971. gadā Jekaterinburgā, toreizējā Padomju Savienībā, ir trešās paaudzes latviešu izcelsmes loceklis. Viņa toreiz Preiļos dzīvojošie vecvecvecāki Ludvigs un Vera Prikuļi 1890.tajos gados izceļoja uz Omskas apvidu Sibīrijā. Tur ar valdības piešķirto saimniecības zemi bija iespēja labākai materiālai dzīvei. Speranska vecvecāki Viktors un Sofija Prikuļi abi latvieši, runāja latviski, pārcēlās uz dzīvi Jekaterinburgā. Vectēvs tāpēc, ka bija latvietis, uz kādu laiku tika ielikts cietumā. Viņu meita (Speranska māte) Ludmila, kas bija precējusies ar krievu, jau bija zaudējusi latviešu valodas prasmi, jo viņas vecāki baidījās no esošās varas atriebības. Speranskis patlaban gan, kā viņš pats saka, ar grūtībām, mēģina apgūt latviešu valodu. Kopš 1998. gada viņš ar savu dzīves biedri un diviem bērniem dzīvo Austrālijā.

Savas bērnības un jaunības sākuma gadus toreizējā Padomju Savienībā, Jekaterinburgā, Speranskis atceras kā normālu dzīves posmu – ar pierastajām rindām pie veikaliem, bet tomēr vienmēr saņemot bāzisko iztiku kā pienu un maizi; viņš atceras Brežņeva sludināto paradīzi, ko pat viņš kā bērns apšaubīja. Bija iespēja ceļot pa Padomju Savienībai labvēlīgām zemēm, un viņš ar vecākiem apciemoja Bulgāriju un vairākkārt Latviju, kur viņa māte studēja Latvijas Konservatorijā.

Pēc Padomju Savienības sabrukšanas, Krievijas ekonomiskā dzīve mainījās. Jaunākās paaudzes, kas mācēja iekļauties un izmantot pasaules tirgus dotās iespējas, uzlaboja savas dzīves labklājību. Viens no Krievijā dzīvojošiem Speranska draugiem ir teicis, ka nevēlās doties dzīvot uz citu valsti, jo, Krievijā ir tikpat labas iespējas labai dzīvei, un ka liela daļa viņa sabiedrības ir ar šādiem uzskatiem. Arī politiskā jomā tika pieciestas toreizējās valdības rīcības, un Putins tautā valdīja politiska vienaldzība.

Notikumi Ukrainā, toreizējā Ukrainas prezidenta Janukoviča demisija, Putina politika un citu valstu ekonomiskās sankcijas, ir ietekmējušas krievu tautas politisko un ekonomisko dzīvi.

Ja citvalstu finansiālas sankcijas skar lielākoties Krievijas oligarhus, tad Krievijas sankcijas pret citvalstu preču ievedumiem skar mazo cilvēku. Veikalos ir samazinājusies preču izvēle. Kā piemēru Speranskis min sieru izvēli. Ja agrāk bija pieejamas neskaitāmas citu valstu sieru šķirnes, tad tagad tikai nedaudzas ir veikalu plauktos. Un, protams, Latvijas šprotes!

Problēma politiskā laukā ir tā, ka diezgan lielai Krievijas tautas daļai nav pieejama elektroniskā sistēma, un šinī sakarībā informācija par notikumiem un politiskiem izvērtējumiem pasaules forumā. Viņu domas un izvērtējumi balstās uz lasīto un dzirdēto Krievijas presē un televīzijā. Savukārt Putins sakarā ar Ukrainas notikumiem ir kļuvis agresīvāks savā politiskā propagandā, ietekmējot krievu sabiedrības domu par viņa pareizo politisko rīcību. Un kā Speranskis saka, ir daļa sabiedrības, kas ir pret Putinu un viņa politiku, bet ir liela daļa, kas Putinam tic un viņu atbalsta.

Līdzīgas domas Speranskim ir arī par Latvijā dzīvojošo krievu sabiedrību. Liela daļa no viņiem, nepārvaldot latviešu valodu, klausās krievu televīzijas raidījumus un tic Putina propagandai.

Savu stāstījumu Speranskis papildināja ar video ierakstiem no Jekaterinburgas, Maskavas un Dubai. Par Maskavu viņš piebilda, ka tā pēdējos desmit gados ir kļuvusi pārsteidzoši tīra un apkopta pilsēta.

Viņa stāstījuma noslēgumā bija jautājumi un pārrunas. Viens no tiem bija par Krievijas pēdējā cara Nikolaja un viņa ģimenes nošaušanu Jekaterinburgā 1918. gadā.

Par cara ģimenes šāvējiem komentēja Ēriks Ingevics:

Pēc cara ģimenes nogalināšanas krievu emigrantu presē parādījās raksti, ka cara ģimenes šāvēji bija latvieši. Līdzīgi apvainojumi ir arī dažu Rietumu vēsturnieku rakstos par Krievijas revolūciju.

Šāda informācija nāca no Jekaterinburgas iedzīvotājiem, kas bija teikuši, ka cara ģimenes šāvēji nebija krievi, jo viņi esot runājuši krieviski ar cittautiešu akcentu. Vietējie iedzīvotāji domāja, ka tie bija latvieši, jo tajā laikā latvieši ieņēma augstus posteņus čekā un starp čekistiem bija daudz latviešu.

Vēlāk notika plaša izmeklēšana par šo notikumu un tika noskaidrots, ka šāvēju vidū nebija neviena latvieša. Šāvēju komanda sastāvēja no Austroungārijas un Vācijas kara gūstekņiem, kas bija krituši krievu gūstā Pasaules kara laikā un kas pēc Oktobra revolūcijas bija pārgājuši lielinieku pusē. Čekistu komandu vadīja Krievijas žīds Jurovskis. Apvainojumi par latviešu atbildību par cara ģimenes nošaušanu izrādījās nepamatoti.

Saieta noslēgumā visi pakavējās sarunās pie kafijas un uzkožamiem.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“