Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Akmeņi un aizas (2)

Ceļojums no Dārvinas uz dienvidiem pa Austrālijas iekšzemi

Laikraksts Latvietis Nr. 372, 2015. g. 7. aug.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no Uluru uz Kata Tjuta saullēktā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Saulriets Kata Tjuta. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Kamieļi Kingskanjona saimniecībā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Kings aizas „grīdas“ pastaigas ceļš. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Skats no platformas – tālāk nav atļauts iet. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Skats uz Kings aizu no Kings kūrorta. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Tuksneša puķe. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Noslēgums. Sākums LL370

Ceturtā diena

Diena sākās plkst. 5.45, kad braucām atpakaļ uz Uluru skatīties saullēktu. Laime, ka šoreiz, kaut gan bija daudz ļaužu, to skaitu nevarēja salīdzināt ar iepriekšējo vakaru. Varbūt agrā rīta stunda nebija visiem pa rokai. Bija auksts un tumšs, bet drīz pirmie saules stari parādīja savu seju, un sāku fotografēt. Apkārt bija daudz punu (koki), puti (krūmi ) un unlikiri (smilgas/zāles). Garākie koki bija tuksneša ozoli. Te, tāpat kā Katherine, viss peld pa apakšzemi. Uluru pats pa sevi ir kā Antarktīdas ledus gabals – tik piektā daļa virs zemes. Zinātnieki pareģo, ka pēc miljons gadiem Austrālijas iekšzeme būs apklāta ar ūdeni – pēdējais laiks to baudīt!

Pusstundas laikā saules krāsas pazuda, un akmens palika pelēcīgā krāsā. Turpinājām braucienu tuvāk pie Uluru klintīm, kur gids parādīja visādas takas, akmens zīmējumus un ūdens caurumu. Katram akmenim, alai, takai, aizai un kokiem bija savs stāsts. Stāstos bija ievīti daudz garīgie raksturi, ieskaitot Kunia – čūska, Linga – smilšu ķirzaka, Mala wallaby – volobijs un Kurhpunya – dingo.

Pēcpusdienā pēc maza pārtraukuma, kura laikā knapi ievilkām elpu, devāmies uz Kata Tjuta, kura vārds nozīmē daudz galvas; tas atradās 17 km no Julara.

Uluru – Kata Tjuta (The Olgas) ir unikāla vieta UNESCO sarakstos, jo parks atrodas divās kategorijās. 1987. gadā to ievietoja izglītības/zinātnes reģistrā un 1994. gadā kultūras organizācijas reģistrā.

Braucot uz Kata Tjuta, ceļš ir samērā līkumains, kaut gan tuksnesis pats par sevi ir līdzens. Tas tamdēļ, ka šī vieta ir nozīmīga aborigēnu vīriešiem, un sievietes uz to nevēlās skatīties. Tamdēļ ceļš, kā čūska te izlocījies, jo skats vijās prom no akmeņiem.

Kata Tjuta ir iespaidīgs ar stalto akmens grupu. Bija nozīmēta tik viena taka, ko tūristi drīkstēja lietot, bet līdz galam nav domāts staigāt, jo tur vēl šodien notiek aborigēnu vīriešu ceremonijas. Diena karsti karsta, un daudziem uz galvām, sedzot seju, bija mušu tīkls. Mums to nevajadzētu, jo esam tie vietējie, bet kad jau divdesmito reizi dzinu tās nost no acīm, gribot ko fotografēt, tad sapratu, ka varbūt mušu tīkls – tā nemaz nav tik slikta ideja.

Vakarā sarkanās smiltīs pie klātiem galdiem baudījām Kata Tjuta saulrietu. Busa personāls katram sagādāja mazu krēsliņu, ko sarkanās smiltīs nostādījām un klusumā vērojām krāsu maiņas. Šis vakars man labāk patika, varbūt tamdēļ, ka jutos brīvāka bez lielās burzmas.

Piektā diena

Šorīt atkal agrs rīts; pat putni vēl nebija dziedāšanas omā, kad plkst. 5 iekāpjam busiņā ceļā uz Kingskanjonu (Kings Canyon). Ceļmalās redzam Padijmelonas (Paddy Melonas) – dzeltenīgi zaļas un izceļas uz sarkanajām smiltīm. Tās ir indīgas cilvēkiem, bet kamieļu ķermenim tieši labi, gādājot daudz mitrumu.

Vispirms apstājamies Kingskrīka saimniecībā (Kings Creek Station), kur mūs pabaro ar gardām brokastīm. Konveja (Conway) pāris ar ģimeni to dibināja 1981. gadā. Viņi uzsāka te dzīvi bez ūdens, elektrības, ceļiem un ēkām. Saimniecības 1 8000 kv.km platība ir lielāka par Honkongas salu. Par viņu dzīvi ir rādīts ABC – TV Australian Story sērijā, jo ģimene atbalsta vietējo Ukaka aborigēnu grupas bērnus, strādājot kopā plecs pie pleca ar Ukaka tautu. Mērķis ir izskolot, cik daudz bērnus iespējams, Adelaides privātās skolās. Stipendijas samaksā pilnu kursu kopā ar aprūpi. Ieejas telpā ir ziedojuma kastīte, kur apmeklējošie 300 000 tūristi gadā var ziedot palīdzību, turpinot viņu uzsāktos mērķus.

Lai izskolotu bērnus, ir vispirms jāprasa ģimenes vecvecākiem, kas ir galvenie audzinātāji. Vidējā paaudze, tas ir bērnu vecāki, nav spējīgi to darīt, cīnoties ar dzeršanas un citām veselības problēmām. Bērni toties nevar sagaidīt skolas brīvdienas, lai būtu atpakaļ savās mājās, bet ar cerību, ka tagad viņiem būs nākotne. Daudzi atgriežas savu māju rajonā un strādā veselības aprūpes profesijās.

Šī ir saimniecība, kas darbojās arī eksportējot kamieļus. Šeit var apmesties, izceļot ar kamieļu safari, izstaigāt norādītas takas, izplivināties ar helikopteri vai pieskriet un uztankot mašīnu ar degvielu, paķerot ēdamo nākamam braucienam.

Pirms iekāpjam atpakaļ busiņā, lai dotos uz nākamo tūri, gids pārbaudīja mums visiem ūdens krājumus, jo bija ļoti karsta diena; teica, ja nav katram 3l ūdens līdz, tad Kings aizas malas staigājumā nevarot piedalīties. Mums tik 1l bija līdzi un bija jāsamierinās ar aizas grīdas pastaigu. Daudzi tūristi neievēro šo likumu, un tas ir galvenais iemesls, ka notiek ķermeņa dehidrēšanās. Šeit mobiliem telefoniem nav zonas, un kamēr atrod vienu no četrām radio kastītēm, var paiet līdz 4 stundām, pirms saņem medicīnisko palīdzību.

Tiem, kas ūdens pārbaudi nolika, tiem arī mācīja, ka lai sāk dzert ūdeni ar maziem malkiem pusstundu pirms iesāk kāp, tā dodot ķermenim laiku to uzņemt. Kad ķermenis staigāšanas gaitā prasa daudz ūdeni, tad jau viss pa vēlu. Tā ir vieta ar šaurām takām, kur jāturas grupai līdzi.

Piebraucam pie Kings aizas. Esam Vatarka (Watarrka) Nacionālā parkā, kur atrodas 600 dažādas dzīvnieku un stādu šķirnas. Tas pieder Luritja aborigēnu ciltij un ir 720 kv.km liela – t.i., ir divarpus Tobago salas lielumā.

Mēs visi sapulcējamies sākuma punktā, kur atrodas pirmās palīdzības un radio sarunas kastītes. Skatoties uz tām 500 stāvām kalna grēdā izcirstām trepēm un izjūtot lielo karstumu, biju priecīga, ka man nejauši līdzi bija 1l ūdens. Tie, kas izvēlējās stāvo gājienu, pusceļā, pēc 250 kāpieniem varēja pārdomāt un kāpt lejā.

Gan ir trīs pastaigu maršruti; laika ziņā mums tikai viens bija parocīgs – tas, kas vijās blakus izžuvušai upei. Tāpat kā Kata Tjuta, šeit arī nevarēja tikt līdz pašam galam, jo to lieto aborigēnu ceremonijās; tā, ka pazust arī nevarēja. Gājām pastaigas tempā, skatīdamies, baudot ēnainas vietas un apbrīnojot lielos, 100m akmeņus. Beigās bija platforma, uz kuras varēja pakavēties, pirms atpakaļceļa. Iespaidīgs bija akmeņu lielums, krāsas, palmas un koku dažādība. Ja aiztaisītu acis, tad būtu atpakaļ Juras (Jurassic) laikmetā.

Ja būtu bijis laiks, tad varētu to baudīt ceļojot uz kamieļu muguras vai kvadraciklu.

Pa šo laiku mūsu busa šoferītis nejutās tik labi un iekāpa pasēdēt vēsinātā busā.

Esam tuksneša vidū, bet dabas saucienu nevar ignorēt. Apmeklējām ārprātīgi dārgu vietu. Labierīcības izmaksa bija viens miljoni dolāru, tamdēļ, ka būvmateriāli ļoti tālu jāved, kā arī darba spēks to uzbūvēt.

Pirmā grupa kāpēju ir sajūsmināti par burvīgo skatu no aizas malas, un pēc mazas atpūtas esam atkal busiņā ceļā uz Kings aizas kūrortu, kur pasūtam pusdienas gatavībā atpakaļbraucienam uz Alisu.

Diemžēl pēc pusdienām paziņoja, ka šoferis tiešām ir smagi saslimis, un būšot jāgaida kādas 4 stundas, kamēr no Julara organizē atvietotāju. Attaisīja blakus telpu, lai visiem būtu sēdvietas, un bāra saimniekiem bija ļoti labi ienākumi. Televizorā rādīja kādu futeņa spēli, un griestu fēni turpināja darbību kopā ar vēsinātāju.

Es šad un tad aizgāju pastaigāt ar fotoaparātu un izmantoju takas, kas veda uz pakalniņiem, kur bija vareni skati uz Kings aizu. Grūti iedomāties to lielo plašumu, kamēr nav redzēts ar paša acīm. Ēnā zem viena koka bija organizēts bārs, kas darbojās saulrieta stundā; cik gaumīgi un ērti, bet dienas saulē ilgi tur nekavējos. Brīdināja mani par čūskām; to es ņēmu pie sirds un cieši skatījos, kur lieku kājas.

Vēlā vakarā izbraucām uz Alisu pusi noguruši, bet laimīgi, ka slimais šoferis tika pie medicīniskās palīdzības. Jaunais šoferis, pirms mēs visi nolūzām, teica, lai neuztraucamies, ja busiņš apstājās ceļa vidū. Ērgļi tik gaida, ka kāds busiņš smagi satiksies ar ķenguru – garšīgas vakariņas, bet tas vienmēr nav droši satiksmei. Pēc likuma, ja kāds šoferis redz uz ielas ievainoto vanagērgli (wedge tailed eagle), kas ir apdraudētā reģistrā, tam ir jāapstājas un to jānogādā slimnīcā.

Šoferis vēl rāda uz labo pusi, kur zemes ceļš ved uz Pertu – tikai 2 000 km, un tad iesākas video filma Tuksneša Priscilla (Priscilla of the Desert), bet man tik gribējās mieru. Pirms mazliet iesnaudos, padomāju, ka atskaitot Katerīnes (Katherine) aizu, visi gidi, apkalpotāji, hoteļa ierēdņi, vilciena personāls un galeriju darbinieki/īpašnieki nebija aborigēnu tautieši. Būtu bijis daudz nozīmīgāk parunāties ar viņiem par mākslu, dzīvi vai dzirdēt viņu stāstus no pirmavota.

Tikām Alisā plkst. 22.00 un bijām gaidīti, jo viesnīcai bija paziņots pa satelīta telefonu, ka būsim ļoti vēlu.

Rīt, jo visas kajītes The Ghan vilcienā bija izpārdotas, jālido mājās.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com