Adelaides Vanadžu pankūku pēcpusdiena

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Gunta, Regīna, Vera, Rasma, Aija, Biruta ar pankūku klāstu. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Jānis, Indulis, Andrejs, Aija, Ilga, Irmgarde. FOTO Agris Ezeriņš.

Grūti iedomāties kādu, kam negaršotu pankūkas; tādēļ katru gadu Adelaides Vanadzes vienu sestdienu ziedo tikai un vienīgi pankūku priekam. Katras Vanadzes virtuvē tiek šķirstītas gan mātes, gan vecās mātes pavāru grāmatas, lai tur atrastu visgardākās un neparastākās receptes, ar kurām iepriecināt Adelaides pankūku gardēžus.

Jau piedāvājuma plašā dažādība iepriecina – gan biezas, gan plānas, rullētas un locītas, pildītas, nepildītas, ar gaļu, ar biezpienu, ar ievārījumu; vienmēr populārās kartupeļu pankūkas sacenšas ar ābolu, ananāsu, speķa un dārzeņu piemaisījumiem. Piedevām var izvēlēties saldo vai skābo krējumu, ievārījumu vai ābolu biezeni, un kur vēl kreftīgais buljons, bez kura gaļas pankūkas nav iedomājamas.

Rakstnieks Anšlavs Eglītis ļoti trāpīgi reiz teica: „Kas gan cits laime ir, kā vienīgi saskaņa ar sevi un visu pasauli? Un galu galā ir gluži vienalga, vai šo saskaņu rada diži mērķi, mūžīgā mīla vai pankūkas.“ Katram cilvēkam jāsprauž pašam savus dižos mērķus, un mūžīgās mīlas solījumi var arī pievilt, bet Vanadžu pankūkas nekad nepieviļ ne dažādībā, ne porciju bagātībā.

25. jūlija pēcpusdiena sākās ar dziesmu Dzīvīte, dzīvīte, Imanta Kronīša akordeona pavadījumā, pa kuras laiku Vanadzes un gariem galdiem iekārtoja pankūku klāstu. Lai izvairītos no drūzmēšanās, sarīkojuma vadītāja Gunta aicināja vienu galdu pēc otra saņemt savas pusdienas. Bija sanākuši tik daudz pankūku cienītāju, ka zālē pietrūka vietas, un liela daļa iekārtojās pie galdiem bāra telpā, kur par viņiem rūpējās viesmīlīgie bārmeņi Juris un Andris. Starp viesiem redzēja arī tādus, kas latviski nemaz nerunā, bet ar pankūkām jau nav jāsarunājas!

Kad pirmais izsalkums bija kaut cik apmierināts, bija laiks dažiem priekšnesumiem un vēl kādai dziesmai.

Interesantākie priekšnesumi: Ilga rādīja videofilmu par Dzīves vilcienu, kur dzīve tika salīdzināta ar tālbraucēju vilcienu. Dažādos laikos un stacijās ļaudis iekāpj, vaļīgāk vai ciešāk sadraudzējās, bet ātrāk vai vēlāk, katram jāizkāpj un jāšķiras, tikai neviens nezina, kur un kad. Vilciens virzas pa skaistu apkārtni (filma uzņemta Kanādas Rokijos) – atliek tikai skatīties pa logu, lai šo skaistumu redzētu un no piedāvātā savu dzīvi pienācīgi izveidotu.

Kaut ko tik dziļdomīgu un skaistu Ilga atsvēra ar humoru, pastāstot, kā slimam kaķim iedot tableti. Sešpadsmit punktos ietvertā pamācība liecināja, ka tā lieta nemaz nav tik vienkārša, un citkārt mīlīgais, pieglaudīgais runčuks var būt gan gudrāks, stiprāks un stūrgalvīgāks par savu saimnieku. Ēd pats savu tableti!

Kas gan būtu latviešu sarīkojums bez loterijas? Noslēpumaini iesaiņotās mantas iekārdināja daudzus šķirties no grūti pelnītiem dolāriem un mēģināt pieķerties Laimes Mātei pie lindrakiem. Jo vairāk biļetes, jo lielākas izredzes, bet ir jau arī tādi, kuriem patiešām laimējās – nopērk vienu vai divas biļetes, un manta rokā! Apsveicam visus vinnētājus.

Paldies Adelaides Vanadzēm par gardām pusdienām un jautru pēcpusdienu vispār. Paldies arī no manas ikdienas līdzgaitnieces, pensionētās sacīkšu suņumeitenes (greyhound), kurai parastā suņa barība nekad tik labi nesmeķē kā no šī sarīkojuma atnestais ciema kukulis – jo dažs pankūku cienītājs savu lielo porciju vienkārši nespēja apēst, un atkritumu mucu barot bija žēl. Būtu suņa barība vienmēr tik garšīga!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“