Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Edgars Rinkēvičs

Latvijas ārlietu ministrs Austrālijā

Laikraksts Latvietis Nr. 370, 2015. g. 21. jūlijā
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Grauds, LR goda konsuls Sidnejā Aldis Birzulis Sidnejas Latviešu namā. FOTO Ojārs Greste.

No kreisās: Vita Kristovska, ministra padomnieks komunikācijas jautājumos Mārtiņš Drēģeris, LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. FOTO Ojārs Greste.

Vita Kristovska intervē Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču Sidnejas Latviešu namā, pagājušā mēnesī – šī gada 18. jūnijā.

Vita Kristovska: Ministra kungs! Vispirms gribēju izteikt visu latviešu paldies par palīdzību un atbalstu, kādu Latvija sniedza Pēterim Grestem, kad viņš bija ieslodzījumā cietumā Ēģiptē. Lūdzu Jūsu komentārus par Latvijas līdzdalību Pētera Grestes atbrīvošanā!

Edgars Rinkēvičs: Pēteris Greste ir brīvībā, un tas, protams, ir galvenais. Man bija iespēja tikties ar viņu un viņa ģimeni maija sākumā, un tagad arī Kanberā sestdien (Red. 20.06.), no rīta man būs vēl viena tikšanās, kur mēs pārrunāsim viņa lietas tālāku virzību, jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka, lai gan viņš ir izlaists no Ēģiptes cietuma, viņš ir šobrīd brīvībā šeit, Austrālijā, bet viņš joprojām ir apsūdzēto statusā, un mans viedoklis ir, un es par to esmu runājis arī ar viņu pašu personīgi un ar viņa ģimeni, ka mums tomēr ir jādara viss, lai viņš tiktu arī attaisnots. Tas ir, pirmkārt, jautājums par cilvēka nevainību, un es domāju, ka mēs visi zinām, ka viņš cieta savas profesionālās darbības dēļ. Tas ir jautājums par fundamentālām lietām – preses brīvību. Tas ir viens no jautājumiem, par kuriem noteikti es arī vēl šodien pēcpusdienā runāšu ar savu kolēģi – Austrālijas ārlietu ministri.

VK: Paldies. Mums ir jauns aizsardzības ministrs; vai būs kādas izmaiņas?

ER: Vēl nav, bet drīz būs. Es domāju, ka kad Vējoņa kungs noliks pilnvaras un uzņemsies pildīt Valsts prezidenta amatu, tad arī būs balsojums par aizsardzības ministru Raimondu Bergmani. Es zinu, ka viņš jau ir teicis, ka viņš nevēlas neko radikāli mainīt, jo tas attīstības virziens, ko ir uzņēmusi Aizsardzības ministrija, bruņotie spēki sevišķi šobrīd, šajos, jāsaka ļoti sarežģītajos arī drošības apstākļos. Tātad viņš turpinās šo kursu. Bergmaņa kungs ir bijis mans padomnieks savā laikā, kad es strādāju Aizsardzības ministrijā un biju valsts sekretārs. Es domāju, ka viņš, kurš labi zin bruņotos spēkus un arī ir diezgan daudz dienējis, spēs godam pildīt pienākumus un arī vadīt aizsardzības nozari ne pārāk vieglos apstākļos.

VK: Mūsu robežas latviešiem ir grūti aizsargāt. Saprotams, ka sastāvam NATO. Vai varat komentēt par tehnoloģiju, ko lieto. Vai varat pastāstīt ko tuvāk?

ER: Redziet, ir lietas, kas ir saistītas, protams, ar NATO kopīgo plānošanas procesu. Gan pagājušo gad aprīlī, gan septembrī; sākotnēji ārlietu ministri aprīlī, bet pēc tam valsts vadītāji Velsā lēma par to, ka Baltijas valstīs, Polijā ir jāizvieto gan atsevišķi komandvadības elementi, kas būtu gatavi krīzes situācijā reaģēt, gan jāizvieto zināms militārais aprīkojums un arī faktiski regulāri jātrenē NATO valstu karavīri aizsargāt Baltijas valstis gadījumā, ja notiek uzbrukums un ne tikai klasisks uzbrukums, bet arī kaut kas līdzīgs, ko mēs pieredzējām Krimā. Un, protams, ka mēs šeit runājam gan par lidmašīnām, gan par tankiem, gan arī par bezpilotu lidmašīnām. Arī tā ir tehnoloģija, kas tiek izmantota aizsardzībā, bet es nedomāju, ka mums vajadzētu atklāt pilnīgi visus NATO noslēpumus un veidu, kādā tiek nodrošināta valsts aizsardzība.

VK: Noteikti. Cik noprotu, tad Krievija pēc sankcijām ir ierobežojusi Latvijas politiķu iebraukšanu Krievijā. Vai tas tā ir? Vai Jūs varat braukt uz Krieviju? Vai Jūs domājat, ka saņemtu vīzu iebraukšanai?

ER: Es biju Krievijas Federācijā šī gada janvārī. Uzņemoties Eiropas savienības prezidentūru, es apmeklēju gan Kijevu, gan Maskavu; mums bija sarunas par Ukrainas krīzi, par divpusējām lietām, un parasti jāsaka tā, gan Eiropas Savienība, lemjot par sankcijām par noteiktu cilvēku iekļaušanu tā saucamajā melnajā sarakstā balstījās uz diviem apsvērumiem: pirmais apsvērums ir šo cilvēku līdzdalība Krimas pretlikumīgā aneksijā un notikumu attīstībā Ukrainas austrumos. Otrs apsvērums, protams, ka ir gan ārlietu ministrijas darbinieki, ārlietu ministri, valstu un valdību vadītāji, kuri netiek iekļauti melnajos sarakstos, jo lai cik būtu sliktas situācijas, sarunas ir jāved, jātiekas.

Tāpēc es domāju, ka tas Krievijas saraksts, par kuru mēs daudz esam dzirdējuši pēdējā laikā, tapa kā atbilde pagājušogad; mēs to zinām. Mēs nezinājām precīzus uzvārdus, bet piemēram Kalnietes kundze netika ielaista Maskavā, kad viņa devās uz Krievijas opozīcijas līdera Ņemcova bērēm; tad arī pāris Vācijas Bundestāga un Eiroparlamenta deputātu netika ielaisti, un tad Krievijas puse šo sarakstu nodeva Eiropas pusei un tas tapa publisks. Taču mēs redzam, ka šis saraksts ir sastādīts nepamatoti, jo mēs zinām, kāpēc mēs cilvēkus liekam melnajā sarakstā – viņi ir konkrēti piedalījušies pretlikumīgās darbībās, pretēji starptautiskām tiesībām noteiktajām. Tad šeit tā noteikti bija aci pret aci un zobs pret zobu reakcija. Jāsaka, ka tas tikai liecina, ka mums ir pilnīgi dažādas izpratnes par vērtībām un lietām.

VK: Vēlētos, lai Jūs pastāstītu, kā Latvija un arī Eiropas savienība cīnās, lai atspēkotu Kremļa demagoģiju. Krievijai ir savi televīzijas kanāli, kurus uztver Latvijā, un kuri nepārtraukti rāda sagrozītus faktus un dezinformāciju. Kas tiek darīts šajā lietā?

ER: Pirmkārt, faktiski jau mūsu prezidentūras sākumā, mums izdevās panākt to, ka ir uzdevums Eiropas komisijai un ārlietu dienestam sagatavot rīcības plānu, kurā ir iezīmēts konkrēts virziens un arī finansējumu, lai cīnītos pret šo propagandu. Mēs nerunājam par kontrpropagandu, tas ir bezjēdzīgi. Pirmkārt, tomēr tas ir daudz aktīvāks gan politiķu, gan valsts institūciju, gan Eiropas institūciju darbs, lai atspēkotu vienkārši melus. Ja mēs redzam, ka ir meli, tad mums ir jābūt tādai sistēmai, kas nekavējoties saka un parāda faktus.

Otra lieta – ļoti jūtīga žurnālistiem gan, bet jāsaka, ka kaut kāda veidā jāceļ arī žurnālistu profesionalitāte, jo bieži vien, sevišķi tagad – interneta laikmetā – jūs redzat vienu ziņu, kura nav patiesa. Tā netiek pārbaudīta, tā tiek pārpublicēta, pārpublicēta un pārpublicēta, un beigās, ja tu pasaki: nē, bija savādāk, tad daudziem aizķeras jau tā pirmā ziņa. Tāpēc lielā mērā darbs uz to, lai medijiem būtu tā spēja un kapacitāte daudz kritiskāk izturēties pret to, ko mēs dzirdam, ir būtisks. Trešā lieta – Latvijā ir jāstiprina sabiedriskie mediji, kas raida krieviski; Latvijas Radio 4 ir ļoti laba apraide un tas ir viens no ļoti labi klausītām programmām. Jāstiprina arī Latvijas Televīzijas 7. kanāls. Es nedomāju, ka Latvijā jauna, tikai krieviski runājoša kanāla izveide šobrīd būtu prātīga. Es vienmēr arī esmu teicis, ka Eiropas Savienībai tomēr ir jāveido arī savs kanāls, bet šeit ir ļoti dažādi viedokļi Eiropas Savienībā, un es baidos, ka tik ātri vienotu viedokli mēs vēl nepanāksim.

Mūsu prezidentūras pēdējā Eiropas Savienības Vispārējo lietu padomē (jūnija beigās) laikā es rīkoju speciālu diskusiju, kur aicinu arī Eiropas Savienības struktūru pārstāvjus sniegt ieskatu, cik tālu tas darbs pie šī plāna ir paveikts un ko mēs vēl varam darīt kā dalībvalsts, lai iedrošinātu, ka šis plāns būtu pietiekami apjomīgs un efektīgs un sāktu darboties pēc iespējas ātrāk.

VK: Turpinot par presi, pagājušo svētdien (Red.:14.06.2015.) Austrālijas laikrakstā The Sun Herald parādījās raksts ar virsrakstu Putina beigu spēle par Austrumeiropu.*

Lūgšu Jūsu komentārus par dažām domām, ko izsaka žurnālists Niks Millers (Nick Millers); viņš saka: „Putins itāļu avīzei teica, ka „tikai kāds trakais savā sapnī pēkšņi uzbruktu NATO.“ Taču Dr. Igors Sutjagins, kas gan nav nedz traks, ne sapņotājs, bet šis kodolieroču spiegs, kuru izmainīja rietumi, to var iedomāties. Citēju Sutjaginu: „Nedomāju, ka Krievija uzbruks kādai NATO valstij, bet viņu acu priekšā stāv trīs Baltijas valstis. [...] Nedomāju, ka Krievija plāno okupēt Baltijas valstis, jo tas ir bīstami.“ Bet viņš domā, ka „Krievijas spēle ir, lai NATO sairtu.“ Varbūt Jūsu komentāru par šo!

ER: Manuprāt, bieži vien, gan daudzi starptautiskie mediji, gan eksperti kaut kā piemirst, ka Baltijas valstis ir NATO valstis; nav Baltijas valsis un NATO, ir Baltija – NATO. Un jebkāda veida provokācija vai potenciāla agresija pret Baltijas valstīm ir agresija pret visu NATO. Man ir jāsaka, ka manās diskusijās ar kolēģiem, NATO valstu ārlietu ministriem, gan pagājušā gadā, gan šogad; pat tās valstis, kas tradicionāli tiek uzskatītas varbūt par draudzīgākām Krievijai, skaidri un tieši pasaka, ka NATO 5. pants ir saistošs tām, ka tā ir absolūti sarkana līnija, un jebkādas mazākā veida provokācijas tiks atspēkotas vienprātīgi.

No tāda viedokļa raugoties, es piekrītu tam, ka iespējams Krievija vēlētos redzēt, ka NATO un Eiropas Savienība vienkārši sabruktu, bet pat tās valstis, kurām varbūt ir savādāks viedoklis, saprot, ka NATO ir kolektīvā aizsardzība arī viņām un, ka tās nevar atļauties, ka šī organizācija kļūst maz efektīga vai pārstāj eksistēt; tāpēc arī visi lēmumi par NATO karaspēka klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā, tika pieņemti vienprātīgi. Mani kolēģi no NATO dienvidu valstīm ir skaidri teikuši, ka arī šīm valstīm NATO teritorijas neaizskaramība ir absolūti sarkanā līnija. Pie tam, ne tikai skatoties tādā tīri tradicionālā militārā uzbrukuma veidā, kas ir vispār maz ticams, bet arī tādu līdzīgu provokāciju, ka zaļie cilvēciņi Krimā līmenī.. Lai kādi arī būtu apsvērumi mūsu kaimiņvalstij Krievijai, ko darīt ar NATO, pašlaik es redzu, ka NATO ir vienota.

VK: Šajā rakstā, ko pieminēju, interesanti, ka aptaujā 28% vāciešu ir PAR militāru iejaukšanos, lai aizstāvētu NATO sabiedrotos; itāļi balsoja 40%, Lielbritānijā – 49%, ASV – 46%. Man liekas, daži saka, ka tas 5. paragrāfs var nozīmēt ne tieši karu.

ER: Tas var nozīmēt, protams, pilna mēroga konfliktu, tas ir skaidrs, jo, ja NATO aizsargā savu dalībvalsti, tad tas notiek ar visiem NATO rīcībā esošiem līdzekļiem. Redziet, es domāju, ka ja mēs paskatītos šo dinamiku vēl tālāk, varbūt plašākā laika posmā, tad kamēr nav reālu, tiešu draudu, cilvēku viedokļi bieži vien ir samērā dažādi un pat daudzi par to nedomā ikdienā. Būtu ļoti interesanti apskatīties arī dinamiku mūsu pašu valstīs – Baltijas valstīs; kā tur skatītos uz vienu otru lietu; cilvēki negrib nekad karu pašu par sevi. Taču es domāju brīdī, kad tu saproti, ka tas apdraud arī tavu neatkarību, tavu drošību, tad tas viedoklis mainīsies.

NATO ir efektīgs gan militāri, gan arī politiski. Ar sabiedrību, protams, ir jāstrādā, un sabiedrībai apziņa, ka pasaule atkal mainās un ne tai labākajā virzienā gan NATO dalībvalstīs, gan Eiropas dalībvalstīs nāk ļoti lēni; joprojām nespējam noticēt, kā tas varēja būt, ka pēkšņi 21. gadsimtā viena valsts ņem un pievieno sev citas valsts teritoriju bez jebkāda likumīga pamata. Kā tas var būt, ka pasažieru laineris ar turpat 300 cilvēkiem tiek notriekts tikai tāpēc, ka notiek kara darbība; faktiski izmeklēšana un cilvēku mirstīgo atlieku nogādāšana dzimtenē tiek brutāli kavēta, un tas izskatās vairāk pēc viduslaiku barbarisma. Pie tādām lietām ir grūti pierast, un tā sabiedrības apjausma un arī politiķu apjausma nāk daudz lēnāk nekā paši notikumi. Tā ir demokrātija.

VK: Pēdējais jautājums ir par Okupācijas muzeju, ko jūs jau drusciņ atbildējāt, bet varbūt tieši laikrakstam: kas, Jūsuprāt, notiks ar Okupācijas Muzeja paplašināšanu? Pēdējā laikā mūs tiešām satrauc, ka arhitektu grupa ir demonstrējusi jeb pieprasījusi, ka nedrīkst paplašināt Okupācijas muzeju?

ER: Pirmkārt, es domāju, ka mēs esam demokrātiska sabiedrība un viedokļi var būt dažādi. Bet es domāju, ka arhitektu grupa, kas nāca klajā ar šo paziņojumu, varēja to darīt daudz, daudz ātrāk, un šī diskusija varēja būt daudz, daudz ātrāk, nevis tagad, pēdējā mirklī, atkal mēs tā kā drusku pamostamies un tad skrienam ratiem ar zirgu pa priekšu un dīvainā kārtā iniciējam šo diskusiju. Es uzskatu, ka mums šis projekts ir jāturpina un jāpabeidz, kā tas tika iezīmēts. Es zinu, ka tāds ir arī valdības kolēģu viedoklis. Labi, diskutēsim, skatīsimies, kā var varbūt kaut ko darīt labāk, bet es domāju, ka šeit – tas, kas ir sākts, ir jāpabeidz, un es atbalstu piebūvi – muzeja rekonstrukciju.

Pie tam es teikšu tīri no ārlietu ministra viedokļa – jo ātrāk, jo labāk! Neaizmirsīsim, ka Okupācijas Muzejs ir arī daļa no mūsu valsts protokola. Protams, ir ļoti labi vest cilvēkus uz to izstādi, kas šobrīd ir bijušajā Amerikas vēstniecības ēkā, bet es zinu, ka ļoti daudzi mani kolēģi – arī valstu vadītāji, kuri tiek oficiālās vizītes laikā vesti uz Okupācijas Muzeju, bieži vien saprot mūsu vēsturi tajās pat 15 – 30 minūtēs, cik nu kuram laika ir, labāk nekā lasot milzīgus referātus vai lasot kādas grāmatas. Tās 15 – 30 minūtes Latvijas vēstures skaidrošanā bieži vien ir daudz efektīgākas nekā biezas monogrāfijas dāvināšana.

VK: Paldies Jums! Lai Dievs jums dod enerģiju cīnīties! ■

* „Putin's Endgame for Eastern Europe“;
http://www.smh.com.au/world/vladimir-putins-endgame-for-eastern-europe-20150613-ghn4eo.html



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com