Aleksandrs Stankēvičs

Aleksandrs Stankēvičs
10.XII.1932. – 19.VI.2015.

Visa Latvija jau dzīvoja Jāņu gaisotnē, taču svētku saviļņojošā gaidīšana nemaina mūžseno dzīves ritumu: Melnā viešņa nekad nepārtrauc savu darbu, starp citiem aizsaukdama pie sevis arī mākslinieku Aleksandru Stankēviču, šo allaž steidzīgo, nākotnes iecerēm bagāto cilvēku, kurš visu mūžu, kā pats teicis, pavadījis pusteciņus.

Vēl nebija pagājuši pat pilni divi mēneši, kad, dodoties pēdējā gaitā pavadīt viņa kursa biedreni Ritu Valneri, satikāmies pie Meža kapiem.

„Es esmu palicis pēdējais. Tu saproti, kā es jūtos?“ viņš saducis klusi noteica. Manī skatījās viņa vērīgās, vienmēr laipnās acis, lūpās pazibēja viegls smaids, kas acumirklī ievilka sāpju vaibstu sejā. Savā kautrībā un tādā kā pazemībā notiekošajam, viņš ātri nozuda un, nepagāja ne visai ilgs laiks, kad viņš atkal parādījās, kā pieklājas zibeņzellim, nemiera mantelim, kāds viņš bija ik dienu.

Ne viens, ne otrs nenojautām, ka tas notiks tik ātri.

Aleksandrs Stankēvičs jeb vienkārši Saša, kā visi viņu sauca, savu izcilo apdāvinātību apliecināja jau mācoties J. Rozentāla Rīgas Mākslas skolā. Jaunais puisis visu tvēra lidojumā, skolotājiem daudz nebija jāskaidro, kad viņš jau saprata un lika lietā padzirdētās zināšanas ik zīmējumā, ik otas vilcienā, ik jaunu formu veidojumos – viņš mācījās tēlniecības klasē. Šī iemesla dēļ viņu pat pārcēla pāri vienai klasei. Sekoja mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, kur daudz strādāja, nepaceldams galvu. Tas bija ļoti talantīgs kurss, kas uzreiz pēc studijām atstāja nozīmīgas pēdas latviešu mākslā. Viņa diplomdarbs 1956. gadā Ar uguni un zobenu par latviešu senvēsturi aizstāvēšanā pirmo reizi akadēmijas vēsturē izraisīja aplausus. Saša beidza ar izcilību.

Arī viņa darbi mūža garumā jebkurā jomā, kurā viņš darbojās, atzīmējami kā izcili sasniegumi. Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne kādā rakstā viņu nodēvējusi par latviešu Leonardo, domādama ar to mākslinieka zinātkāri, viņa daudzpusību.

Saša bija ļoti kārs lasītājs, kura uzmanības lokā visu laiku bijusi vēsture, arheoloģija, zinātne. Tā kā mākslinieks daudz strādājis grāmatu ilustrācijā, īpašu vērību pievērsdams laikmetam, laika dokumentalitātei, tad viņam bijusi nepieciešamība iedziļināties gan arhitektūrā, gan sadzīves kultūrai attiecīgajā gadsimtā, tērpu un cita veida vēsturei. Aleksandram Stankēvičam grāmatu ilustrācijās un arīdzan citur nav savs rokraksts. Drīzāk var teikt, ka viņam raksturīga mainība. Teksts noteicis ilustrāciju formu. Omāra Haijāma dzeja pateikusi priekšā austrumniecisko veidolu, Longa romāna Dafnis un Hloja apdarē viņš centies atdzīvināt antīko laiku garu, Henrika Ibsena Pēra Ginta ietērps stāsta par Norvēģiju. Ilustrācijas darinātas visdažādākajās tehnikās – akvarelī, pastelī, pat ofortā un sausajā adatā – arī tehniku izvēli noteicis grāmatas saturs. Viņa ilustrācijas pieskaitāmas pie 20.gs. 2. puses grāmatu ilustrāciju spožākajiem sasniegumiem. Nekas nav izfantazēts, sacerēts, viss iegremdēts nopietnās studijās, pabalstīts detaļu precizitātē, izcilā kompozīcijā, zīmējuma meistarībā. Par ilustrācijām Saša ir saņēmis neskaitāmas prēmijas un godalgas. Viena no pēdējām pāvesta Jāņa Pāvila II medaļa 1993. gadā par A. Bernāres grāmatu Rīgas Dievmātes klosteris.

Mākslinieks kopā ar kolēģiem Latvijas Mākslas akadēmijā izveidoja Interjera un iekārtu katedru (tagad Vides mākslas nodaļa). Sen jau aizmirsies lidostas Rīga (1974) tik izcili veidotais, inovatīvais interjers, viesnīcā Rīga bija ļoti populārs restorāns, kas tautā tika dēvēts par Skapi (1968), un neskaitāmi citi darbi. Arī griestu gleznojums Pūt, vējiņi! Teātra muzejā (1974), senvēsturei veltītie 44 zīmējumi Turaidas muzejā (2005).

Viņš ir darinājis firmu zīmes, plakātus, karikatūras, daudz laika paņēmis pedagoga darbs Latvijas Mākslas akadēmijā, kurā 24 gadus bijis Grafikas katedras vadītājs, docents, kopš 1980. gada profesors.

Viss nosauktais kavējis pilnībā nodoties glezniecībai. Taču arī tajā Saša ir teicis savu vārdu, devis impulsus citiem, piemēram, viņš pirmais pirms Borisa Bērziņa un Edgara Iltnera pievērsās faktūrai. Viņš strādāja visos žanros – portretā, vēsturiskajā glezniecībā, ainavā un sadzīves žanrā. Ar savu neparasto formu un domas dziļumu latviešu mākslā paliks viņa Durvis (1971). „Viņa darbos allaž ir pārsteigums, taču nevis kā efekts, bet gan ar domāšanas kvalitāte“, reiz teikusi cita mākslas zinātniece – Genoveva Tidomane. Ar domas augsto kvalitāti, ar mūsdienīgumu, ar jaunu ceļu gājumu Aleksandrs Stankēvičs paliks latviešu mākslā uz visiem laikiem: „Mēs visi kaut ko darām, lai neapstātos kustība“.

Māris Brancis