Ziemas festivāls – viesi no Latvijas

Palielināt / Enlarge

Imanta Ziedoņa mīlas lirika. Jūans Brambls (Ewan Bramble) (čells) un Kaspars Znotiņš. FOTO Imants Kronītis.

Palielināt / Enlarge

Skolotājs Jāps – Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Skolotājs Jāps – publika. FOTO Pēteris Strazds.

Ir sena patiesība, ka bērni labprātāk mācās, ja skolotājs iemanto viņu uzticību un mācīšanos padara par spēli. Skolotāja Jāpa klasē bērni uzsūc zināšanas, gandrīz nemanot, pie reizes saņemdami ne tikai formālu izglītību, bet arī audzināšanu. Tās, protams, ir divas dažādas lietas.

Kaspara Znotiņa enerģija ir apbrīnojama, bet viņš spēlē tikai vienu lomu. Cik daudz vairāk enerģijas vajag Gunai Zariņai, kas attēlo veselu klasi?! Katram bērnam sava balss, savs akcents, savas kustības. Aktieri aizmirst sevi, un pilnīgi iedzīvojās savās lomās, sestdien, 4. jūlijā, aizraudami sev līdz Adelaides Latviešu skolas bērnudārzniekus, kas sajūsmā dancoja pa zāles priekšu, paklausot mūzikai. Pat citkārt nemierīgi skolēni skatījās, acis nenolaiduši, uz notikumiem skatuvē.

Un sajūsmināti un aizrāvušies bija arī pieaugušie, jo šī luga nav tikai bērniem. Katrs tanī var atrast kaut ko, kas liek padomāt par dzīvi. Protams, palīdz fakts, ka luga ir komēdija – skolotājs Jāps turpat uz skatuves uzvelk kleitu, lai demonstrētu kādu mācības punktu, un beidzamā skatā uznāk peldbiksēs (Adelaides ziemā – ...brrr!), jo vasaras brīvdienu sākumā ved savu klasi uz peldbaseinu. Mister Universe viņš nav, ko komentē viņa paša skolnieki, pasmiedamies par viņa baltām, tievām kājām un spalvaino punci. Skats ar vistu, ko kāds bērns ir atnesis uz skolu dabas zinības klasei, savā haosā iesaista arī publiku. Taču divu, citkārt palaidnīgu zēnu atrisinājums situācijai, kad izrādās, ka kādai meitenītei nav māte, kurai mātes dienā zīmēt kartiņu, lika man kaklā savilkties kamolam. Nedomāju, ka biju vienīgā.

Jāizteic komplimenti Inesei Paklonei, kas lugu tulkojusi no holandiešu uz latviešu valodu. Tik skaists, brīvs tulkojums, un tad vēl angļu valoda uz ekrāna – arī brīva, ērta, skolniekiem piederīga. Prieks klausīties un lasīt. Subtitri no sākuma palīdzēja visiem, jo bija pagrūti dzirdēt tekstu Tālavas lielajā plašumā. Mūsu lielā zāle kļuvusi pašiem latviešiem par lielu.

Ar samērā skopu skatuves inventāru (dažām spēļmantām, istabas puķēm podos, lielu rakstāmgaldu, un balto tāfeli), spraigu tekstu un iejūtīgu spēli, aktieri atbrīvoja publikas fantāziju un ļāva dzīvot līdz visām situācijām. Mazbērna vanniņa kā peldbaseins ar visu ūdeni parāva visiem smieklus. Un tās tievās, baltās kājas...!

Imanta Ziedoņa mīlas lirika – ar mūziku

Viljams Šekspīrs savu lugu Divpadsmitā nakts sāk ar vārdiem „...If music be the food of love, play on!“ („...Ja mīlestība barojās no mūzikas, tad spēlējiet!). Svētdienas, 5. jūlija, pēcpusdienā, ALB Literārās pēcpusdienas ietvaros, klausījāmies izcilu mīlas dzejas un mūzikas saliedējumu. Adelaides simfoniskā orķestra čellista Jūans Brambls (Ewan Bramble) spēlētās J. S. Baha čellu svītas mijās ar Imanta Ziedoņa mīlas liriku tik saskanīgi, ka varētu domāt, tie rakstīti vienlaikus, nevis vairāku gadsimtu atstatumā. Čella tembrs vispār ir vistuvāk cilvēka balsij, un tādēļ piemērots mīlas izpausmei; Baha mūzika ir pārlaicīga.

Atkal jāapbrīno Kaspara Znotiņa atmiņa un interpretācija, jo tekstu atcerēties palīdzēja tikai mazi špikerīši. Pirmā rindā sēdošai dāmai acīs skatoties, viņš par mīlu runāja tik izjusti un tieši, ka varēja ticēt, tas domāts tikai viņai un nevienai citai, līdz mirklim, kad viņa acīs aizslīdēja jau līdz nākamai. Taču tomēr aktieris!

Ziedonis par mīlu runā puķu valodā, puķu simbolikā un vispār – caur dabu. Kā uzzied un nozied vasara, tā uzplaukst un nokalst arī mīlestība, jo runāšana, kas sākumā iet caur skaistiem vasaras ziediem, nonāk līdz nātrēm, un beigās paliek tikai leduspuķes un sausās salmenes. Nepārprotama simbolika. Laimīga mīlestība ir skaisti ziedi, bet nelaimīga – ir inde! Mūziku piespēlēja jautru vai meditatīvu, tik ļoti piemērotu katram dzejolim. Kad runa bija par zaļumballi – Vasara ir visu puķu zaļumballe – tad Baha mūzika dejoja. Dzeju skaļi runātu klausīties ir pavisam cita bauda, nekā pašam pie sevis to klusi lasīt, un rodas skaidrāka saprašana.

Otrā daļā bija izvilkumi no Ziedoņa prozas, rakstītas sadarbībā ar Noru Ikstenu, no viņa bērnības atmiņām. Stāsts par ēzelīti lieliski saskanēja ar Prokofjeva mūziku.

Paldies abiem māksliniekiem par aizkustinošu, saskaņotu un vienreizēju priekšnesumu.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“