Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Dzīve ticībā“ (2)

Prāv. Kolvina Makfersona referāts „Draudžu dienās“ Melburnā 14. jūlijā

Laikraksts Latvietis Nr. 214, 2012. g. 8. aug.
Kolvins Makfersons (Colvin MacPherson) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Prāv. Kolvins Makfersons referē Draudžu dienās. FOTO Ilze Nāgela.

Noslēgums. Sākums LL213.

Otrā Lekcija

Kolosiešu 2:7-9:

6 Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā,

7 sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!

Svarīga, nepieciešama daļa no mūsu dzīves ticībā ir pateicībā. Jo ilgāk es dzīvoju, jo skaidrāk man tas paliek. Pateicība dod mūsu dzīvei perspektīvu. Daudzi neaug savā ticībā, jo Viņu skats ir nepareizā virzienā vai viņiem dzīves perspektīvs ir aplams.

Drīz vien būs atkal Olimpiskās spēles. Skrējējs, lai noskrietu labi, tur lietas pareizā perspektīvā. Viņš trenējās un visu savā dzīvē dara tā, lai viņš varētu sasniegt savu mērķi. Skrējienu laikā skatam jābūt uz priekšu. Nevar skatīties apkārt vai atpakaļ.

Ebreju vēstules 12. nodaļā lasām:

1 Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,

2 un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.

Iepriekšējā nodaļā lasām par ticības varoņiem. Tie ir tie liecinieki, kas mums visapkārt. Vēl viens iemesls regulāri lasīt Dieva Vārdu, jo, ja nelasām, tad par šiem nekā vai ļoti maz zinām!

Kad mūsu skats ir tieši un cieši uz Jēzu Kristu, tad mūsu dzīve ir pateicības pilna.

Atkal un atkal Dieva Vārdā tiekam mudināti Dievam pateikties.

Piemēram, vēstulē filipiešiem lasām ceturtā nodaļā:

4 Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!

5 Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu.

6 Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.

7 Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.

8 Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!

Filipiešu 4:4 dod mums atslēgu ticības dzīvei, dzīvei, kas uzvar un pārvar visu. PRIECĀJIETIES IEKŠ TĀ KUNGA VIENMĒR, ES VĒLREIZ TEIKŠU PRIECĀJIETIES.

Lietas, ko pasvītrot: Iekš tā Kunga un vienmēr. Pāvils neraksta „priecājieties iekš saviem apstākļiem“ vai „iekš tās pasaules“, bet „iekš tā Kunga“.

Jēzus teica: Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu pratu, jo Es pasauli esmu uzvarējis.

Ja mūsu skats ir pasaule un uz tās apstākļiem, un, ja mūsu prieks ir atkarīgs no tā, tad nevaram priecāties iekš tā Kunga vienmēr.

Mūsu skatam jābūt augstākam. Uz to Kungu. Iekš tā Kunga. Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam.

103. Psalmā:

1 Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu!

2 Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!

3 Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas;

4 Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.

5 Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.

6 Tas Kungs piešķir taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem.

7 Viņš Mozum atklāja Savus ceļus un rādīja Israēla bērniem Savus darbus.

8 Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā.

9 Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.

10 Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem,

11 jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas.

12 Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums;

13 kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.

14 Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.

15 Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā,

16 kad vējš to skar, tad tās vairs nav, un neatrod vairs pat tās vietu.

17 Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem

18 tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.

19 Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.

20 Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi!

21 Teiciet To Kungu, visi Viņa karapulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu!

22 Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici To Kungu, mana dvēsele!

Te ir pietiekami vielas Dievu slavēt mūžīgi, dienu un nakti bez pārtraukuma.

Viens no spēcīgākiem notikumiem Jaunajā Derībā ir, kad Pāvilu un Sīlu iemeta cietumā. Lasām: Apustuļa darb.16:16-34:

6 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas.

17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: „Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.“

18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: „Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās.“ Un tas izgāja tanī pašā brīdī.

19 Viņas kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdzi uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes,

20 un, tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: „Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā,

21 sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.“

22 Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.

23 Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.

24 Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā.

25 Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.

26 Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.

27 Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši.

28 Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: „Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.“

29 Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā

30 un, izvedis tos ārā, sacīja: „Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?“

31 Viņi atbildēja: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.“

32 Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā.

33 Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.

34 Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.

Ir mana pārliecība, ja Pāvils un Sila būtu bijuši kā vairums no mums un būtu vaidējuši: Bēdas man, kas ar mums noticis, Dievs mūs nemīl, Viņš mūs soda utt., viņi būtu sapuvuši tanī cietumā. Nē, viņu skats nebija uz apstākļiem. Tie gan bija drausmīgi. Neiedomāsimies, ka šis cietums bija kaut kas moderns un ērts. Tas bija pagrabs: tumšs, mitrs, nosēdies gaiss, smirdēja no cilvēka dabiskajām vajadzībām, viņi bija šausti, bez cerības.

Ko viņi darīja? Viņi slavēja Dievu.

Kur mēs būtu, ja mēs reiz iemācītos atmest savu raudu dziesmu un kristu uz savas sejas Dieva priekšā un Viņu slavētu un Viņam pateiktos ar visu savu dzīvi.

Dzīvot slavas dzīvi.

Es spēcīgi to iemācījos pagājušā gadā. Mani apstākļi ir tādi, ka dzīvojam pāris kilometrus no dzelzceļa stacijas. Man bieži iznāk būt par šoferi un kādreiz jokojos, ka man vajag nopirkt taksīti. Vienreiz braucu jau trešo reizi pāris stundās, lai savāktu kādu savu ģimenes locekli no stacijas. Nebiju labā omā un visu ceļu sūdzējos,un kurnēju. Pēkšņi jūtu, ka Dievs mani uzrunāja garā un teica: „Ko tu dari? Vai tev nevajag būt pateicīgām, ka tev ir mašīna un tu vari braukt? Ka tev ir ģimene, ko vari savākt no stacijas?“ Man bija kauns, un tanī momentā nožēloju savu grēku un apņēmos būt Dievam pateicīgs. No tās dienas ar prieku un pateicību kalpoju savai ģimenei.

Perspektīva izmainījās.

Dzirdēju sen atpakaļ šādu padomu: paņem papīru, novelc vertikālu līniju vidū, kreisajā pusē uzraksti savas sūdzības. Labajā pusē uzraksti, par ko tev vajag pateikties. Atradīsi, ka vairāk par ko pateikties nekā sūdzēties.

Perspektīva.

Vienreiz, apciemojot vecu tantiņu slimnīcā, viņa man teica: „Kāpēc Dieviņš mani nepieņem? Kāpēc man šeit jānīkst?“ Es atbildēju: „Ja tu būtu mirusi, man šodien nebūtu ko darīt. Viņa pasmaidīja un perspektīva mainījās.“

Čarlss Stenlijs (Charles Stanley) stāsta par puiku, kas gribēja sunīti. Viņš aiziet pie lauksaimnieka, kas izsludinājis, ka viņam suņi pārdošanā. Lauksaimnieks atver durvis kūtij, un izskrien kucēni, tur kādi pieci. Visi lēkā un ir jauki un priecīgi. Beidzot, klibodams nāk ārā mazākais. Puika uzreiz saka: „Es gribu to.“ Lauksaimnieks pasmaida un saka: „Viņš nav priekš tevi. Viņš nekad nebūs stiprs un nevarēs ātri skriet.“ Puika noliecās, paceļ bikses uz augšu un atklāj lauksaimniekam, ka viņam ir protēze. Viņš saka: „Redzi, šim sunītim vajag kādu, kas saprot.“

Perspektīva.

Ja tev ir kāda slimība, kāds pārbaudījums, tas nav Dieva sods, ja tu esi Viņa bērns. Viņš varbūt to lieto, lai tu labāk saprastu. Justu līdzi. Pasakies Viņam un lūdzi, kā Viņš to var lietot, lai pagodināt savu vārdu.

Perspektīva. Slavē Viņu. Pasakies Viņam.

Romiešu 8:28:

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.

Vai tu zini to? Vai tici tam?

Viena lieta, ko Dievs man ļoti mācījis pēdējos divus gadus ir nākt pie tās saprašanas, ka Viņš ir Suverēns un Viņš dara, kā Viņš vēlās. Viņa motivācija ir vienmēr mīlestība, taisna un patiesa.

Kad es varu Viņam pateikties un Viņu godināt un slavēt visās lietās, tad esmu svētīgs un Viņu godinu.

139. Psalmā:

1 Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.

2 Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.

3 Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi,

4 jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.

5 Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.

6 Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.

7 Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?

8 Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.

9 Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,

10 tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.

11 Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,–

12 tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.

13 Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.

14 Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.

15 Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots.

16 Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.

17 Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!

18 Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis.

19 Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak, Dievs! Kaut asinskārie atstātos no manis!

20 Ar ļaunprātīgu viltu viņi runā par Tevi un kā Tavi ienaidnieki nelietīgi valkā Tavu Vārdu.

21 Vai lai es neienīstu tos, kas Tevi, Kungs, ienīst, un nenovēršos ar riebumu no tiem, kas pret Tevi ceļas?

22 Nīstin es viņus ienīstu, līdz galam viņi ir mani ienaidnieki.

23 Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas,

24 un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!

Dievs zina visu, pasakies Viņam. Dzīvo slavas dzīvi un tu atradīsi, ka lietas pavisam savādākas būs. Nepaļaujies uz jūtam, tas ir viltīgas. Kādreiz jānes slavas upuris. Par to es rītdien svētrunā runāšu drusku vairāk. Nepateicība, kurnēšanās Dievu negodina. Kad esam neapmierināti ar to, ko Dievs mums devis, tad mēs būtībā sakām, ka Dievs ir iztaisījis kļūdu.

Kad tu pēdējo reizi pateicies Dievam par to, ka tu tik brīnišķi esi radīts; ka tu esi unikāls radījums? Tu neatkārtosies, tu neesi es vai kāds cits, bet tu esi tu. Viņš tev devis unikālas spējas un dāvanas, un Viņam ir unikāls plāns tavai dzīvei. Viņam ir nolikta tava nāves stunda.

Pateicība atbrīvo mūs dzīvot. Tā noveļ visas nastas un mūs tuvina Dievam.

Prāv. Kolvins Makfersons (Colvin MacPherson)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com