Senas atmiņas par Kazdangas pili

Lai vērtētu mūsdienu notikumus, ir jāzina vēsture, citādi aina veidojas greiza, pats galvenais, tendencioza. Un vēl, viss, kas notiek šodien, ir vēstures atkārtojums citā kvalitātē. Dažreiz vēsture atkārtojas ar apskaužamu precizitāti, bet ir gadījumi, kad tā met gaužām dīvainus lokus un atkārtojas kā farss. Pieredzēti ir abi.

To lieliski apstiprina Latvijā labi zināmās Manteifelu dzimtas vēsture. Laikraksta Latvietis lasītājiem piedāvāju dažas vācu barona Gustava Manteifela neparastas atziņas, kā arī viņa atmiņas par Kazdangas pils, kas atrodas Aizputes novada Kazdangas pagastā, Kurzemē, būvniecības pašiem pirmsākumiem. Savā rakstā esmu izmantojusi fragmentus no Gustava Manteifela darba Kazdangas vēstuļu lādes svarīgāko dokumentu un rakstu fragmenti no 1520. līdz 1905. g. Iespiests kā manuskripts Rīgā, 1907. gadā. Darbs oriģinālā rakstīts vācu valodā, esmu to tulkojusi latviski.

Par savas dzimtas rašanos Gustavs Manteifels raksta: „Parastā atsauce uz izcelšanos Romas impērijas laikā vai Vācijā ir pārāk vispārīga un nepietiekama. Atstāstīt teikas un fabulas nav mans uzdevums: man patīk un es pieprasu pierādījumus. Tāpēc es devu priekšroku, attiecībā uz Manteuffel dzimtas rašanos, izmantot tikai vērā ņemamus avotus, kurus katrā laikā var pārbaudīt.“

Mūsdienās ir labi zināms, ka XI un XII gadsimtā ļoti maz ģimenēm bija savi uzvārdi, un tos viņi pa lielākai daļai pieņēma pēc īpašuma nosaukuma. Ir iespējams noteikt Manteifelu dzimtas ciltskoku pareizi un ar pārliecību.

XIX gadsimta pēdējā desmitgadē šādas ģimenes hronikas ar daudziem pielikumiem vecām un jaunām dzimtām, muižniekiem un tirgoņiem, rūpniekiem un amatniekiem, katram, kas to vēlējās, uz pasūtījuma ražoja čakli grāmatu izdevēji, parasti pievienojot veselu virkni šablonveida īsu biogrāfiju, atsaucoties uz iespējamiem un neiespējamiem citātiem.

Ne vairāk, ne mazāk kā profesors Georgs Vaics, slavenais vēstures pētnieks, ar pilnām tiesībām ir teicis: „Šķiet, ka neviena zinātne no diletantisma nav cietusi vairāk kā vēsture.“ Kāds cits pētnieks šo pašu domu izsaka vēl drastiskākā formā: „Ģimenes vēsture un ģenealoģija,“ – saka B. Rēze – „kopš senseniem laikiem ir bijis rotaļu laukums daļēji teiksmainiem, daļēji apzināti radītiem viltojumiem. Ģimeņu ārišķība dzimtas koka izskaidrojumos attiecībā uz sen pagājušiem gadsimtiem ir radījusi kaut ko neticamu.“ Te nu autoram ir jāpiekrīt, jo vēstures viltošana un pārrakstīšana nav aizgājusi nebūtībā, tieši otrādi, tieši mēs esam liecinieki neiedomājamai vēstures falsifikācijai.

Un tagad par skaisto Kazdangas pili: „1800. gadā tika ielikts tagadējās Kazdangas dzīvojamās mājas pamatakmens. Lai uzbūvētu šo pilij līdzīgo būvi, no Berlīnes tika uzaicināts mūrnieks – celtniecības darbu priekšstrādnieks un arhitekts Barlics. Kapiteļi un stāvu dzegas pie 6 ārējām kolonnām tika izgatavotas Berlīnē; turpretī visas mazākās kolonnas un dažādos greznojumus Kazdangā izgatavoja Barlics pats, bet pārējos akmeņkaļu darbus (cokolus, pakāpienus utt.) izcilā, mākslas zinātnēs ļoti kompetentā Barlica vadībā veidoja pieredzējuši mūrnieki.

Kārlis Vilhelms Georgs fon Manteifels apprecēja firstieni Emīliju Līvenu no Mežotnes nama, kurai Kazdanga ir pateicīga par daudziem izgreznojumiem. Brīvkundzei fon Manteifelei, dzimušai firstienei Līvenai, esam pateicīgi par lielajiem apstādījumiem augstienēs, kas gleznaini apņem niedrēm aizaugušo dīķi pie ūdensdzirnavām, par ēnaino taku krastmalā pa ceļam uz šveiciešu māju ozoliem apaugušajā paugurā, pievilcīgajiem apstādījumiem pie dzirnavu dīķa un netālu no skaistās dzīvojamās ēkas. Viņas skaistuma izpratne un gaume lika piešķirt ēkai lauku ainavas pievilcību, ar ko daba šo vietu nebija apveltījusi. Pilij līdzīgās dzīvojamās mājas iekšienē šī mākslu mīlošā Kazdangas majorāta saimniece izrādīja ne mazāku gaumi. Īpaši viņas dzīves laikā izcēlās vienkāršā, imperiālā stilā ieturētā pieņemamā istaba, tāpat savulaik baltā apaļā zāle ar kupolu, kas balstījās uz korintiskām kolonnām, zāles vidu greznoja stādu grupa, kamēr mākslas dārgumi, proti, skulptūras un ar karmīnsarkanu zīda damastu klāts grīdas celiņš izcēla telpu starp korintiskajām kolonnām un baltajām marmora sienām gan izmeklēti, gan gaumīgi.“

Ļoti ceru, ka kaut nedaudz būšu radījusi interesi par vēsturi tiem, kam tās nebija, un ieinteresējusi par skaistākajām vietām Latvijā, kuras ir vērts apmeklēt un apskatīt.

Silvija Ģibiete, tulkotāja
Laikrakstam „Latvietis“