Garīgais komentārs

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Mācītājs Raimonds Sokolovskis, Valda Bradbury, Kristīne Kugrēna un Ģirts Moļņiks. Vidū uz piemiņas altāra atrodas mūžībā aizgājušās Rasmas Koškenas foto attēls.
Rasma Koškena dzimusi 1926. gada 20. novembrī, Siguldā un mirusi 2011. gada 24. augustā, Sidnejā.
„Mīļā Rasmiņ, jau vairāk kā 40 dienas ir pagājušas, kamēr Tu esi aizgājusī no mums Dieva miera. Tu mums ļoti pietrūksti jau tagad un ar vienu.. Tavi mīļie un tuvie draugi“ FOTO Andrejs Mednis.

Aizlūdzam pēc 40 dienām un – vai mēs gaidām uz Dvēseles atdzimšanu pēc 144 gadiem? Un uz Miesas augšāmcelšanos – laiku beigās?

Ir viedoklis, ka dvēseles pārdzimšanas (reinkarnācijas) izpratne Kristietībā bija apustuļu laikos līdz apm. 550. AD. Pirmkristieši – Valentīnieši, Ofīti, Ebionīti un citi to saglabāja starp Kristietības mācības galvenajiem punktiem. Acīmredzot Jēzus to Jūdaismā nebija grozījis. Arī tūlīt pēc kristiešu oriģinālajām paaudzēm mēs redzam agrīnos baznīctēvus, piemēram, Justīnu Martiru (100-165 AD), Sv. Aleksandrijas Klementu (150-220 AD) un Origenu (185-254 AD), mācām par dvēseles preeksistenci, ietverot reinkarnāciju jeb pārdzimšanas vienu vai otru aspektu. Tie visi centās maksimāli sekot Jēzus mācībām. Origens, piemēram, savā darbā Contra Celsum saka: „Vai gan nebūtu racionāli, ka dvēselēm ir jātop iemiesotām ķermeņos, saskaņā ar viņu īpašībām un iepriekšējiem darbiem...?“ (I. M. Oderbergs, sk.I Tim. 6:17-19) TIKAI DAUDZ VĒLĀK – pēc Romas imperatora pavēles – tā tika izņemta no dogmām (S. Minns u.c.). Zinot, ka tā bija bijusi daļa Jūdaisma ticības, un, ņemot vērā apstākli, ka Jēzus pret to nebija iebildis, dod vielu, kura ir vērā ņemama.

Jāpiemin, ka reinkarnācijas izpratne ir šodien atklāta pa jaunam, un pilnīgi no citas puses – modernajos pētījumos ar regresijas hipnozes metodi, kas mūsdienās jau ir nozare medicīnā ar pieaugošu popularitāti (B. Weiss, M. Newton, D. Cannon u.c.). Tie nav reliģiski uzskati. Tiem nav nekāda sakara ar jebkuriem reliģiskiem uzskatiem, bet tas ir neitrāls atklājums. Un no tā izriet arī, ka cilvēka dvēseles uzturēšanās periods Viņpasaulē svārstās (tāpat kā mūža ilgums zemes virsū), bet vidēji tas ir divas reizes lielāks nekā zemes virsū. Piemēram, ja zemes virsū 72 gadi, tad Viņpasaulē aptuveni 144 gadi – pirms nākamā cikla zemes virsū. Uz Laikmetu fona tas ir neilgs laika sprīdis.

Saskaņā ar to, katrs no mums jau esam dzīvojuši daudzas reizes. Mēs to neatceramies, jo tas ir viens no „Zemes skolas“ noteikumiem. Ja mēs savas iepriekšējās dzīves atcerētos, tad būtu pārblīvēti ar informāciju, ko cilvēka apjomīgās smadzenes nevarētu ietvert. Pie tam – šī informācija patlaban atrodas dvēselē un garā, un smadzenēm to vajadzētu lejuplādēt (downloading), lai „lasītu“. Tomēr – pie zināmiem apstākļiem, cilvēkam uzplaiksnī atmiņas no iepriekšējās dzīves (vai dzīvēm), ko dažreiz mēdz saukt par deja vu. (W. Baldwin u.c.)

Pie tām pieskaitāmi arī ekstātiski stāvokļi, kā patika, noslieces, tendences, īpatnības un talanti, kas iekrāti un attīstīti dvēselei antīkos laikos, un dvēsele tos turpina slīpēt un veidot izvēlētajā virzienā. Tas sastāda daļu no tā, kas atbilst sanskrita jēdzienam „karma“. Tas ir lēns process un prasa gadu tūkstošus. Vienā dzīvē mēs paspējam tikai vienu kripatiņu. Tas ietilpst Dieva plānā (Grand design) „veidot cilvēku pēc Dieva tēla un līdzības.“ Šī veidošana nav pabeigta (ko nav grūti redzēt), bet turpinās no epizodes uz epizodi. Alleluja. Lai ir slavēts Tas Kungs! (A. Besant, B. Goldberg, D. Cannon u.c.)

Runājot par 40 dienu aizlūgumu, jāteic – Sv. apustulis Pāvils akceptē pat Kristību par aizgājušajiem viņu labā, un Kristība nav iedomājama bez lūgšanas (I Kor.15:29), uz kā pamata piemēram mormoņi tik tiešām praktizē kristīšanos par aizgājušajiem mūžībā, lai veicinātu aizgājušā dvēseles attīrīšanos, garīgo izaugsmi utt. Luterāņiem šādas tradīcijas nav, bet tomēr aizlūgums par aizgājušā dvēseli ir. Tāpat Kapusvētkos, Svecīšu vakarā, Mirušo piemiņas svētbrīžos, Mirušo piemiņas dievkalpojumos un privāti. Mūsu tautai jau vispār Kapu kultūra ir ļoti izteikta, un tai ir gan tautiskas, gan Kristīgas saknes.

Kā jau esmu citreiz minējis, nekur jau nav teikts, ka tas būtu darāms tieši pēc 30, 40 vai 60 dienām, bet par zīmi – kā orientieri – ņemam kādu garīgu, vēsturisku notikumu. Lielie plūdi 40 dienas un 40 naktis, Sodomas apžēlošana, ja tur būtu kaut 40 taisno, 40 gadus jūdu tauta klejoja tuksnesī pēc iziešanas no Ēģiptes zemes, 40 dienas un 40 naktis Mozus Sinaja kalnā, 40 dienas un 40 naktis Elija devās uz Horeba kalnu, Jēzus bija 40 dienas tuksnesī, un Jēzus Debesbraukšanu arī svinam pēc 40 dienām, – šo zīmju ar skaitli 40 ir samērā daudz, un viņš bieži iezīmē kādu pārbaudes laiku, kādu pārorientēšanās periodu, kādu attīstības posmu, – tad nu varam turēties pie tā.

„Kungs, esi žēlīgs aizgājušajiem, mazgā to dvēseles šķīstas, uzlūko laipnīgi, jo Tu jau zini, ka cilvēks ir vājš, nespēcīgs, lēti zemē klupis; tādēļ mēs Tevi lūdzamies – dodi tiem Sava Svētā Gara atspirgumu, mazgā to kājas no visiem šīs zemes putekļiem! Mēs ticam un zinām, ka Tu jau to tāpat dari, bet mēs arī vēl lūdzamies, Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen.“

Mācītājs Raimonds Sokolovskis