Šanhajas latvieši un „biedrošanās piparkūku“ mīkla

Palielināt / Enlarge

Šanhajas latviešu kopfoto 2020. g. 20. decembrī. Centrā ar tautisko priekšautiņu – namamāte Ilma. FOTO Jānis Vilkinsons (Wilkinson).

Palielināt / Enlarge

Piparkūku cepšana. FOTO Zane Mellupe.

Dzīve Ķīnā šajā pandēmijas sapostītajā gadā ir viens liels izaicinājums – kā tikt galā ar vecajiem un jaunajiem projektiem, kā izdzīvot un kā nervozās steigas karuselī nepazaudēt saikni ar draugiem un tuviniekiem... Manā ikdienā gan nekad nav daudz tādu mirkļu, kad mobilo tālruni varu nolikt malā. Bet, kad cauri visai megapilsētai atkal esmu nonāksi pie Ilmas Siksnas, zinu, ka telefons būs vien jānoliek malā. Jo – atkal, kā jau daudzus gadus, esam sanākuši kopā uz piparkūku cepšanas vakaru.

Cits pēc cita mēs, Šanhajas latvieši, veram viesmīlīgās ģimenes Ziemassvētku noskaņās izgreznotās namdurvis; šogad esam sanākuši ilgi neredzētā kuplumā. Un praktiski visiem līdzi jaunā paaudze. Neviens vairs nav tik mazs, lai turētos mammas klēpī. Mūsu bērnu pulciņš jau sadalās pa interešu grupām, pa vecuma kategorijām. Un tā nu viņi tur sarunājas – ķīniešu, latviešu, angļu un franču valodā vienlaicīgi... Spriežam, kā latviešu valodu ģimenē uzturēt.

Cepam piparkūkas un pārrunājam aktualitātes. Gandrīz visus klātesošos skāruši ceļojumu ierobežojumi vai uzturēšanās karantīnā. Jā, šajā ziņā nācies kārtīgi piepūlēties, lai tiktu ar šo ierobežojumu godam galā. It sevišķi, lai četrās sienās pavadītās divas nedēļas padarītu radošākas bērniem. Smejamies, jo tas viss jau šķiet kļuvis par sava veida rutīnu. (Dažs atsēdējis jau reizes sešas.)

Nopietnākā sarunu tēma, kuru jau aizsākām ar iepriekšējo Latvijas vēstnieku Ķīnā Māri Selgu un kopīgā sarunā atbalstīja pašreizējā vēstniece Maija Manika, latviešiem Šanhajā vajadzētu atjaunot biedrību. Līdzīgu tai, kāda te darbojās pirms gadsimta (lai gan tautiešu skaits tagad ir nesalīdzināmi mazāks), par kuras darbību man jau ģimnāzijas laikā neaizmirstami aizrautīgi stāstīja Edgars Katajs – mans pirmais skolotājs japāņu un ķīniešu valodā.

Man, kā jau ar mākslu saistītam cilvēkam, ļoti interesants ir fakts, ka latvieši bijuši aktīvi vērtīgu eksponātu dāvinātāji Latvijas muzejam, kad muzejs pat vēl nebija nodibināts. Citēju:*

„Valsts mākslas muzejs pirmajos pastāvēšanas gados saņēma ievērojamu skaitu dāvinājumu no Tālajos Austrumos, Ķīnā un Japānā dzīvojošiem latviešiem – kopumā ap simtu divdesmit amatniecības izstrādājumus un glezniecības paraugus. Tas pavēra iespēju iepazīstināt skatītājus ar Āzijas kultūru un mākslu.

Dažādi sociālie un politiskie apstākļi Krievijas impērijā 19. gs. un 20. gs. sākumā noteica cilvēku došanos uz Krievijas vidieni un Tālajiem Austrumiem. Pirmkārt, tās bija darba iespējas (Ķīnas Austrumu dzelzceļa būvniecība, 1896), otrkārt – kara darbība (Krievijas–Japānas karš, 1904–1905), Pirmais pasaules karš (1914–1918), Oktobra revolūcija (1917) un tai sekojošais pilsoņu karš (1918–1922), kad vīrieši tika iesaukti armijā, bet tūkstošiem iedzīvotāju bija spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Daļa no viņiem nonāca Sibīrijā, Tālajos Austrumos, Vladivostokā un Ķīnā.“

Mūsu pulkā ir dažādu specialitāšu pārstāvji. Ļoti zīmīgi, ka viena no populārākajām joprojām ir arhitektu profesija. Tas, cik dažādi esam, parādās pat piparkūku formiņu izvēlē. Arhitekts Pēteris Ratas iesaka – vispateicīgākā forma ir sešstūris, jo tad izrullētajai mīklai vismazāk atgriezumu. Smejamies, turpinām rullēt, formēt un dekorēt. Tas ir īsteni kolektīvs darbs. Tikai pašu atbildīgāko procesa daļu – cepšanu, pārzina vienīgi namamāte Ilma pati, jo pietiek tikai uz mazu mirkli no krāsns mutes novērst skatienu, lai gardā mīkla no brūnas pārkrāsotos melnā! Par apdegušām piparkūkām dziesmu nav, tātad latvieši šajā ziņā allaž bijuši prasmīgi.

Zane Mellupe,

Speciāli laikrakstam „Latvietis“

* http://www.lnmm.lv/lv/par_mums/valsts_makslas_muzejam_100/3643-pirmie-azijas-makslas-davinajumi