Mana Latvija (3)

Toms Mačēns. FOTO Ojārs Greste.

Priecīgus svētkus!

Esmu Jums šodien apkopojis manus spilgtākos iespaidus, dzirdētos stāstus un domas par tēmu Mana Latvija.

Mana Latvija – man atmiņas atsauc stāstus par Otro pasaules karu. Par mūsu ģimenei tuva un ļoti dārga drauga Artura Ernsteina pēdējo lidojumu paša vadītā kara laikā lidmašīnā pāri Liepājai, kad viņš, tuvojoties savām mājām, netālu no tagadējās Liepājas autoostas logā redzēja savu mammu. Tā bija pēdējā reize, kad viņš savu mammu redzēja, nolaižoties zemāk un pamājot viņai ardievas, protams, tobrīd nezinot, ka uz netikšanos.

Mana Latvija man liek domāt par savu vectēvu, kurš kā 16 gadus jauns puika bez tēva piekrišanas un ziņas un visticamāk objektīva sava šī lēmuma izvērtējuma, atstāja mājas, lai pieteiktos vācu armijā, jo tā darīja viņa draugi. Viņš savu ģimeni neredzēja gadu desmitus līdz 1963. gadam, kad Latvijā atgriezās kā ciemiņš. Vismaz viņam liktenis bija lēmis vēl vecākus redzēt un arī izrunāties, peldoties Baltijas jūrā, jo citur pārrunāt lietas vairs nebija iespējams.

Mana Latvija man atgādina Atmodas laiku, kad mūsu ģimenē Latvijas situācija tika bieži emocionāli pārrunāta.

Mana Latvija man saistās arī ar paša pieredzi Latvijā, kad to pirmo reizi apciemoju 2006. gadā ar mērķi palikt ne ilgāk, kā 3 mēnešus, lai satiktu radus, apciemotu aizgājušo radinieku kapu vietas un izstaigātu pilsētas, ielas, takas un laukus, kurus jaunība staigāja mani vecvecāki.

3 mēneši ievilkās 3 labos, interesantos un veiksmīgos gados, kuru laika iemīlējies tiku pieņemts latviešu ģimenē, strādāju savā būvniecības nozarē, apkalpojot gan vietējos, gan ārzemju latviešus, gan Lielbritānijas vēstniecību Latvijā.

Mana Latvija man atsauc atmiņas par veco ģimenes māju meklējumiem, kur Mačēnu mājas un Mačēnu Kroga vieta šobrīd ir vairs tikai drupas, un cilvēku balsis apklusušas Sibīrijā. Atsauc atmiņas par interesantiem piedzīvojumiem ar vietējo policiju, kad ātri bija jānoorientējas situācijā un jāsaprot, ko viņi īsti no tevis grib un sagaida... Ataust atmiņas par ikdienas piedzīvojumiem ar ne tik laipniem pārdevējiem veikalos, skaistiem laukiem, kas var dot tik daudz, ja vien būtu apstākļi strādāt gribošajiem.

Mana Latvija man māca un atgādina, ka par spīti grūtībām, nabadzībai un grūtam darbam, kas nes nelielus augļus, daudzi nepukst, bet ir spējīgi būt priecīgi un pašaizliedzīgi dod citiem pat vairāk, neka mēs šeit pārtikušajā Austrālijā.

Mana Latvija man māca būt pateicīgam, ka man nav bijis jāpiedzīvo kari, trūkums, okupācija. Ar apbrīnu domāju par cilvēkiem, kas šim visam vājprātam ir gājuši cauri un ar nožēlu saprotu, ka tas viss patiesība notika salīdzinoši nesen, un lai kā mums gribētos ticēt, ka dzīvojam pilnīgi citos laikos, manuprāt, patiesība ir tā, ka šī pasaule nav īsti mainījusies nemaz, jo par spīti pagātnes ciešanām un vājprātam, tas viss pasaule vēl joprojām turpinās. Jā, citur, jā, tas neskar mūs, bet tas notiek.

Es vēlētos visiem šeit šodien novēlēt mīlestību, spēku un prieku valsts svētkos. Mēs katrs varam apzināties un stiprināt savu latvietību, lai kur mēs arī atrastos. Tikai nevajag slinkot! Mēs nedrīkstam aizmirst pagātni, jo tā mums dod iespējas pieļaut mazāk kļūdas nākotnē, un tā mums dod iespēju labāk saprast pašiem sevi.

Es vēlētos Manai Latvijai novēlēt vairāk strādīgu, gudru un patriotisku cilvēku, kas darbojas, kas īsteno idejas, kas par spīti šķēršļiem turpina, kas grib vairāk dot, neka ņemt. Dod, Dieviņi otram dot, ne no otra mīļi lūgt! Priecīgus svētkus!

Toms Mačēns