Ziemassvētku pārdomas

Kādas no jaukākajām vietām Austrālijā varbūt ir tās, kur ražo vīnu. Mums šeit visu gadu visapkārt zaļš: ziemā laukus un kalnus sedz zāles zaļums, sevišķi pēc lietaina perioda. Vasarā, kad ziemas mēnešu zaļums ir pārvērties brūnās un dzeltenās krāsās, vīna stādu rindas vīna rajonos ir kuplas un zaļas.

Tātad, vienalga kāds gada laiks, ir brīnišķīgi būt tādā apkārtnē, kur ražo kādus no Austrālijas labākajiem vīniem. Visu cauru gadu, vienalga kurā virzienā skatās, redz tikai zaļumu.

Pēdējos 4 gadus man ir bijis gods būt par mācītāju (pie Austrālijas Luterāņu baznīcas) divās draudzēs Dienvidaustrālijas Barosas ielejas apkārtnē. Barosas ieleja ir atzīts vīnu audzēšanas rajons, kur jau no deviņpadsmitā gadsimta sākuma ražoti vīni un apmetušies luterticīgi vācu ieceļotāji. Šeit es redzu, kā gadu no gada mainās zaļums no ziemas zāles uz vasarā plaukstošiem vīniem ar ogām.

Zaļo krāsu saistām ar nemirstību, un tas man atgādina mūsu vīnotavu ainavu mainīgās krāsas. Protams, vīna stādi pa vasaru briest un tad rudenī zaudē lapas, bet ik reizi notiek atjaunošanās, un pēc ziemas aukstuma un slapjuma, brīnišķie zaļie pumpuri plaukst no jauna.

Tagad, kad esam Ziemassvētku priekšlaikā, drīz nesīsim zaļu kociņu savā viesistabā un izgreznosim to kā savu Ziemassvētku eglīti. Ziemassvētkiem dienvidu puslodē ir pašiem savas īpatnības: eglītes vietā mums būs priedīte, un māju uzreiz piepilda svaigas priedes smarža, kas ir Austrālijā viena no zīmēm, ka tuvojas Ziemassvētki.

Kad mēs ar Sylvia, manu sievu, ienesam priedi mūsu istabā, mēs zinām, ka drīz vien priedes skujas sažūs, un tad, kad kociņš nokaltīs, būs laiks to mest ārā. Tomēr, ja Dievs tā lems, tad mēs to visu varēsim darīt atkal nākamajos Ziemassvētkos.

Par šo atkārtošanos mēs dziedam Ziemassvētku dziesmā:

Katru gad' no jauna,
Kristus Bērniņš nāk.

Tāpat kā mēs sagaidām vīnu stādu un Ziemassvētku eglītes zaļumu, tā mēs arī zinām tik pazīstamo Ziemassvētku stāstu. Mēs zinām, ka jauns vīrietis un jauna sieviete, grūtniece, ceļo uz pilsētu, ko sauc Betlēme; tur ierodoties, tie nevar atrast naktsmājas. Tiem piedāvā apmesties kūtī; bērniņa dzimšanu pasludina eņģeļi; gani „runāja savā starpā: „Eima tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis.“ (Lūk. Ev. 2:15)

Tomēr mums nekad neapnīk klausīties šo tik pazīstamo stāstu. Tas mums vienmēr jauns. Mums nekad neapnīk viss tas, kas saistīts ar Ziemassvētkiem: cept piparkūkas, gatavot svētku ēdienus, pušķot eglīti, iesaiņot dāvanas, dziedāt Ziemassvētku dziesmas, novēlēt katram, ko satiekam – „Priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus.“

Jo tāda ir Ziemassvētku nozīme: Kristus piedzimšana. Dieva Dēla ienākšana cilvēku dzīvē kā vienam no mums. Tas ir tāds brīnums, ka Dievu sauc Emanuēls: „Dievs ar mums.“

Lai tā nemirstība, ko simbolizē Ziemassvētku eglītes zaļums, Jums vēlreiz atgādina, ka Kristus Bērniņš ir atkal nācis, bet Viņa godība neizgaist nekad, jo Viņš ir vienmēr ar mums.

Mācītājs Valdis Andersons
Barosas ielejā, Dienvidaustrālijā
Laikrakstam „Latvietis“