Sarkanbaltsarkanās pusdienas

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Čečiņš uzsauc tostu Latvijai. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Ilona Brūvere un Laura Strauta pasniedz ēdienu. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Čečiņs un Linda Ozere. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Saimnieces un palīdzes. No kreisās: Ilona Brūvere, Laura Strauta, Sandra Dragūna, Lolita Jurāne. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Debessmanā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Torte par godu Latvijai. FOTO Ojārs Greste.

Sestdien, 21. novembrī, Sidnejas Latviešu namā mani sagaidīja Linda Ozere, Ilona Brūvere un Jānis Čečiņš. Es sapratu, ka šī pieklājība ne tikai lika man justies laipni gaidītai, bet arī bija regulāra mana apmeklējuma Sidnejas latviešu sarīkojumu iezīme. Vispirms Jānis izdalīja visiem ar šampanieti piepildītās glāzes un atklāja svētkus ar tostu par Latvijas brīvību.

Katrs galdiņš bija dekorēts ar baltu audumu un vāzi galda vidū, atspoguļojot sarkanbaltsarkano tēmu. Uz katra galda bija arī groziņš, kurā bija bagātīgs rupjmaizes un pīrāgu daudzums. Kamēr mana sirds ir pieķērusies mazajiem bekona rullīšiem, sēņu pīrādziņi mani vilināja; pagaršoju – cik gardi! Tik gardi, ka apēdu trīs!

Pirmais ēdiens bija aukstā biešu zupa. Kefīrs bija iekrāsots ar sārtu rozā krāsu, un tajā bija smalki sagriezti kartupeļu, biešu gabaliņi, svaigi gurķīši un citi labumi, kopā ar dillēm, protams! Tas apstiprināja zupu kā būtisku, atsvaidzinojošu gardumu, bet ne smagu.

Latviešu aukstais galds bija iedvesmojis galvenu ēdienu. Katram galdam bija savs šķīvju komplekts, un, kā vienmēr, un, kā jau tradīcija nosaka, šķīvji tika dāsni piekrauti ar tradicionālo latviešu ēdienu sortimentu. Galerts man kļuvis par atmiņu katalizatoru, un man atgādināja par notikumiem manā bērnībā. Es biju pieradusi redzēt, kā mana māte vārīja cūku kājas, lai taisītu tēvam galertu jeb brawn, – kā austrālieši to sauca. Es biju pārsteigta, kad tēvs kādu vakaru pārnāca mājās ar cūkas galvu. Es atceros viņa lepnumu, ka viņš ir spējis sagādāt cūkas galvu, un es nezinu, no kurienes; atceros manas mātes pārsteigto skatienu.

Bez tam uz aukstā galda paplātes bija arī zivs tomātu mērcē, smalki sagriezti kartupeļu salāti – daudz smalkāk nekā austrālieši taisa, mazsālītie gurķi, vista un lapu salāti ar riekstiem un žāvētiem augļiem. Atkal galvenā ēdiena sastāvdaļas – krāsas un garšas tika lieliski veidotas, lai papildinātu viena otru.

Saldā ēdienā bija debessmanā. Viegli saputots, taisīts no dzērvenēm un pasniegts, kā parasti, ar pienu. Tam bija ideāls līdzsvars starp skābumu un saldumu.

Bet ar to jau nebeidzās! Bija vēl medus kūka! Nu kā gan var atteikties? Un tā kā svinējām valsts svētkus, kūku rotāja trīs zvaigznes, atgādinot Brīvības pieminekļa zvaigznes.

Svētku pusdienu noslēgumā mums tika pasniegta kafija un tēja ar divu veidu petit fours – ar Melnā balzāma bumbiņām šokolādē un piparkūkām ar latviešu rakstu formām. Šis pēdējais kurss deva lielisku iespēju, lai turpinātu sarunas ar tikko satiktiem cilvēkiem, kā arī sarunāties ar tiem, kas sēdēja pie citiem galdiem.

Es biju priecīga, ka mani uzaicināja uz Valsts svētku svinībām 2020. gadā. Lai gan mērogs šīs atšķīrās no 2018. gada svētku svinībām, biedrības, koleģialitātes un sirsnības izjūta paliek nemainīga. Es vienmēr jutos pagodināta, kad esmu uzaicināta uz Sidnejas latviešu sarīkojumiem, un vēl jo vairāk, kad sarīkojums atzīmē Latvijas valstij nozīmīgu svētkus.

Debra Filipsa (Phillips)
Laikrakstam „Latvietis“