Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes skats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Maija Tabaka. „Dārzs“. 2020. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Maija Tabaka. „Meitenes ar papagaiļiem“. 2013. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Maija Tabaka. „Dāmas dārzā“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Divus mēnešus šī gada nogalē un nākošā gada sākumā Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī viesojas Maija Nora Tabaka ar savu gleznu izstādi Dzimusi Jelgavā. Nosaukums nav maldīgs – māksliniece patiesi ir dzimusi šajā pilsētā vēl pēdējā miera gadā pirms Otrā pasaules kara. Tēvs bija inženieris, pilsētā labi zināms cilvēks, turīgs un izglītots, māte slavējās kā augstas klases modiste. Bet sākas karš, Tabaku ģimenei piespiedu kārtā nācās pamest Jelgavu. Tas noteica arī Tabakas tālāko dzīvi. Pēc daudziem gadiem māksliniece atzinās: „Daudzkārt esmu domājusi, kāda būtu mana dzīve, ka Latvijā viss palicis, kā tolaik bija. Iespējams, ka es nebūtu māksliniece, bet kā bagātnieku bērns aizietu pa citu līniju.“

Taču notika tā, kā tas notika, bet Maija Nora Tabaka kļuva daudzu iecienīta, atzīsim, arī apskausta un pretrunīgi vērtēta gleznotāja. Dzīve viņai nav bijusi ziediem klāta, bet krietni vien vēju un negaisu svaidīta un pērta, tādēļ ir ar spēcīgu raksturu un augstu pašapziņu. Galerijas Daugava vadītājas Andas Treijas iecerētais, pamatīgi uzrakstītais un bagātīgi iekārtotais albums, kas dienasgaismu ieraudzīja 2018. gadā, jaunākām paaudzēm atgādina par viņas daiļrades posmu pirms gadiem četrdesmit piecdesmit, kad skatītājus apbūra Kāzas Rundālē, Tatjanas Bēmas un Tatjanas Sutas portrets, mazliet mistiskais Rīts mežā, tāpat Rietumberlīnes cikls. Šīs lielās kompozīcijas vēlāk nomainīja cita stila darbi, kuros māksliniece arvien vairāk ļāvās fantāzijas ierosinātām tēmām un krāsu priekam.

Patlaban Jelgavā skatāmas 14 pēdējo gadu gleznas, kurās viņa mūs iztēlē aizved te pie Zvārtes ieža, kuras krastos divas meitenītes sastapušas papagaiļus, te esam kādā senā pilsētā ar statujām centrā, kas mums atgādina par Eiropas pielūgsmi, vai ostā, kurā elegantas dāmas priekšā nometies senlaicīgā tērpā ģērbies pielūdzējs un senu dienu cepurē ar greznām spalvām. Turpat kaut kur eksotiskos dārzos ar kaktusiem un pēc franču modes apgrieztiem krūmājiem un kokiem pie eleganta galdiņa malko kafiju divas lepnas daiļavas un izbauda sarunu gurdenumu. Kaut kur savu jubileju krāšņā lielveikala atmosfērā svin pavisam jauns puikiņš.

Pēdējā laikā Maija Nora Tabaka glezno darbus bez cilvēkiem. Jelgavā tāds ir šīgada Dārzs vai iekšpagalms, kas ir īpaši izceļams. Tajā lielu gleznas laukumu aizņem ģeometriskas sienas, kas veido koridoru un kas ved dziļumā, bet tur pašā galā rodams neliels dārza stūrītis. Nekas no bijušā greznuma, krāsu uguņošanas. It kā iestājies miers pēc dzīves ņirboņas.

Mākslinieces darbi jau no laika gala izceļas ar harmonijas izcēlumu, ar dzīvesprieku, plaši mutuļojošu fantāziju, kas skatītāju aicina ienirt viņas iedomu valstībā, kurā valda prieks, miers, garīgs līdzsvars un saule cauru diennakti. Tā ir sapņu zeme, kas varbūt šobrīd, kad pasaulē ir tik daudz dramatiskā, traģiskā, kad cilvēkiem pietrūkst dvēseliska līdzsvara un kad viņi neprot atrast sevī un apkārtnē spēku, lai pastāvētu, lai uzmundrinātu sevi, līdzsvarotu savu garīgo pasaule, ir nepieciešama Maijas Noras Tabakas skaistuma piesātināta māksla.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“