Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Baltijas Universitāte Pinebergā (4)

Guntara Saivas atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 625, 2020. g. 25. nov.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Treniņā: Starteris Jānis Daliņš, uz starta Guntars Saiva un Aļģis Pūpēdis. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

G. Saiva, P. Riemeris un A. Pūpēdis 1948. gada 21. augusta sacīkstēs Pinebergā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

1948. gada 16. oktobra starptautiskās sacīkstēs pret zviedru komandu Rotenbauma laukumā vācu komandā iedalīts Noldis Millers (trešais no labās puses) FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Rotenbauma laukums 1982. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Pinebergas laukums 1982. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Trešais turpinājums. Sākums LL620, LL621, LL622.

Sports Pinebergā

Dibinot Universitāti studentiem, pēc ASV koledžu parauga, bija paredzēts obligātais sports. Jānis Daliņš bija iecelts par sporta dzīves vadītāju. Lai gan tā iecere nerealizējās, BU studenti tomēr ar panākumiem bija piedalījušies airēšanas, basketbola, volejbola un galda tenisa sacensībās pret apkārtējām vācu komandām.

Vieglatlētikā lietas bija atstātas pašplūsmai. Lodes grūšanā Noldis Millers tuvojās starptautiskajai klasei. Raimonds Celms bija viens no trimdas labākajiem 400 m un 800 m skrējējiem. Pauls Bernāts izcēlās augstlēkšanā un šķēpa mešanā, Pēteris Riemeris un Aļģis Pūpēdis sprinta distancēs. Ar šiem sportistiem es jau biju iepazinies trijās sacīkstēs 1947. gada vasarā – 11. maijā Stendzinieka atvadu sacīkstēs Gēstahtā, 20. maijā – Pinebergā un 15. jūnijā – Lībekā.

Kopā ar viņiem un varbūt arī vēl kādiem citiem, 1948. gada janvāra un februāra mēnešos vienu vai divas reizes nedēļā vakaros piedalījāmies Pinebergas vācu vieglatlētu treniņos pilsētas sporta hallē. Tos vadīja 1936. gada olimpisko spēļu vācu vingrotāju komandas dalībnieks Bekers, kurš individuālās sacensībās bija ieguvis 6. vietu. Kad bijām galīgi nokausēti dažādos vingrojumos gan bez, gan uz dažādiem aparātiem un rīkiem, tad sekoja sprinta starti. Kas tās bija par mokām! Bet fizisko gatavību vasaras sezonai bijām ieguvuši.

Ziemas laikā mēs paši, latviešu sportisti, bieži BU sporta vadītāja Jāņa Daliņa vadībā, vairāku svētdienu priekšpusdienās devāmies diezgan pagaros meža skrējienos. Pinebergas ziema bija ar paplānu sniega kārtiņu, kas skriešanu padarīja grūtāku. Daudz intensīvākiem treniņiem nometnes šķidrā zupa bija par vāju.

Jāni Daliņu biju redzējis vēl soļojam latviešu sacīkstēs 1947. gadā Pinebergā. Tad arī Aļģis Pūpēdis vēl bija soļotājs, un tikai 1948. gadā pārskolojās par sprinteri.

Mēs visi bijām vietējā vācu kluba Verein für Leibesübungen, Pinneberg, e.V. biedri, izņemot Noldi Milleru, kas bija Hamburgas kluba St. Georg biedrs. Verein für Leibesübungen, Pinneberg (VfL) apvienoja visus sporta veidus pilsētā un ne tikai vieglatlētus. Ja futbolisti bija naudīgāki, tad iespējams, ka arī vieglatlēti kādu atbalstu dabūja.

Mana pirmā uzstāšanā VfL krāsās bija 25. aprīlī Pinebergas ielu stafetē Quer durch Pinneberg 2. komandā. Man bija jāsaņem stafetes kociņš no Riemera un 500 m tālāk jānodod Pūpēdim. Mūsu komanda ieguva 3. vietu. Nezinu, vai mēs visi bijām latvieši.

Visās sezonas sacīkstēs, izņemot latviešu rīkotajās, startēju no VfL.

Nākošais starts bija 2. maijā Elmshornā, kilometrus 15 no Pinebergas. Jungmann klasē (17 un 18 gadi) ar 11,8 sek 100 m ieguvu 1. vietu. Vispārējā klasē zviedru stafetē (400 + 300 + 200 + 100), man skrienot 100 m, VfL 1. komanda ieguva 1. vietu.

1. Vasaras svētkos, 16. maijā, Hamburgas futbola kluba HSV Rotenbauna (Rothenbaum) laukumā notika vieglatlētikas sacīkstes. Mēs, Pinebergieši, bijām aizbraukuši piedalīties zviedru stafetē. Ir saglabājusies šo sacīkšu programma. Interesanti, ka vēl 1948. gadā programmas lapiņas galvā rakstīts: Mit Genehmigung der Militärregierung (Ar Militārās Pārvaldes atļauju).

Tā bija mana otrā reize būt Rotenbauma laukumā. Pirmo reizi tas bija 1946. gada vasarā. Daudzās vietās Hamburgā uz lielām afišām bija izsludināta futbola spēle: Latviešu nacionālais vienpadsmitnieks futbolā pret Hamburgas HSV Rotenbauma laukumā.

Vāciešiem, tikai gadu pēc kara beigām, tas bija diezgan liels notikums – gandrīz vai valstu sacīkstes. HSV pat dēvēja par (pēdējo) Vācijas meistarkomandu, kas gan neatbilda patiesībai. Arī latviešiem tas bija liels notikums, sastādītai komandai sacensties ar vienu no Vācijas labākā un populārākā kluba komandu.

Tajā laikā Hamburgā darbu bija sākusi Baltijas Universitāte. Zoo nometnē dzīvoja gan studenti, gan mācību spēki, gan universitātes darbinieki. Krietns skaits no viņiem devās uz Rotenbaumu atbalstīt latviešu futbolistus. Arī no apkārtējām latviešu nometnēm ieradās līdzjutēji. Arī es atbraucu no Špakenbergas un kopā ar vairākiem universitātes mehāniskā laboratorijā strādājošiem tēva kolēģiem aizgājām noskatīties spēli. Bija interesanti redzēt, spēlējot vairākus latviešu labākos futbolistus, to vidū Ārenu, Vanagu un Freimani. Žēl, ka latvieši ar 2:1 pazaudēja.

No 1911. līdz 1963. gadam Rotenbauma laukumā bija notikušas HSV mājas spēles. Abās pusēs laukumam bija ar jumtu nosegtas tribīnes, vienīgās toreizējā Vācijā. Laukumu ar 27 000 skatītāju kapacitāti uzskatīja par vienu no skaistākajiem Vācijā. Kad 1963. gadā HSV pārgāja uz jauno Volksparka stadionu, tad Rotenbaums tika pamests iznīcībai.

1982. gadā, esot Hamburgā, vēlējos vēlreiz apskatīt slaveno laukumu. Izdevās caur krūmiem piekļūt laukumam no aizmugures puses. Laukums jau tad bija daļēji nojaukts. Vēl redzamas bija ar jumtu nosegtās galvenās tribīnes. 1997. gadā laukumu nojauca un tā vietā uzcēla dzīvokļu namus.

Vieglatlētikai laukums nebija īsti piemērots. Laukumam, izņemot galveno taisni, bija tikai trīs celiņi, kas ierobežoja to komandu skaitu, kas varēja piedalīties tajās stafetēs, kurās visa distance bija jāskrien pa celiņiem. Galvenajā taisnē gan bija 6 celiņi.

Uz 16. maija sacīkstēm mēs no Pinebergas bijām aizbraukuši piedalīties tikai zviedru stafetē. Sēžam otrās taisnes tribīnē, laukuma otrā loka sākumā, iepretim 200 m skrējiena startam. Zviedru stafete plkst. 12.10 bija sacīkšu pēdējā disciplīna. Te pēkšņi ap plkst. 11.10 skaļrunī atskan: „Pinebergas pārstāvi B. klases 100 metru skrējienam, nekavējoties uz startu!“ Mani kluba biedri skatās uz mani, – tas taču esot es. Palīdz man novilkt treniņtērpu, un kājās uzvilkt naglenes.

Mēs nebijām iesildījušies, jo līdz stafetei vēl bija stunda laika. Tagad par iesildīšanos nevarēja domāt. Ar 11,8 sek. – esmu trešā vietā. Uzvarētājam un otrai vietai laiki vienādi – 11,6 sek. Kāpēc es tagad to pēc 72 gadiem vēl tik labi atminos? Uzvarētāja vārds ir izgaisis no atmiņas, bet viņš bija tas, kas vēl iepriekšējā gadā bija vairākkārt uzvarējis latviešu sprinterus un bijis ļoti arrogants. Man bija dota iespēja mēģināt atspēlēties, bet ar aukstiem muskuļiem to nevarēju.

Man vēl bija jāskrien 100 m zviedru stafetē. Mūsu komanda ar 2:10,0 palika 6. vietā.

Kājas juta gan. Pagāja nedēļas divas, kamēr muskuļu stīvums un sāpīgums galīgi izzuda, bet treniņi un sacīkstes turpinājās.

19. maijā sacīkstēs Elmshornā B. klases 100 m ar 11.9 sek ieguvu 1. vietu.

Tajā pašā laikā nebiju aizmirsis studijas. Maija mēnesī manā studiju grāmatā ir 7 paraksti par nokārtotiem 1. semestra eksāmeniem un vingrinājumiem, pēdējais no tiem – 28. maijā tēlotājā ģeometrijā.

30. maijā notika Pinebergas apriņķa meistarsacīkstes. Finālā ar 11,4 sek. guvu pārliecinošu uzvaru 100 m (Priekšskrējienā 11,6 sek.). Palīdzēju VfL ar 49,3 sek. uzvarēt 4x100 m stafeti.

Liels bija mans pārsteigums, kad pilsētā VfL ziņojumu vitrīnā, kur bija izlikti Pinebergas apriņķa vieglatlētikas meistarsacīkšu rezultāti, 100 m skrējienā mans vārds nebija minēts. Uzvarējis bija kāds cits. Nebija arī minēts, ka es būtu piedalījies ārpus konkurences. Kāpēc? Jāsecina, ka auslenderu piedalīšanās vācu meistarsacīkstēs nebija vēlama. Tāpēc notikušais bija jāpadara par nenotikušo. Tā, dažas nākošās nedēļas, kad varbūt biju sava labākā formā, un kad vāciešiem bija dažādas meistarsacīkstes, nebija iespējams piedalīties nevienās nopietnās sacīkstēs.

Tā nebija vietējā VfL vaina. Mūsu attiecības bija ļoti labas. Vieglatlētikas vadītājs Liders (Lüder), bija mums labs draugs. Kara gados viņš kādas reizes bija piedalījies vidus distanču skriešanas sacīkstēs Latvijā.

Tikai divas nedēļas vēlāk, 13. jūnijā, bija sacīkstes starp Stormanr un Pinebergas apriņķiem. Ar 11,5 sek uzvarēju 100 m un palīdzēju Vfl uzvarēt 4x100 m stafeti 47,3 sek. Ar 107:68 punktiem uzvarēja Pinebergas apriņķis. Palīdzēt Pinebergas apriņķim uzvarēt biju noderīgs!

Pēc iespējas mēs piedalījāmies kopējos VfL vieglatlētu treniņos, kurus vadīja jau pieminētais vingrotājs Bekers. Domāju, ka ar pieredzējušu vieglatlētikas treneri klubs būtu sasniedzis labākus panākumus. Diezgan bieži, reizes divas vai trīs nedēļā, gājām vieni paši uz Pinebergas sporta laukumu trenēties. Parastie gājēji bijām trīs: Aļģis Pūpēdis, Pēteris Riemeris un es – Guntars Saiva. Pie nometnes vārtiem, netālu no administrācijas ēkas, kur dzīvoja Daliņi, uzsvilpām. Pēc minūtēm divām vai trim iznāca laukā Jānis Dalņš, lai kopā ar mums dotos uz sporta laukumu. Toreiz, ja zinājām, ka būs sacīkstes, tad divas dienas pirms tam netrenējāmies.

Jūnijā bija liela nometne Timmendorfa pludmalē, kurā piedalījās latviešu sportisti, sporta darbinieki un studenti no diezgan plašas apkārtnes. Nometne bija plaši izreklamēta arī universitātē.

Mēs, kādi 6 vai 7 Pinebergieši, dzīvojām vienā teltī. Mūsu vidū bija arī Jānis Daliņš. Viņš daudz stāstīja par piedzīvoto 1936. gadā Berlīnes olimpiskajās spēlēs. Tad vēl tās atmiņas bija svaigākas. Piedalījāmies dažādās sporta spēlēs. Bija patīkami satikties ar trimdas labāko sprinteri Albertu Priednieku. Noorganizējām pat 60 m skrējienus dāmām. Kādu vakaru spēlējām arī zolīti.

Latviešu basketbolisti sacentās rokas bumbā ar kādu vācu komandu. Interesanti bija vērot atšķirīgos spēles veidus – mūsu basketbolisti ar driblu.

17. jūlijā Gēstahtā bija latviešu vieglatlētikas sacīkstes. Timmendorfa nometnē biju nedaudz apsaldējies. Pinebergā biju ārstējies ar dažādām tabletēm (kādas nu mājās bija). Tās bija atstājušas iespaidu uz manu reakcijas laiku. 100 m skrējienā tik ļoti nokavēju startu, ka tikai pašos pēdējos 3 – 4 m noķēru savus sāncenšus. Laiks 11,7 sek. Čuderāns  – 11,8. sek., Pūpēdis – 12,0 sek. Pūpēdis pēc tam teica, ka viņi esot gaidījuši, kad tad es beigās iešot garām.

Lodes grūšanā ar 10,98 m pieveicu Bernātu – 10,68 m. Diska mešanā uzvarēja Bernāts, ar 28,73 m; paliku 3. vietā.

25. jūlijā Rendsburgā ar 11,6 sek uzvarēju atklātās „offen” klases 100 m skrējienā un izpelnījos skaistu medaļu.

No 29. jūlija līdz 14. augustam Londonā noritēja Olimpiskās spēles. Dzīvojām līdzi visiem notikumiem vieglatlētikā.

8. augustā Pinebergas baznīcā bija jaunatnes iesvētīšana. Par to lasīsim atsevišķi. Pirms tam apmeklējām prof. Dr. Kārļa Kundziņa vadītās iesvētības mācības Hamburgā.

30. jūlijā Hamburgas Hoheluft laukumā piedalījos vieglatlētikas sacīkstēs. Jānis Daliņš bija man atbraucis līdzi. Mums ieejot laukumā, atskanēja skaļš sauciens, kam tūlīt tikpat skaļi atbildēja Dalinš. Saucējs bija Gerhards Šteks (Gerhard Stöck), labs Daliņa draugs – Berlīnes olimpisko spēļu uzvarētājs šķēpa mešanā. Arī man bija iespēja sasveicināties ar Šteku.

100 m skrējienā ar 11,5 sek izcīnīju 3. vietu. 1. un 2. vietu ieguva ar 11,4 sek.

Bet tad nāca notikumi, kas uz visiem laikiem iespaidoja mūsu ģimenes tālāko dzīvi.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com