Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīvība (2)

Otrais brīvības notikums ir mūsu valsts pasludināšana

Laikraksts Latvietis Nr. 624, 2020. g. 18. nov.
Aldis Elberts -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zeme, zeme, kas tā zeme,
Ja tev īstas brīves nav?
Brīve, brīve, kas tā brīve,
Ja tev savas zemes nav?

Labi jautājumi, līdzīgi tam, ko Andrejs Eglītis rakstīja par brīvību („Kāds tev ir vārds?“).

Rakstā par brīvību, skaidroju kā baznīcas reformātors Mārtiņš Luters piedzīvoja īstu brīvību. „Es sapratu, ka Dieva taisnība tiek atklāta caur evaņģēliju, proti, pasīva taisnība, ar ko žēlastības Dievs mūs taisno caur ticību... Ar to es jutu, ka viscaur biju atdzimis no jauna, un ka biju iegājis paradīzē caur atvērtām durvīm.“ Dieva vārda patiesība spēlēja izšķirošu lomu. „Patiesība darīs jūs brīvus.“ (Jāņa ev. 8:32). Pirmais mērķis Dieva patiesībai ir atbrīvot individuālos cilvēkus, kā Mārtiņu Luteru. Bet Dieva vārda darbība ar to nebeidzas. Varētu teikt, ka tas ir tikai iesākums. Patiesi atbrīvoti cilvēki vēlas redzēt citus cilvēkus atbrīvotus.

Rakstīju pagājušo mēnes,* ka esam starp diviem vēsturiskiem brīvības notikumiem. Pirmā bija Lutera reformācija, kuras oficiālais sākums bija 1517. g. 31. oktobrī. Mēs tos saucam par Reformācijas svētkiem.

Otrais brīvības notikums ir mūsu valsts – Latvijas neatkarības pasludināšana. Minēju, ka abas šīs lietas ir saistītas ar Dieva vārdu patiesību. No kā izcēlās brīva Latvija? Kad bija latviešu tautas pirmā garīgā atmoda? Vēsturnieki vienojās par to, ka tā notika 18. gs. sākumā, kad Brāļu draudzes iesāka savu darbību starp latviešiem. Uldis Ģermanis raksta: „Īstenībā pirmo reizi latvieši ar sajūsmu piedalās dievkalpojumā. Pirmo reizi viņi tur sajūt prieku, apmierinājumu un cerību... Ļaudis sāk justies pašapzinīgāki un drošāki. Kad atskan viņu iemīļotā dziesma – „Nu nāk latvju Pestītājs“, tad daudziem šķiet, ka sākušies labāki un gaišāki laiki.“ (Latviešu Tautas Piedzīvojumi).

Mācītājs Dr. Roberts Feldmanis raksta: „Mūsu ievērojamais vēsturnieks Jānis Krodznieks (1851-1924) savukārt izcēlis Brāļu draudzes nozīmi latviešu tautas nacionālās apziņas celšanā. „Brāļu draudze kā meteors nejauši parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no daudzgadusimtīgā miega, ievadīdama viņas izdēdējušos kaulos jaunu dzīvību.“ Tas ir tāda senlaicīgā, puķainā valodā teikts, bet šī doma ir skaidra, un definējums visumā pareizs, ka arī latviešu nacionālā pamošanās un rosība kā tautai sākās taisni ar Brāļu draudzes darbošanos.“ (Latvijas Baznīcas Vēsture).

Vēsturnieks Gundars Ceipe raksta: „Šie daži gadi (1739-1743) bija neparastākie Latvijas vēsturē. Viss kustējās, šķīda zibeņi, pravietojumi, apreibums, kolektīva sajūsma, pat ekstāze, cilvēki bija spēku pārpilni, bērni, sievietes, vīrieši, jaunieši, asaras, nožēlas vaidi, morāles un tikumu nomaiņa, sajūsma – pilnīgi, pilnīgi cita realitāte. Kas notika? Latvieši tika savienoti ar Jēzu Kristu, kā zars tauta tika uzpotēta pie dzīvības koka... Tauta tika apaugļota ar Dieva Garu. Galīgā mierā un klusumā bērns netiek ieņemts. (Tikai kapos ir kārtība, miers un klusums.) Latvieši no zemes cilvēkiem kļuva par debesu cilvēkiem... Pirmo reizi latviešu vēsturē mēs redzam visaugstāko morāles izpausmi – gatavību upurēties savas pārliecības un principu dēļ. Bez šādas tautas pieredzes un garīgas tradīcijas nebūtu iespējama Latvijas valsts izcīnīšana.“ (Dieva Tautas Dzimšana Latvieši). Brīva Latvija ir Dieva vārda patiesības auglis.

Skatoties apkārt pasaulei šodien, ieskaitot to, kas atkal notiek Latvijā sakarā ar COVID sekām, jūtam, ka cilvēkiem, tāpat kā valstīm ir atkal vajadzīga garīga atmoda. Bez tās mūsu morāles izpausme nebūs tāda, kādai tai vajadzētu būt. Tas ved mūs atpakaļ pie jautājumiem ar ko iesākām: „Zeme, zeme, kas tā zeme, Ja tev īstas brīves nav?“ Jēzus teica ko līdzīgu: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele?“ (Mateja ev. 16:26).

„Brīve, brīve, kas tā brīve, Ja tev savas zemes nav?“ To var tikai īsti atbildēt cilvēks, kuram brīvība saistās ar zemi, kas nav acīm redzama. Vēstulē Ebrejiem lasām par senčiem, kas ticībā veikuši visādus brīnumu darbus. „Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu.“ (Vēstule Ebrejiem 11:13-16)

Dievs netur par kaunu mūsu senčus, kas ticībā uz Jēzu Kristu bija gatavi upurēt savas dzīves un asins brīvības dēļ. Daudzi no viņiem nepiedzīvoja redzēt to zemi brīvu, kuru mūsu valsts svētkos mēs pieminam. Bet viņu skats bija augstāks un tālāks. Līdzīgi kā rakstīts „Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.“ (Pāvila vēstule Filipiešiem 3:20-21) Jautājums: „Kur ir mana/tava piederība?“ Atbilde šim jautājumam norāda uz to, cik brīvi mēs esam, un pie kādas patiesības mēs turamies. Lai Dievs palīdz mums mācīties no mūsu sentēviem, par kuriem mums ir tik daudz par ko pateikties.

Sentēvu brīvā ticība
Cietumu važās nedzisa.
Ticību turot, nebija žēl
Dzīvību ziedot viņas dēļ:
Paliksim mūža gājumā
Sentēvu svētā ticībā!

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“

* (Red.: LL621, http://laikraksts.com/raksti/10111)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com