Laris Strunke

Palielināt / Enlarge

Laris Strunke pie savas gleznas Stokholmā 2013. gadā. FOTO Ints Puķītis.

Pagājušās nedēļas vidū Facebook atnesa skumju vēsti – 27. oktobrī Stokholmā 89 gadu vecumā mūžības ceļos devies gleznotājs Laris Strunke. Šī ziņa atrāva vaļā atmiņu vārtus uz to jaunības laiku, kad 1989. gada oktobrī mākslas muzejā Arsenāls (tagad izstāžu zāle Arsenāls) atklājām viņa pirmo gleznu izstādi dzimtenē.

Tas bija vētru un dziņu laiks, kad visi dzīvojām brīvības alku pārņemti un kad piepeši varēja sazināties ar tautiešiem svešās zemēs, par kuriem maz ko zinājām. Tas bija tik satraucoši! Bet tad pazibēja ziņa, ka Rīgā notiks Zviedrijā dzīvojošā Lara Strunkes darbu izstāde. Viņa vārds vien bija fascinējošs, jo viņa tēvu Niklāvu Strunki zināja un augstu vērtēja ikviens kultūras vējos pabijis latvietis, atgādinot par to laimīgo laiku starpkaru periodā, kad Latvija spīdēja pašā kalna virsotnē brīva un lepna. Tikpat pievilcīgs un neparasts bija viņa jaunākā dēla stāvs – stiegrains, sportisks, kas nemaz nesaistījās ar bohēmiskajiem māksliniekiem. Lara seju rotāja mūžīgs smaids, ik mirkli tevī raudzījās labvēlīgs acu skatiens, lēna runa. Ik kustība liecināja par iekšēji brīvu cilvēku, kura priekšā krīt visi šķēršļi. Arī apģērbs pastiprināja citādību, kas īpaši krita acīs padomju laika dzīves pelēkumā un vienveidīgumā.

Tikpat neparasta bija no Zviedrijas atvestā glezniecība. Milzu audekli, kuri teju ietilpa Arsenāla varenajās sienās (toreiz izstādes notika tikai vienā zālē, citas gaidīja remontu) un kuros askētiskās krāsās atklājās te monumentāli ostas, ceļa, ezera vai jūras līča, jūras zīmju vai arhitektonisks motīvs. Kā izrādījās vēlāk, motīvu nebija daudz, bet tie atkārtojās nevaldāmā straumē vēl un vēl, līdz tie saplūda un pazūda to skaidrās kontūras un līdz lieta transformējās idejā – krāsu ritmos. Visā savā daiļradē Laris Strunke ir virzījies no reāla motīva līdz abstraktam krāsu, ritma, telpas un gaismas gleznojumam uz milzu audekliem. Mākslinieka radošās dzīves pamatā, kā šķita, ir jūtas un garīgais pārdzīvojums. Tā ir bijusi ietiekšanās iracionālajā, citā visumā.

Bet varbūt tā allaž bija tiekšanās būt brīvībā, sevi neierobežojot, sagraujot jebkādus šķēršļus, sevis apliecinājums krāsās. Tas sākās vēl pirmskara Rīgā, kad pusaudža vecumā sāka gleznot tēva darbnīcā. Vēlāk jau Stokholmā pēc klasiskās ģimnāzijas beigšanas viņš mācījies mākslas skolā un tad Stokholmas Mākslas akadēmijā. 1959. gadā sāka savu izstāžu darbību, kas novedis pie tā, ka sarīkojis daudzas personālizstādes Zviedrijā un Latvijā, kā arī piedalījies zviedru mākslinieku grupu izstādēs visā plašajā pasaulē – Ungārijā, Kanādā, Itālijā, Meksikā, Vācijā, Austrijā, Ķīnā un kļuvis par vienu no redzamākajiem Zviedrijas māksliniekiem.

Viņš ir saņēmis augstāko Zviedrijas apbalvojumu – Prinča Eižena medaļu, 1990. gadā kļuva arī par PBLA Kultūras fonda laureātu, bijis Latvijas Kultūras fonda stipendiāts, bet 2003. gadā ieguvis augstāko Latvijas apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Laris Strunke bija arī Zviedrijas Valsts mākslas padomes un Karaliskās brīvo mākslu akadēmijas loceklis. Kaut arī gleznotājs turpat visu mūžu nodzīvojis Zviedrijā un bijis ļoti augstu vērtēts tās sabiedrībā, taču viņš nekad neaizmirsa Latviju, sarīkodams Rīgā četras gleznu izstādes. Piebildīsim arī to, ka 2004. gadā Rīgā nāca klajā Gundegas Cēberes grāmatu par mākslinieku, 2014. gadā uzņemta Maijas Smildziņas un Laimas Slavas filma.

Bet nu jau viņš drīz vien gleznos debesu dārzos; pirms tam gan 18 .novembrī Ādolfa Frederika baznīcā Stokholmā notiks atvadīšanās no viņa, lielā zviedra ar latviešu saknēm, – Lara Strunkes.

Visdziļāko cieņu aizgājējam un līdzjūtību Lara Strunkes tuviniekiem un viņa talanta cienītājiem laikraksta „Latvietis“ vārdā izsaka –

Māris Brancis