Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lūcija Garūta

Vienreizēja latviešu komponiste un mūzikas zinātāja

Laikraksts Latvietis Nr. 618, 2020. g. 10. okt.
Baiba Bērziņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
LU

Latvijas Universitāte

Lūcija Garūta, 1930. gadi. RTMM 53495, Rakstniecības un mūzikas muzejs. FOTO Nezināms.

Lūcija Garūta 1920. gados.

Baiba Bērziņa referē. FOTO Ojārs Greste.

Runa nolasīta Universitātes dibināšanas gada svētkos Sidnejā, 2020, g. 26. septembrī

Lūcija Garūta ir vislabāk pazīstama kā vienreizēja komponiste. Skaņdarbs, kuru visbiežāk piemin sakara ar viņas vārdu ir 1943. gadā sarakstītā kantāte Dievs, Tava zeme deg, kuru 1983. gadā Latvju Enciklopēdija devēja par „izcilu latviešu nacionālo mākslas pieminekli“ un kuru mūsu dienās labi pazīst un ciena ne vien latvieši, bet arī cittautieši. Bet Garūtu arī atceras un godina par viņas bagāto devumu Latvijas mūzikai un tas attīstībai neatkarības un okupācijas laikmetos un pēckara gados.

Kopskaitā viņa uzrakstīja 227 kompozīcijas, dažādos žanros, dažādiem instrumentiem, solistiem, ansambļiem un orķestriem. Viņa bija ilggadīga un cienīta pedagoģe un mūzikas teorētiķe, daudzus gadus arī pazīstama pianiste un uz pāris gadiem – ērģelniece.

Lūcija Garūta piedzima Rīgā, 1902. gada 14. maijā. Viņas tēvs bija grāmatvedis, māte – mājsaimniece. Viņas pirmais klavierskolotājs bija ievērojamais čellists, mūzikas skolotājs un kritiķis Oto Fogelmanis. Viņš bija pirmais latviešu akadēmiski izglītotais čellists; mācījies Pēterburgas Konservatorijā un vēlāk pie skolotājiem Leipcigā un Berlīnē. Rīgā viņš strādāja Ķeizariskā mūzikas skolā un, kad to nodibināja, – Latvijas Valsts konservatorijā. Fogelmanis bija daudzkārt klavieru trio dalībnieks, un pazīstams kā nosvērts mūziķis ar skaistu stila izjūtu.

1919. gada augustā Kārļa Ulmaņa valdība iecēla slaveno komponistu, kritiķi un mūzikas zinātnieku Jāzepu Vītolu par pirmo Latvijas Konservatorijas direktoru. Vītols studēja Pēterburgas Konservatorijā, kur vēlāk strādāja par profesoru. Viņš jaunībā bija komponista Nikolaja Rimska-Korsakova students. Kad pats kļuva par mācībspēku, tad labprāt dalījās ar iegūtām zināšanām ar saviem studentiem, kuru skaitā bija Sergejs Prokofjevs. 1918. gadā Vītols pārcēlās no Pēterburgas uz dzīvi Rīgā un nākošā gadā sāka darbu Konservatorijā.

Latvijas Konservatorija veidoja ne tikai augstu profesionālo izglītību Latvijā, bet arī svarīgu laikmetu Latvijas kultūras vēsturē. Vītols ticēja, ka stiprākajiem studentu talantiem ir svarīgi ieaudzināt pārliecību par patiesi noapaļotas izglītības nepieciešamību. Pirmie Konservatorijas gadi bija grūti, jo Latvijai bija jātiek galā ar bermontiešiem, un Konservatorijas ēka, kādreizējās Aleksandra zēnu ģimnāzijas telpas tagadējā Krišjāņa Barona ielā, bija jāpārbūvē un jāremontē.

Konservatorija sāka darbību 1919. gada novembrī, un pirmajā gadā tajā bija 34 pedagogi un 367 audzēkņi (piecās fakultātēs), ieskaitot arī Lūciju Garūtu. Viņa mācījās klavierspēli pie vācu komponista un pianista Hansa Šmita un pie Marijas Žilinskas un Lidijas Gomanes–Dombrovskas. Profesors Vītols viņu pierunāja iestāties viņa teorijas klasē (vēlāk dēvēta par kompozīcijas klasi). Garūta arī mācījās instrumentāciju pie komponista Jāņa Mediņa, harmoniju pie viņa brāļa – Jēkabu Mediņu (kurš no 1948. līdz 1951. gadam bija Konservatorijas rektors) un mūzikas vēsturi pie operdziedātāja un pedagoga Jēkaba Kārkliņa. Garūta absolvēja kompozīcijas klasi 1925. gadā un klavieru klasi – nākamajā gadā.

1920.-tajos gados Parīze bija rosīgs un interesants mūzikas centrs. Garūta tur devās 1926. gadā, lai turpinātu savas studijas. Viņai laimējās tur izglītoties pie vienreizējiem skolotājiem ar plašu pieredzi un ciešām saitēm ar mūzikas aprindām – it sevišķi Francijā, bet arī citur Eiropā un aizjūras vietās. Parīzē Garūta mācījās klavierspēli pie Alfrēda Korto (Cortot) un Izidora Filipa. Korto, kas bija mācījies Parīzes Konservatorijā pie kādreizējā Frederika Šopēna studenta Emīla Dekoma, diriģēja Vāgnera operas Dievu mijkrēslis (Gotterdammerung) Parīzes pirmizrādi, dibināja slaveno trio ar Žaku Tibo (Thibaud) un Pablo Kasālu, kā arī 1919. gadā dibināja vienu no Parīzes vadošajām mūzikas augstskolām Ecole Normale de Musique. Viņš bija plaši pazīstams par Šopēna, Šūmaņa un Debisī mūzikas pārzināšanu un to interpretāciju.

Otrs Garūtas skolotājs Izidors Filips bija ungāru izcelsmes, bet bija dzīvojis Parīzē kopš bērnības un mācījies klavierspēli pie Kamila Sensānsa (Camille Saint-Saens). No 1903. līdz 1937. gadam Filips bija klavieru profesors Parīzes Konservatorija, kur starp viņa studentiem bija slavenais Alberts Šveicers. Instrumentāciju Garūta Parīzē mācījās pie franču diriģenta, komponista un mūzikas kritiķa Paula Leflema (Paul le Flem), starp kura kādreizējiem skolotājiem bijis arī Vensāns d'Endī (Vincent d'Indy). 1928. gadā Garūta turpināja kompozīcijas studijas konservatorijā Ecole Normale de Musique pie komponista un mūzikas kritiķa Pola Dikā (Paul Dukas), kura skolotājs bija tuvos draugos ar Žoržu Bizē, savukārt Dikā pats labi pazina Klodu Debisī. Pols Dikā bija kompozīcijas Ecole Normale profesors, kuram šajā laikā starp studentiem bez Garūtas bija arī Olivier Mesiāns. Garūta bija vienīgā sieviete šajā studentu grupā. Dikā bija plašas zināšanas par Eiropas mūziku un tās vēsturi, un viņš rakstīja esejas, kam bija liela piekrišana un kuras vēlāk publicēja kopotā izdevumā. Dikā arī palīdzēja rediģēt Ramo, Kuperena, Domeniko Skarlati un Bēthovena kompozīciju modernus izdevumus. Viņš ticēja, ka mūziku vajadzēja rakstīt no sirds, ne tikai radīt ar teorijas zināšanām.

Studiju laikā Latvijas Konservatorijā Garūta trīs gadus bija koncertmeistare Rīgas Operā un vēlāk divus gadus strādāja Rīgas radio. 1926. gadā viņa uzsāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza mūzikas teoriju un klavierspēli. Garūta kļuva par lektori 1940. gadā un 1972. gadā viņu iecēla par profesori. Viņas studenti ļoti cienīja Garūtu. Ērģelnieks un komponists Alfrēds Kalniņš atceras viņu kā laipnības un sirsnības iemiesojumu. It sevišķi pēckara gados viņa skoloja gandrīz visus Latvijas konservatorijā studējošos muzikologus un komponistus. Pēckara gados vairākus Garūtas kādreizējos skolotājus izsūtīja uz Sibīriju; citi bija aizgājuši trimdā. Garūta palika Latvijā. Viņa sniedza saviem skolēniem bagātas zināšanas, kuras viņa bija ieguvusi gan no pašas mācībām un piedzīvojumiem neatkarīgajā Latvijā un ārpus tās, gan no savām interesēm par mūzikas teoriju un kompozīciju un to attīstību pasaulē, kurā daudz kas mainījās viņas dzīves gados. Savas zināšanas viņa sakopoja grāmatā Harmonijas mācība, kuru izdeva 1975. gadā.

Garūta arī bija pazīstama kā pianiste. 1926. gadā viņa koncertēja Parīzē, 1929. gadā – Berlīnē un Frankfurtē. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados viņa bija viena no aktīvākajiem koncertmāksliniekiem Rīgā un visā Latvijā, koncertējot gan kā soliste, gan kamermūzikas ansambļos, šajos gados uzstājoties kopā ar vairāk nekā simts mūziķiem. Koncertdarbība viņai bija jāpārtrauc 1940. gada nogalē trauslās veselības dēļ.

Dievs, Tava zeme deg 1944. gada pirmatskaņojumā Garūta piedalījās ne vien kā kantātes mūzikas radītāja, bet arī kā ērģelniece. Alfrēds Kalniņš, kas gatavojās spēlēt ērģeļu partiju Vecājā Sv. Ģertrūdes baznīcā, bija saslimis, un Garūta viņu atvietoja. Tā sākās viņas neilgā, bet spraigā ērģelnieces darbība, galvenokārt Kurzemes baznīcās 1944. un 1945. gadā.

Lūcijas Garūtas rosīgākie komponēšanas gadi bija pirmskara un kara gados, bet arī pēckara gados viņa gandrīz katru gadu paspēja uzrakstīt vienu vai vairākas kompozīcijas. No 1926. līdz 1940. gadam notika četri Garūtas darbu vakari ar daudz tā laika ievērojamo dziedātāju un instrumentālistu dalību. 20. gadsimta 60-tos un 70-tos gados notika vairāki autorkoncerti un citi pasākumi, lai gan Garūta saņēma skarbu kritiku no Komponistu savienības ideoloģisko iemeslu dēļ. Tomēr 1962. gadā viņa ieguva Nopelniem bagātās mākslas darbinieces titulu.

Jaunības gados Garuta iemīlēja klavieres, un vēlme izteikt savas jūtas ar šo instrumentu viņu pavadīja visu mūžu. Viņai ļoti interesēja Steinway flīģeļa trešais – ilgskaņas pedālis, ar kuru viņa iepazinās Eiropā un ar kuru iepazīstināja savus klausītājus un mūzikas cienītājus.

Garūta uzrakstīja 130 vokālos un 17 instrumentālos kamermūzikas darbus, 30 kompozīcijas klavierēm, 16 darbus simfoniskam orķestrim un 23 vīru un jauktajiem koriem. Viņas operas Sidrabotais putns pirmiestudējumu divreiz atcēla: pirmo reizi 1938. gadā, jo operā ir attēlots strādnieku streiks, otro reizi – 1960. gadā, kad iemesls nemaz netika paziņots; līdz šai dienai opera vēl nav uzvesta.

Savos vokālos darbos Garūta izmantoja latviešu tautas dziesmas un dzeju no latviešu un arī cittautiešu rakstniekiem, piemēram, Viktora Igo un Rabindranata Tagores darbus. Tomēr apmēram pusei dziesmu tekstus devusi komponiste pati, lai gan viņa vienmēr atteicās sevi atzīt par dzejnieci. Saviem lieldarbiem Garūta griezās pie diviem no Latvijas pazīstamākajiem rakstniekiem. Oratorijai Dzīvā kvēle viņa lietoja Raiņa tekstu, savukārt kantātei Dievs, Tava zeme deg ir Andreja Eglīša teksts (Īstenībā tajā apvienoti divi viņa darbi, ar kuriem Eglītis bija uzvarējis Kuldīgas luterāņu draudzes konkursā par tēmu Latvju lūgšana Dievam.)

Dievs, Tava zeme deg pirmatskaņojums notika Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcā 1944. gada 15. martā. Uzstājās tenors Mariss Vētra, baritons Ādolfs Kaktiņš un Reitera koris Teodora Reitera vadībā. Indulis Lācis, Reitera korista 13 gadu vecais dēls, atceras, ka „bija skaista pavasara diena, saulīte spīdēja un, kaut koncerts bija piecos pēcpusdienā, pie baznīcas ieejas bija liela ļaužu drūzma, visi nemaz netika iekšā. Kad atskaņoja kantāti, ļaudis uzmanīgi klausījās – ļoti drūma, nopietna sajuta visiem bija... Bet kad nonāca pie kora a cappella lūgšanas „Mūsu Tēvs debesīs“, koristiem bija grūti nodziedat, bet klausītajiem grūti noklausīties bez asarām acīs.“ Pēc pirmatskaņojuma sekoja daudzi atskaņojumi ne tikai Rīgā bet sarkanajai armijai tuvojoties, it sevišķi Kurzemē.

Kantātes pirmatskaņojums tika ierakstīts, bet pēc kara padomju valdība lika to iznīcināt; kantāte bija aizliegta, un to nedrīkstēja ne atskaņot, ne pieminēt. Garūta pati uzglabāja lentas kopiju, bet to pat slepeni vairs nevarēja atskaņot vai kopēt, jo attiecīgie 1940.to gadu aparāti vairs nebija pieejami. Šķiet, ka daļas no kantātes Latvijā tomēr tika dziedātas, bet Tēvreize noteikti bija aizliegta. Tomēr pirmatskaņojuma lentu izdevās slepeni nogādāt ārzemēs, un 1982. gadā to izdeva skaņuplatē. Tajā gadā arī notika pirmais koncertatskaņojums trimdā, Stokholmā. 1988. gadā visu darbu pirmoreiz atkal atskaņoja Latvijā, un 1992. gada 14. jūnijā tas izskanēja Doma baznīcā. Bija klāt arī Andrejs Eglītis, kas atcerējās, ka „1944. gadā pie durvīm bija karapulks, gar Ģertrūdes baznīcu pa Brīvības ielu gāja vācu tanki. Visa tauta bija satraukta, jo zināja – kaut kas mainīsies. Tagad, kad klausījos, apkārt bija miers, klusums.“

Andreja Eglīša teksts ir tulkots zviedru, angļu, vācu, dāņu, norvēģu, somu, itāļu, spāņu, portugāļu, japāņu un citās valodās; kantāte uzvesta Latvijā un daudzās citās valstīs. Kantātes ieskaņojumi izdoti skaņuplates un CD formātā, un tagad šī darba teksts un notis ir sasniedzami arī internetā.

Lūcija Garūta aizgāja aizsaulē 1977. gada 15. februārī; apglabāta Rīgas 1. Meža kapos. Viņas tēlu, Guntas Zvaigznītes darinātu, var atrast Arsenāla izstāžu zālē. Vienreizēja sieviete, kuras mūzika un dzīve arvien iespaido un iespaidos.

Viņas piemiņai ir dibināts Lūcijas Garūtas Fonds, lai rūpētos par komponistes piemiņas un radošā mantojuma saglabāšanu un aktīvu tā iekļaušanu mūzikas dzīvē Latvijā un ārpus Latvijas robežām. Tagad Fonds arī pievēršas citu latviešu komponistu jaundarbu tapšanas veicināšanai un atskaņotājmākslinieku veicināšanai apgūt latviešu mūzikas mantojumu, lai tas skanētu Latvijā un aiz tās robežām. Fonda darbības galvenie virzieni ir: kultūras, mūzikas un mākslas popularizēšana; semināru, izglītojošu labdarības pasākumu rīkošana; koncertu un konkursu rīkošana; jaunu latviešu komponistu sacerējumu tapšanas veicināšana; jauno atskaņotājmākslinieku veicināšana apgūt latviešu mūzikas mantojumu, lai tas skanētu Latvijā un aiz tās robežām; nošu izdevumu, grāmatu, bukletu, atklātņu u.tml. veidošana, izdošana un izplatīšana; CD, DVD, video un audio ieraksti; kultūras objektu, muzeja darbību un tradīciju saglabāšanas nodrošināšana; sadarbība ar līdzīga rakstura organizācijām; dažādu sabiedrības grupu integrācija.

Nobeigšu ar Latvijas mūzikas informācijas centra vārdiem: „Visu, kas Lūcijai Garūtai bija svarīgs, tuvs, rādija prieku vai pārdzīvojumu, viņa izteica mūzikā. Viņas mūzika ir vērienīga un spēcīga, bet arī sirsnīga un romantisma apdvesta. Tā ir dziļi latviska, bet reizē arī savu laikmetu raksturojoša. Komponiste bijusi kopā ar savu tautu tās traģiskākajos laika griežos, tomēr spēdama saglabāt ticību un cerību gaišajam, labajam.“

Un tad ar viņas draudzenes Zentas Mauriņas vārdiem: „Zvaigzņota – tā es garā saucu Lūciju Garūtu. Viņas mūzika aizrauj no zemes, tā ceļ zvaigznēm un saulei pretī. Viņas mūzika ir maiguma spēks, kas šķīstī un skaidro.“

Ka solīts programmā, beigsim šo runa ar diviem Lūcijas Garūtas komponētiem ieskaņojumiem. Pirmais – Dzintra Erliha, klavieru koncerts, 2020. g. 28. maijā Prelīde No 2 Mi mažorā, 1929. g. Mīļākais – mākslinieks Georges Crouzat. Jāzeps Vītols: „Lūcija, šoreiz vienreiz uzvelc rozā krāsotas brilles un atnes man vienu daiļu un mažora atslēgā gabalu ar dzīvu ornamentāciju.“

Otrais Maija Kovaļevska, soprāns, Rolands Pīlmans (Peelman) klavieres, 2018. g.18. martā Ojāra Grestes mājā, koncertā, kas veltīts Preiļu Brīvajai skolai. Dziesma Mēness laiva (1940), Raiņa vārdi.

Baiba Bērziņa (Korp! Daugaviete seniore)

Runā izmantotie avoti: Lūcija Garūta: www.musicabaltica.com; Lūcija Garūta. garuta.lv Dažādi citi interneta faili par cilvēkiem, kuri runā pieminēti; Latvju Enciklopēdija 1962-1981: 1 A-I (Amerikas Latviešu Apvienības Latviešu Institūts, 1983)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com