Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvijas populārākā „puķubērna“ memuāri

Jeb pārdomas par Alfrēda Stinkula grāmatu „Mati sarkanā vējā” ar subjektīviem iestarpinājumiem [kvadrātiekavās]

Laikraksts Latvietis Nr. 618, 2020. g. 10. okt.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmata „Mati sarkanā vējā“. FOTO Anita Mellupe.

Grāmatas atvērums. FOTO Anita Mellupe.

Grāmatas atvērums. FOTO Anita Mellupe.

Mati ir svēti, to šķipsnas pieder Dievam – šo teicienu, tulkotu no angļu valodas, grāmatas iznākšanas svētkos Alfrēds Stinkuls citē TV kameras priekšā. Viņa acis tajā mirklī ir daudz siltākas un smaidīgas nekā ikdienas steidzīgā saskarsmē... (Tā arī vajadzētu būt, jo autobiogrāfiskas grāmatas klajā laišana tiešām ir kā zvaigžņu stunda katra cilvēka dzīvē.)

Alfrēdu nācies satikt gan Latvijā, gan Kalifornijas latviešu saietos un paša izveidotajā salonā Baltic Crossroads. Š.g. 12. augustā Brīvdabas muzejā Mūsdienu amatniecības festivālā Alfrēds ir viens no retajiem, kura teltī redzamas arī grāmatas. Latviešu populārākais hipijs jeb Prievīšu Fredis patiešām visu mūžu ir uzticīgs savām vērtībām: brīvām, personiskām izpausmēm, Latvijas zemei, latviskajai dzīvesziņai un grāmatām.

Jaunās grāmatas 359. lappusē ir izmantotās literatūras saraksts, kā maza daļa no tām, kuru dēļ padomijas laikos Alfrēds nonāca Stūra mājas uzmanības lokā. Par grāmatas autoru un citiem viņa brīvā gara laikabiedriem (Ilgu Reiznieci, Valdi Muktupāvelu, Sergeju Akurateru, Ievu Akurateri, Vladi Rukšu u.c.) ir pamats teikt – viss, kas mūs nesalauž, padara mūs stiprākus.

Grāmata sākas ar vāku un nosaukumu – tie ir ļoti izdevušies. Taču teksts filigrāni smalki autora mūžu aptver tikai divu gadu desmitu garumā, bet stāsts par Alfrēda Stinkula piedzīvoto Rietumu valstīs (uz ko varbūtēji cerējis ne viens vien lasītājs, arī es) joprojām ir tintes pudelē, kā pa jokam saka grāmatnieki. Arī par Autora dzimtu uzzinām vairākus krāsainus faktus: „Vecvectēvs apbalvots par divu bērnu izglābšanu no liesmām.“ „Vectēvs piedalījies Neatkarības cīņās un par varonību apbalvots.“ „Tēvs bija iejaukts arī lielajā Vorkutas dumpī, kur karaspēks apšāva ieslodzītos 1953. gadā.“ „Pēc Staļina nāves palēnām un pavirši sāka izskatīt jeb pārskatīt notiesāto lietas, un 1954. gada Ziedu mēnesī sievai atļāva tikšanos ar vīru Vorkutā.“ Sestajā dzīves gadā tēvu Sibīrijā apciemot lemts arī Autoram. Nodaļu Senči. Vorkuta. lieliski papildina vēsturiskie fotouzņēmumi un to paraksti. Minētie dzimtas vēstures fakti noteikti ir stiprs ieraugs Alfrēda cilvēciskajam kodolam. Taču Autora dzīves pozīciju, 20 gadu vecumā iznākot no īslaicīga apcietinājuma Centrālcietumā, ģimene it kā nestiprina: „Māte bija mājās, un, mani ieraugot, tai uznāca raudiens, bet, kad pārnāca no darba tēvs, tad bija jādzird prātula par manu aplamo uzvedību, uzskatiem, izskatu un tagad redzamajām sekām.“

Autors gājis labā skolā – Anrī Barbisa 11. vidusskolā, – bet: „Neskatoties uz to, ka skola bija ar franču valodas ievirzi un franču valodas stundas bija vismaz trīs līdz četras dienas nedēļā, tās nespēja pavairot izpratni par Franciju vai zemēm, kur šo valodu lietoja.“ Dzīves apstākļi pašā Rīgas centrā ir vairāk nekā šauri: „Mēs dzīvojām pie vecāsmātes, kur trīs istabās mitinājās astoņi cilvēki. Vismaz man bija tā laime dzīvot vecmāmiņas istabā, kur katru vakaru izlika saliekamo alumīnija gultu ar audeklu. Tā puse no mana ķermeņa, guļot atradās zem galda. (..) Mūsu spēļu laukuma, pagalma platība nepārsniedza piecus reiz desmit soļus. Tāda greznība kā zāle, krūmi un koki tur nebija atrodami. Pagalma smiltis bija pelēcīgi melnas. Pat saulē nebijuši, bērni arvien bija nedaudz iekrāsoti. (..)... visi vienpadsmit skolā pavadītie gadi atmiņā palikuši kā nevardarbīgas pretestības laiks, spriegumam pieaugot vidusskolas klasēs (..) ...strīdi un domstarpības izvērtās ar skolotājiem, galvenokārt tādos priekšmetos kā vēsture, sabiedrības mācība un krievu valoda.“

Šos citējumus lasot, mana gadagājuma lasītāji noteikti atmiņā atsauks ne vienu vien skolasbiedru vai paziņu, kuram biogrāfijas un uzvedības dēļ neatvērās vai pavisam drīz pēc uzņemšanas aizcirtās augstskolu durvis. „Pēdējos divus vidusskolas mācību gadus stundās cīnījos ar miegu, jo krietni pāri pusnaktij iepriekšējā vakarā sēdēju pie radio, lai uz īsviļņiem mēģinātu uzzināt, kas notiek pasaulē.“

Īstens melomāns spēs novērtēt Autora erudīciju par 1970. – 1980. gadu populārās mūzikas un grupu aktualitātēm, kuras iegūtas: klausoties radio, iegādājoties aizliegtās skaņu plates, īkšķojot uz visiem iespējamiem koncertiem Baltijā (arī Ļeņingradā un Maskavā). Visbiežāk padomijā šie pasākumi vainagojās ar milicijas papildvienību izsaukšanu, garmataino tvarstīšanu un aizturēšanu. Ļoti daudz vērtīgas informācijas grāmatā apkopotas arī par tā laika folkloras kustības pirmsākumiem, pareizāk – atdzimšanu. Arī šajā ziņā Alfrēds Stinkuls ir uzticīgs grāmatas ievadvārdiem: „Visi notikumi un tajos iejauktie dalībnieki ir patiesi. Grāmatā aprakstīto ļaužu nedarbi ir raksturīga parādība zemē, kur nav brīvības un cilvēktiesību, šajā gadījumā – „īstā sociālismā“, kas bija ar varu uzspiests latviešu tautai un tās kaimiņiem.“ Autors apraksta tikai to, ko pats pieredzējis. Patiesi, pat to laiku folkloras speciālista runa svētku dalībniekus varēja nevis iedvesmot, bet apliet kā ar ledusaukstu ūdeni – sargieties kļūdīties ik uz soļa! (Ja šī runa netiktu citēta no audio ieraksta, varētu likties – atstāstīta tendenciozi.) Padomijā jebkura nacionālā savdabība tika ieplānota parādes formātā, un tikai drosmīgie ierobežojumu džungļos spēja nepazaudēt īsto etnogrāfisko un folkloras zelta stīgu un paša sirds piederību tai.

Ar gadiem cīņa par eksistenci Autoram vieglāka nepaliek, jo ikvienā potenciālā darba vietā viņa puķubērna izskats ir galvenais (!) iemesls atraidīšanai. Matu dēļ arī gandrīz neiespējami noīrēt kādu kaktu pat Pierīgā. „Jau kādu laiku apmeklēju Mežierīcības skolu. (..) ...pie domas izmācīties par mērnieku nonācu tādēļ, ka dzīvošana Rīgā sāka izskatīties arvien bezjēdzīgāka un bezcerīgāka.“ Mērnieks no Alfrēda tomēr neiznāk, jo arī padomj­laiku mežs ir ideoloģijas, pierakstījumu un pavirša darba samocīts. Kad vairojas draugu un domubiedru pulks un alkas pēc dzīvošanas neskartā dabas vidē, dzimst doma – iegādāties lauku īpašumu – kādu pamestu lauku sētu. (Kā triju draugu kopīpašumu, jo vienam tāds pirkums vienkārši nav paceļams.)

Jā, tieši lauku sētai Mežuplejas šajā grāmatā veltīts ļoti plašs stāstījums. Un tas man kā lasītājai šķiet ļoti simpātisks. Nudien, Amatas novadam Alfrēdu Stinkuli vajadzētu nominēt par Goda pilsoni, jo viņš apskaužami detalizēti ne tikai aprakstījis ceļu uz šo vietu (ieskaitot nemitīgās ceļa grūtības, ne tikai dubļos un dziļos sniegos), iepriekšējos saimniekus, kaimiņus un tālāk mītošos novadniekus, māju vietas, dabas un vēstures pieminekļus. Arī medniekus un cita veida marodierus, kuriem labpatīkas Alfrēda un draugu kopto vietu joprojām uzskatīt par bezsaimnieka mantu. Īpašu ciemiņu statusā parādās čekisti un viņu pavadoņi, kuri galamērķa sasniegšanai pat spiesti kādā no kaimiņmājām aizņemties zābakus vai pēc smagā gājiena meklēt pēc sirdszālēm.

Protams, lauku sētas pirmais iespaids ir lieliski maldinošs, jo dzīvošana, it sevišķi, ja tā nenotiek pastāvīgi, diktē savus noteikumus: „Sovhoza, t.i., padomju saimniecības vadība žēlīgi atļāva lietot arī pushektāru zemes, kas atradās iežogota pie mūsu mājas; tāpat aizaugs krūmiem, jo Padlatvijas lielās saimniecības ir labi apguvušas jaunu lauksaimniecības nozari – krūmu audzēšanu. (..) Tā kā Inguna strādāja Jaunatnes teātrī, bet es biju bezdarbniekos, tāpat kā Sergejs, mēs bijām pirmie, kas aizbrauca jau kā saimnieki uz laukiem, kur sastapām drēgnumu, netīrību, daudz peļu un žurku, jo tās jutās kā īstās mājas saimnieces. (..) Pagāja laiks, kamēr apguvām vajadzīgās un ikdienā nepieciešamās iemaņas, vispirms jau pareizi kurināt plīti un krāsni, izveidot dienas ritumu utt. (..) Bijām mēģinājuši ar mājām iepazīties, bet, kad draudzība bija noslēgta, tad patiesa, sirsnīga, ar atdevi. (..) ...nopirkt dēļus, kārtis, baļķus nozīmēja izlikt baigo žūksni naudas, kuras mums tāpat nebija, izvēle draņķīga – jumta skaidas neviens nekur nepārdeva, dēļi slapji un līki, cements vecs, sakaltis... utt. Sēklu sēšanai un stādīšanai varēja nopirkt vienīgi divos Rīgas veikalos (..), bet tad vajadzēja stāvēt rindā visu dienu, lai kaut ko dabūtu vai arī paliktu tukšā. (..) Pirmajos Jāņos „Mežuplejās“ saradās ap divdesmit jauniešu (..) arī no Lietuvas, un divi Valdas paziņas, puiši no Maskavas. (..) ...saimniecības traktorists apsmidzināja ar amonjaku tik stipri visus laukus, ka pēc dažām dienām ainava sāka izskatīties kā pēc ugunsgrēka – brūni krūmi un koki, kas drīz vien nokalta. Ļoti cieta mūsu alejas lielie bērzi un sermūkši. Ar stipru vēju nestā kodīgā strūkla no amonjaka mucas lidoja vismaz pāris desmitu metru virs zemes un skāra arī mūsu dārzu. (..) Pie dzeramā ūdens akas. Pie augļu dārza.“

No to laiku saimniekošanas nejēdzībām Autoram un viņa domubiedriem neizdodas paglābties, bet tieši Mežuplejas daudzus jaunus cilvēkus iedvesmo meklēt un atrast savu variantu – vienalga kurā Latvijas malā. (No personiskās pieredzes varu piebilst, ka 1970. gadu beigās arī es kļuvu par lauku īpašuma, pamesta grausta, apsaimniekotāju, bet man salīdzinoši bija milzīgas priekšrocības – nelielais attālums no galvaspilsētas un Siguldas, vecāku māju tuvums un nepārvērtējamais atspaids gan morāli, gan materiāli!) Tiešām, ir jābūt milzīgam gara spēkam, lai tā kā Alfrēds un viņa tuvinieki bez personiskā transporta mērotu ap 114 km no Rīgas, lai koptu mājas un zemi, cerot arī uz iztikšanai tik nepieciešamo ražu, kuru nereti nopostīja salnas, lietavas, sals un meža zvēri. Mežupleju saimnieki raksta savu Mājas grāmatu, arī tā ir lieliska lasāmviela tiem, kuri uz savas ādas izbaudījuši atziņu, ka lauku īpašums vienmēr ir nasta. Un tai pašā laikā – dāvinājums un svētība. Grāmatas dokumentālos tekstus vietvietām papildina Autora dzejoļi, bet lasāma tikai viena tautasdziesma, un tā ir maza pērlīte par cilvēka un zemes attiecībām:

Dieviņš kāpa kumeļā,
Es kāpslīšus paturēju;
Man Dieviņš zemi deva
Par to kāpšļu turējumu.

Izgājis palīgstrādnieka, melnā krāvēja, veco mēbeļu tapsētāja un naktssarga rūgto pieredzi un mazo atalgojumu, Autors lietišķi un reizē silti stāsta par savu ārpus skolām sastapto Skolotāju: „Pieaugot zinātkārei par Latvijas vēsturi, nesen pārdzīvoto un, šķiet, jau daļēji nozaudēto kultūru, atsevišķiem notikumiem un cilvēkiem, pieauga to grāmatu skaits manā grāmatplauktā, kuras varētu saukt par vecām.(..) Iepazīstoties ar jauniem domu biedriem, galvenokārt ar vecākās paaudzes pārstāvjiem, dažreiz saņēmu dāvanas – vērtīgas grāmatas kā garīgo mantojumu savai paaudzei. Šie ļaudis, kas bija piedzīvojuši pat divus karus, bēguļošanu un citas nedienas, labprāt vēlējās aizliegto, iespiesto vārdu nodot drošās rokās, jo viņiem šķita, ka man tādas ir. (..) Biju dzirdējis par vecāku vīru, kurš paklusām iesien mājās un to dara vienīgi šauram uzticamu paziņu lokam.(..) Varbūt laime bija manā bārdā, varbūt sagadīšanās, varbūt grāmatsējēja godīgums, bet pēc otrās tikšanās viņš bija ar mieru atnākt pie mums, t.i., Ingunas dzīvoklī un parādīt vienkāršākos iesiešanas paņēmienus. (..) Pēteri Miezīti, manu Skolotāju, apcietināja kara beigās Kurzemē un notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem, bet atbrīvoja 1957. gadā. (..) dzīvot dzimtajā Ļaudonas novadā viņam neatļāva, – tur viņu nepierakstīja. Ja nepieraksta, neesi cilvēks! (..) Pēteris nekad nebija saņēmis nedz darba, nedz vecuma pabalstu. Tā skolotājs, arodā dārznieks, pelnīja sev iztiku, dienišķo maizi, strādādams dažādus darbus: mizoja un darvoja baļķus netālajā pāļu fabrikā, apkopa dārzu, iesēja grāmatas.“ Grāmatsējēja prasmes Autoram noderējušas visā tālākajā mūža gaitā, ļāvušas strādāt tik prominentā vietā kā Vēstures arhīvs, bet arī tur viņam, neskatoties uz izcilajām amata prasmēm, neizbēgami parādīja durvis... Jo čeka savas modrās acis nenovērsa nedz no hipija (tas bijis tas maigākais apzīmējums), nedz arī no nabadzīgā, nožēlojamā dārza mājiņā dzīvojošā, Skolotāja. (Tikai tagad es spēju novērtēt, kādu risku uzņēmās cilvēki, pavairodami, piemēram, Gunāra Astras Pēdējo vārdu tiesā, pie kuras neatļautā veidā tiku arī es.)

Šī vēstījuma daļa: čekas darbība un daudzie konkrētie vārdos minētie personāži noteikti ieinteresēs padomjlaiku vēstures pētniekus un ārvalstu sovjetologus, jo visam tam, ko Autors stāsta, ir liela ticamības prove. To viņš pierāda visā grāmatas tekstā, jo nav notikusi paļaušanās tikai uz atmiņu – dzīves fakti un iespaidi sistemātiski pieskicēti burtnīciņās, kuras allaž prasmīgi slēptas no okšķeru deguniem. Ar smaidu un reizē pārdomu grumbu pierē varam lasīt nodaļu Ģenerāļa pasaka, kura citēta Edmunda Johansona (Čekas ģenerāļa piezīmes, 2006) versija par ļoti nopietnu situāciju, kādā veidā čekisti atguva Alfrēda un viņa dzīvesdrauga Ingunas uzieto un no bēniņu griestu seguma izplēsto Japānā ražoto noklausāmo aparatūru! Arīdzan par Alfrēda izceļošanu no LPSR. Jā, tās ir divas dažādas versijas. (Kad liecinieku vairs nav vai atmiņas iemūžināt laimējies tikai vienam, parasti paliek tikai viena patiesība!) Lasītāja izvēlē, – kam ticēt. Te man atkal jācitē Alfrēda Stinkuļa atziņa, kurai no visas sirds un prāta pievienojos (Kā dokumentālās literatūras izdevēja un lasītāja uzskatu, – neviena diena dokumentālas grāmatas sarakstīšanai vai izdošanai nav par ātru, var tikai nokavēt.): „Atmiņas ir vienlīdz veltījums tiem laikabiedriem, kuri nekad nesasniedza to brīvības un atraisīšanās pakāpi, pēc kuras ilgojās, zemapziņā juta vai tiecās pēc tās, jo viņu šīs zemes gaitas izbeidzās pārāk ātri vai pēkšņi un negaidīti.“

Paldies Autoram un visiem 4. lpp. minētajiem palīgiem. Kā ziņo Dienvidkalifornijas latviešu informācijas biļetens: grāmata pasūtāma Baltic Crossroads. Cena $50, ieskaitot piesūtīšanu no Latvijas. Alfrēda memuāru grāmatas iznākšanu un paša gaitas, ar vienu kāju esot Latvijā, ar otru Amerikā, nav spējusi apturēt pat pandēmija. Grāmatas piedzimšanas svētki notika 2. jūlijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā. Poligrāfiski perfektais izdevums nodrukāts Jelgavas tipogrāfijā, tam finansiāli ceļu pavēruši: Valsts kultūrkapitāla fonds, ALA Kultūras fonds, Latviešu fonds un privātie ziedotāji.

P.S. Man nepaveicās Brīvdabas muzejā nobildēties kopā ar Autoru, bet tos, kas viņu kaut reiz dzīvē sastapuši, varu mierināt – gandrīz nekas Alfrēda paštēlā nav mainījies: stalta stāja, paša latviskais tērps, rokas pilnas sudraba rotu, prievīte ap galvu, bet sirmajā bārdā iepinusies koķeta bizīte! Solījos Alfrēdam Matus sarkanā vējā ne tikai izlasīt, bet ieteikt arī citiem. To arī esmu izdarījusi.

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com