Pretī saulei un zvaigznēm

Latvijas Universitāte

Palielināt / Enlarge

Baiba Bērziņa referē par Lūciju Garūtu. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Akadēmiskās runas teicēja Baiba Bērziņa. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Akta veidotāji. No kreisās: Kārlis Dragūns, prof. Juris Reinfelds, Baiba Bērziņa, Baiba Liepiņa, Guna Klārsona (Clarson). FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Akta dalībnieki. No labās operdziedone Maija Kovaļevska. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Juris Reinfelds dalās savās pārdomās par LU Himnu. FOTO Ojārs Greste.

Ik gadus septembra beigās latvieši pasaules lielākajos latviešu centros un Latvijā pulcējas, lai kopīgi atzīmētu Latvijas Universitātes dibināšanu 1919. g. 28. septembrī.

Sidnejā svinīgo aktu ar apvienotiem spēkiem nu jau tradicionāli rīko Studenšu koporāciju kopa Sidnejā (S!K!K!S!) ar atbilstošo vīriešu organizāciju Studentu kopa Sidnejā (S!K!S!). Par spīti Kovida aizliegumiem un ierobežojumiem, par spīti vētrainajai dienai, šī gada svinīgais akts bija pulcinājis iepriecinoši lielu dalībnieku skaitu.

Akta bagāto programmu ievadīja K!K!S! pārstāvis Kārlis Dragūns, sel!, sniedzot plašu, vēsturisku pārskatu par Latvijas Universitātes tapšanu no tās pirmsākumiem 1862. gadā, kad nodibinājās Rīgas Politehnikums, līdz pat mūsdienām.

Ar interesi sekojām Kārļa stāstījumam, it sevišķi par LU nosaukuma maiņām 20.gadsimtenī, kas atspoguļoja ne tikai Latvijas valsts vētraino vēsturi, bet arī konsekventi izvestās izmaiņas universitātes politiskajā ideoloģijā.

No Latvijas Universitātes, kā mēs to pazinām brīvvalsts laikā, 1940. gadā pirmajai padomju okupācijai iestājoties, to pārsauca par Latvijas Valsts Universitāti. Vācu okupācijas laikā (1941-1945) 1942. gadā tā pārtapa par Rīgas Universitāti, tā norādot uz Rīgas vēsturisko vietu vācu Hanzas līgā. Otrajai Padomju okupācijai no jauna pārņemot varu, 1958. gadā universitāti pārdēvēja par Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāti – vārdu, ko universitāte nesa līdz pat 1990. gadam. Tikai ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gadā, universitāte atguva tās oriģinālo nosaukumu Latvijas Universitāte.

Līdz ar nosaukuma maiņām abas okupācijas varas pārveidoja universitātes darbību, pieskaņojot to savai politiskajai ideoloģijai un mērķiem. Lai to izvestu, mainīja mācību programmas un atlaida, apcietināja vai izsūtīja mācības spēkus. Tādēļ, vēl jo vairāk kā uzvaras sauciens skan šodienas atziņa, ka cauri visiem politiskajiem apvērsumiem Latvijas Universitāte nekad nav tikusi ne likvidēta, ne oficiāli slēgta. Ar Dieva palīgu tā ir atgriezusies savas oriģinālās ideoloģijas gultnē, lai no jauna kalpotu devīzei – Zinātnei un Tēvijai.

Šodien Latvijas Universitāte ne tikai IR, bet tā aug laika garam un prasībām līdzi. Lai kalpotu studentu pieaugošajām vajadzībām, Torņkalņā ceļas studentu pilsētiņa. Pašreiz to veido Dabas māja un Zinātņu māja. Tuvākajā nākotnē sekos Rakstu māja, viesnīca, sporta centrs un tehnoloģijas centrs.

Arī LU studentu sastāvs atspoguļo mūsdienu mainīgo dzīvesveidu. No vairāk nekā 15 000 studentiem, kas studēja LU 2019. gadā, 888 bija ārvalstu studenti.

Piedienīgi teiktajam, Kārlis runu nobeidza ar vēlējumu Vivat, crescat Latvijas Universitāte in aeternum! – vēlējums, kam mēs, klausītāji, no sirds pievienojamies.

Akta ievadu noslēdza ar Dievs, svētī Latviju skanīgā kora izpildījuma atskaņojumā.

Sekoja Akadēmiskā runa, ko teica S!K!K!S! seniore, Korp! Daugaviete locekle Baiba Bērziņa, B.A.(Hon), M.A., Dip.Arch.Admin. Viņas temats: Lūcija Garūta, vienreizējā latviešu komponiste un mūzikas zinātāja.

Ar runas teicēju klausītājus iepazīstināja akta atbildīgā rīkotāja Baiba Liepiņa (Korp! Daugaviete seniore).

Liepiņa virknēja Baibas Bērziņas profesionālo darbību, kas ir reizē ievērojama un plaša. Baiba ir strādājusi kā arhivāre gan Volongongas Universitātē, gan Ziemeļteritorijas pavalsts arhīvā; bijusi Austrālijas arhivāru biedrības priekšsēdētāja un redaktore; ieņēmusi vietu Sidnejas Universitātes Senātā un bijusi bibliotekāre (Mitchell Librarian) Jaundienvidvelsas pavalsts bibliotēkā. Baiba ir sarakstījusi sešas grāmatas par Austrālijas vēsturi/politiku, no kurām divas veikusi kopā ar vīru Dr. Peter Loveday.

Akadēmiskās runas teicēja Baiba Bērziņa jūsmo tiklab par Lūcijas Garūtas cildeno personību, kā par viņas skaņdarbiem. Pati piekopdama klavierspēli, Baiba ir tiekusies iedziļināties Garūtas kompozīcijās, cenšoties tajās sazīmēt īpaši latvisko.

Informatīvi bagātā stāstījumā Baiba Bērziņa pārstaigāja Lūcijas Garūtas dzīves gaitas no šūpuļa līdz mūža beigām. Šī raksta ietvaros nav iespējams dot pienācīgu atreferējumu Baibas izcilajai runai. Taču mēģināšu.

Lūcija Garūta piedzima Rīgā, 1902. gada 14. maijā. Tēvs bija grāmatvedis, māte mājsaimniece. Uzsākot klavierspēles mācību jau agrā bērnībā, meitene dziļi iemīlēja mūziku.

1919. gadā, kad durvis vērā Latvijas Konservatorija, Lūciju Garūtu uzņēma kā vienu no 367 audzēkņiem. Turpinot klavierspēles mācību, Garūta drīz vien nonāca profesora Jāzepa Vītola ievērībā, saņemot aicinājumu iestāties profesora teorijas klasē, kas neilgā laikā pārtapa par kompozīcijas klasi. Pamatmācības kompozīcijā Garūta papildināja ar instrumentācijas mācību pie komponista Jāņa Mediņa un harmoniju pie viņa brāļa Jēkaba Mediņa. Savā studiju laikā Garūta guva pieredzi mūzikas praktiskajā laukā, ieņemot koncertmeistares vietu Rīgas Operā.

Apguvusi daudzpusīgu muzikālo izglītību un bagātu pieredzi, Lūcija Garūta absolvēja Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klasi 1925. gadā un gadu vēlāk – 1926. gadā – klavieru klasi.

Nobeigusi studijas Rīgā, Garūta tai pat gadā devās uz Parīzi, lai turpinātu savu muzikālo izglītību. 1920.tos gados Parīze bija visu mākslu pasaules centrs. Garūtas saskare ar tā laika komponistiem un mūziķiem lasās kā Who's Who reģistrs. Klavierspēli Garūta mācījās pie Alfrēda Korto (Alfred Cortot) un Izidora Filīpa (Isidor Phillip). Kompozīcijas klasē pie Pol Dikā (Paul Dukas), kur Garūta bija vienīgā sieviete; starp klases biedriem bija Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen).

Atgriežoties Rīgā, Garūta uzsāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts Konservatorijā, pasniedzot mūzikas teoriju un klavieru spēli. 1940. gadā Garūta kļuva par lektori; 1972. gadā par profesori. Studenti viņu mīlēja. Kolēģi cienīja. Alfrēds Kalniņš viņu atcerējās kā laipnības un sirsnības iemiesojumu. Pēckara gados, kad daudzi mācību spēki bija izceļojuši uz ārzemēm, Garūta skoloja gandrīz visus Latvijas konservatorijā studējošos muzikologus un komponistus. Savas zināšanas Garūta sakopoja grāmatā Harmonijas mācība, ko izdeva 1975. gadā.

Bez sasniegumiem pedagoģijā, Garūta bija arī plaši pazīstama kā pianiste. 1920.tos un 30.tos gados viņa koncertēja Parīzē, Berlīnē, Frankfurtē un Rīgā gan kā soliste, gan pianiste kamermūzikas ansambļos.

Taču nemirstību Garūtai piešķir viņas radītie skaņdarbi. Kopskaitā viņa uzrakstīja 227 kompozīcijas dažādos žanros, dažādiem instrumentiem, solistiem, ansambļiem, koriem un orķestrim. Krājumā ir arī trīs lieldarbi: oratorija Dzīvā Kvēle ar Raiņa tekstu, Garūtas slavenākais darbs, kantāte Dievs, Tava zeme deg ar Andreja Eglīša vārdiem un opera Sidrabotais putns – darbs, kas līdz šai dienai vēl nav uzvests. Dažādu politisku iemeslu dēļ operas paredzētās pirmizrādes 1938. un 1960 gadā tika atceltas.

Kritiķi Garūtas mūziku raksturo kā vērienīgu un spēcīgu, bet tai pat laikā arī sirsnīgu un romantisma apdvestu. Ieklausoties, tā ir dziļi latviska, bet reizē arī laikmeta raksturojoša. Garūtas slavenākajam darbam, kantātei Dievs, Tava zeme deg ir izveidojusies pašai sava vēsture.

Dievs, Tava zeme deg pirmatskaņojums notika Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcā 1944. gada 15. martā. Valdošā noskaņa bija nopietna un drūma. Liecību sniedz 13 gadus vecs zēns, korista dēls: „...kad atskaņojums nonāca pie kora a capella lūgšanas Mūsu Tēvs debesīs, koristiem bija grūti nodziedāt, bet klausītājiem grūti noklausīties bez asarām acīs.“

Pirmatskaņojumam sekoja vairāki atskaņojumi ne tikai Rīgā, bet sarkanarmijai tuvojoties, arī Kurzemē.

Kantātes pirmatskaņojums tika ierakstīts, bet pēckara padomju valdība lika to iznīcināt. Kantāte bija aizliegta. To nedrīkstēja ne atskaņot, ne pieminēt. Taču Garūta bija saglabājusi pirmatskaņojuma lentas kopiju, ko izdevās slepeni nogādāt ārzemēs. Ar to pietika. Sākot ar 1982. gadā izdoto skaņu plati, kantāte Dievs, Tava zeme deg, izgāja pasaulē. Plūsma nebija apturama.

Šodien kantātes teksts ir tulkots vairāk nekā desmit valodās, starp tām arī japāņu valodā.

Lūcija Garūta aizgāja aizsaulē 1977. gada 15. februārī. Apglabāta Rīgas 1. Meža kapos.

Viņas piemiņai ir dibināts Lūcijas Garūtas Fonds, kas rūpējas galvenokārt par komponistes radošā mantojuma saglabāšanu un aktīvu iekļaušanu mūzikas dzīvē kā Latvijā, tā ārpus tās.

Izskaņai noklausījāmies divus Lūcijas Garūtas skaņdarbu ieskaņojumus ar video attēlu papildinājumu uz lielā ekrāna. Kā pirmo – Prelīdi Nr.2 Mi mažorā, Dzintras Erlihas izpildījumā no klavierkoncerta 2020. gada 28. maijā.

Otrais ieskaņojums bija tikpat kā no pašu mājām: Lūcijas Garūtas dziesma Mēness laiva, operdziedones Maijas Kovaļevskas (soprāns) izpildījumā ar Rolandu Peelmani pie klavierēm. Ieskaņojums tika veikts 2018. gada 18. martā sidnejieša Ojāra Grestes mājas koncertā par labu Preiļu Brīvajai Skolai. Īpašu noskaņu atskaņojumam piešķīra dziedones Maijas klātienē. Operdziedone Maija uz lielā ekrāna, un tā pati mūsu vidū. Robežām slēdzoties Kovida dēļ, Maija palika šai pusē. Ja ne ar rokām, tad sirdī viņu silti apskāvām.

Pēc dzirdētā un garā uzņemtā, Lūcija Garūta paliks atmiņā kā Zvaigžņotā, kā rakstniece Zenta Mauriņa viņu dēvēja: „Zvaigžņotā, kuras mūzika aizrauj no zemes, ceļ zvaigznēm un saulei pretī. Mūzika, kurā mīt maiguma spēks, kas šķīstī un skaidro.“

Programmu turpinot, S!K!K!S! viceseniore Guna Clarson (Korp! Dzintra) ziņoja par beidzamajā gadā augstāko mācības iestāžu beigušajiem latviešu studentiem, tos apsveicot un vēlot sekmīgu nākotni.

Māra Zenta Ātrena – maģistra grāds Humanitārās zinātnēs: valodā un lingvistikā, ar pirmā šķiras uzslavu, Aberdīnas (Aberdeen) Universitātē, Skotijā, Apvienotā Karalistē, 2020. g. 8. jūnijā.

Brigita Sarac, dzimusi Strunga – bakalaura grāds Starptautiskās un globālās studijās, Sidnejas Universitātē, 2020. g. 16. aprīlī.

Kārlis Olivers Dragūns – bakalaura grāds Tieslietās un Komerczinātnēs, Austrālijas Katoļu Universitātē 2020. g. 22. aprīlī.

Akta dalībnieki jaunos absolventus sveica, noklausoties Nevis slinkojot un pūstot ierakstu, Marisa Vētras (tenors) vēsturiskajā atskaņojumā.

Sekoja profesora Jura Reinfelda pārdomas par Latvijas Universitātes himnu.

Himna pirmo reizi atskanēja Latvijas Universitātes aulā, 1928. gadā. Vārdus tai bija devis dzejnieks Edvarts Virza, melodiju – profesors Jāzeps Vītols. Līdz ar cildinājumu universitātei, himnā arī izskan reizē aicinājums un izaicinājums visiem, kas minuši un min augstākās izglītības gaiteņus, ar savām iegūtajām zināšanām un dzīves vērtībām celt Latvijas valsts un latviešu tautas labklājību.

Brīvvalsts laikā LU rektors (vēlākais izglītības ministrs) profesors Jūlijs Auškāps šo aicinājumu formulēja šādi: „Mūsu zemē nav ne dārgakmeņu, ne zelta. Maza ir mūsu tauta. Un ja šodien, kad daudzas lielās tautas rāda paguruma zīmes, vēsture ir saukusi mūs uz savas skatuves, tad liela ir tā atbildība, kas mums nesama, un veikt varam savus uzdevumus tikai kāpinot līdz pēdējai iespējai savus garīgos un morāliskos spēkus. Uz to lai mums palīdz Dievs!“

Jura Reinfelda skatījumā, laiks nav atcēlis šo aicinājumu. Latvijas Universitātes akadēmiskā tradīcija vēl arvien mūs aicina un izaicina ar savām spējām un zināšanām celt Latvijas valsts un latviešu tautas – kaut vai tās mazās daļiņas latviešu tautas, ko saucam par latviešu sabiedrību – labklājību.

Pārdomas izskanēja, atskanot LU himnai, skanīgā kordziedājumā.

Akts beidzās, noklausoties studentu himnu Gaudeamus.

Visus akta video un audio ierakstus bija sarūpējis Dr. Ojārs Greste (Korp! Selonija).

Pacilāti, iedvesmoti un no jauna spēcināti celt skatu pretī saulei un zvaigznēm, vēl ilgi kavējamies pie pasniegtajiem atspirdzinājumiem.

Lauma Reinfelde (Korp! Daugaviete)
Laikrakstam „Latvietis“