Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vienība

Saules kauja ir viens no pirmajiem un spožākajiem mūsu tautas brīvības cīņu posmiem

Laikraksts Latvietis Nr. 617, 2020. g. 6. okt.
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.“ (Mt. 18:20)

Moto:

Ak posts, ka sev par vaimanām,
Tie tādas gaitas pasākuši
(Atskaņu hronika, 1908-9 rinda1)

Es jums saku, sveši ļaudis,
Šai zemē nenāciet:
Dzied man zelta lakstīgala
Zobentiņa galiņā.
(Latvju tautas dziesma)

Kā svinam?

22. septembrī pēc kalendāra ir Baltu vienības diena, kas atzīmē 1236. g. 22. septembra Saules kauju, kad žemaiši kopā ar zemgaļiem sakāva, faktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni.

Tie ir vienīgie mūsu kalendārā atzīmētie svētki, kad svinam vienību ar kādu no savām kaimiņu tautām. Šajā dienā mēs varētu sagaidīt, ka abu valstu prezidenti sacītu svinīgas uzrunas abām tautām, pieņemtu kopīgu karaspēka parādi, vēsturnieki rīkotu plašu starptautisku zinātnisku konferenci, kinoteātros demonstrētu kādu jaunu filmu par šo tematiku, notiktu plaši kultūras pasākumi utt.; īsi sakot, abas tautas svinētu šos kopības svētkus atbilstoši notikuma nozīmīgumam.

Šie ir dīvaini svētki.2 Baltu vienības diena tautai parasti paiet nemanot. Netiek izkārti pat valsts karogi.

Atmodas laikā gan, apzinoties savu vēsturisko likteņa kopību, mēs gan aizrautīgi dziedājām Latvija, Lietuva, Igaunija!, pa pantam latviski, lietuviski un igauniski.

Iespējams, ka šī kalendārā minētā diena ir mākslīgs mēģinājums novērst absurdo situāciju, ka šodien ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem mums faktiski ir maz kopīga. Diemžēl tas nav nekas jauns. Mēs esam mēģinājuši vienoties, bet bez ievērojamiem panākumiem.3

Kas notika?

Tieši tāpēc būtu vērts ielūkoties dziļāk vismaz šajā vienā notikumā, kurā mums tomēr izdevās vienoties. Kas tad īsti notika pirms 784 gadiem?

Pāvests Gregors4 IX (1145-1241) 1236. g. 16. februārī ar īpašu bullu uzdeva savam legātam Modenas Vilhelmam gādāt, lai Ziemeļvācijas krustneši varētu doties no Lībekas uz Rīgu cīņā pret pagāniem, apsolot karotājiem tādas pat grēku atlaidas kā tiem krustnešiem, kuri devās kara gaitās uz Palestīnu. Krustnešiem tika garantēta viņu īpašumu neaizskaramība un grēku piedošana par viena gadu dienestu bīskapa karaspēkā. Livonijas pagānu pakļaušanai jau 1202. g. bija nodibināts īpašs ordenis – Zobenbrāļi. Tā bija karojošu mūku kopa, kas vairs nepakļāvās savam Rīgas bīskapam Albertam un savā morālē bija paguvuši aiziet visai tālu no sava ordeņa statūtiem un faktiski pārvērsties par bruņotu bandu. Zobenbrāļu ordeņa cīņu stratēģiskais virziens bija Latvijas dienvidi un rietumi, iekarojot un kolonizējot Zemgali, Kurzemi, Lietuvu, kā arī Prūsiju.

Pulcēšanās

1236.g. vasara ordeņa mestram Folkvīnam (1209.-1236.) pagāja, pulcējot plašus spēkus – paša zobenbrāļus un no Vācijas ieradušos krustnešu pulkus dižciltīgu sakšu augstmaņu pavadībā. Sabiedrotā Pleskava atsūtīja 200 karavīrus, tika mobilizēti arī ap 1500 kristīto igauņu, latgaļu un lībiešu. Kopējais karotāju skaits bija ap 3000 vīriem. Rīga vēl nebija redzējusi tik lielu karaspēku. Daudzie vācu dēku meklētāji dega nepacietībā ātrāk doties svētajā cīņā, pie viena gūstot sev prāvu kara laupījumu.

Iebrukums

Lielais karaspēks devās ceļā un pie Naujenes iebruka Lietuvā, biezi apdzīvotā augstaišu novadā. Tur tas nesastapa gandrīz nekādu pretestību, bet toties kara laupījums bija ievērojams, tika saņemti arī daudzi gūstekņi. Atskaņu hronikas autors raksta par viņu gaitām: „Nu ņēmās graut un dedzināt / Aiz pulka pulks it līksmā garā.“ (1903-4).

Atpakaļceļš

Gana salaupījuši, krustneši devās atpakaļ uz Rīgu. Latgaļi un igauņi nogriezās pa citu ceļu uz savām mājām. Pārējais karaspēks drīz nonāca Saules zemes5 kādas upes6 krastā un gribēja sameklēt braslu. Te piepeši parādījās pretinieka jātnieki un nogrieza viņiem atkāpšanās ceļu. Apkārtne bija krūmiem aizaudzis purvains klajums, tālumā mežs. Krustnešu vidū nebija vienprātības par tālāko rīcību. Folkvīns gribēja tūlīt izlauzties pāri braslam uz Rīgu, bet augstmaņi nevēlējās cīnīties šajā kaujai nepiemērotajā vietā. Bet griezties atpakaļ, lai meklētu izdevīgāku vietu cīņai, arī nebija iespējams, jo ceļš bija pieblīvēts ar smagi krautiem laupījuma vezumiem un gūstekņiem. Tas nozīmētu arī atgriezties pašu nopostītās vietās, pie tam vēl ar ienaidnieku uz pleciem. Bija jau vakars, karaspēks pēc tālā ceļa bija noguris, un krustnešiem nekas cits neatlika kā pārnakšņot kādā purva salā.

Purvā

Žemaiši un zemgaļi bija gudri izraudzījušies cīņas vietu. Bruņinieki zirgos bija ievērojams spēks tikai klajā laukā ar stingru pamatu, kur zirgi varēja ieskrieties un ar milzīgu spēku ielauzties pretinieka rindās, sējot paniku un iznīcību. Tie bija sava laika smagie tanki. Taču nedz bruņās kaltie un ar smago bruņinieku7 seglos zobenbrāļu zirgi, nedz tanki nav domāti cīņām purvos un dumbrājos. Zirgi staignājā grima. Toties viegli bruņotie žemaiši un zemgaļi varēja ātri un netraucēti pārvietoties pa apvidu.

Atmaksas stunda

Naktī jau esošajiem 4000-4500 žemaišiem un zemgaļiem pienāca palīgspēki. Agri no rīta, apvienotais baltu karaspēks, pārsteidzot krustnešus, uzbruka tik strauji, ka daļa no krustnešiem panikā bēga. Latvju vēsturnieks Vilis Biļķins (1887-1974) min, ka hronista valoda, aprakstot šo kauju, kļūst žultaina8: „Maz sekmju guva purvainē / kā bābas viņus apkāva / Man žēl ir daža varoņa, / ko tur bez pretestības sita. / Tie citi izmisumā krita / Un mājup bēga, ko vien spēja. / Bet zemgaļi nu nekavēja / kā vārguļus tur apsist tos.“ (1932-9).

Sagrāve

Balti lietoja jaunu cīņas taktiku: vispirms nogalināja bruņinieku zirgus, tā piespiežot smagi krauto bruņiniekus cīnīties kājās. Te visas viņu priekšrocības – zirga ieskrējiena ātrums pareizināts ar paša un bruņinieka masu, zuda. Bruņinieks no varena ieroča pārvērtās par lempīgu būtni, kurš nebija spējīgs pat lāgā aizsargāt pats sevi. Žemaišu vieglā kavalērija ielenca krustnešus, tos apberot ar bultu un šķēpu lietu. Tiem, kuri paguva nokļūt līdz mežam, tur domādami meklēt glābiņu, baltu vīri uzgāza iepriekš aizcirstus kokus. Zobenbrāļu ordeņa sagrāve bija pilnīga. 48 no ordeņa brāļiem, ar mestru Folkvīnu priekšgalā, kuri bija devušies karagājienā, palika kaujas laukā. No 200 pleskaviešiem dzīvi atgriezās tikai 20. Tikai retais no krustnešiem pārvilkās Rīgā, lai pavēstītu par sagrāvi.

Sekas

Kādas bija šīs kaujas sekas? Pēc ordeņa sakāves pret vāciem sacēlās sāmsalieši, prūši, zemgaļi un kurši. Livonijas stāvoklis bija katastrofāls – nu bija apdraudēti visi tās kolonizācijas plāni. Nākošās divas desmitgades zemgaļiem pagāja diezgan mierīgi, jo vāci dziedēja rētas. Vācu netraucēti zemgaļi galvenokārt tikai baudīja savas uzvaras augļus. Tāpēc pareizs ir vēsturnieka spriedums: „Ja pēc Saules kaujas uzvarētāji... būtu devušies pret vācisko Livoniju, pēdējā droši vien beigtu vilkt elpu, mazākais, uz kādu laiku. Tikai šādas tālredzības uzvarētājiem trūka. Viņi apmierinājās ar panākumiem kaujas laukā. Viņu karavīri izklīda pa mājām.“9

Pašapziņa

Saules kauja bija pirmā lielākā žemaišu un zemgaļu karaspēku uzvara pār krustnešiem. Ko tas mums nozīmē šodien? Pirmajā brīdī šķiet, ka neko. Tas ir pārāk tāls notikums, cits laikmets, cita civilizācija. Un – tomēr, nē.

Tas pasaka ko ārkārtīgi svarīgu par mūsu tautu. Ir būtiski, ka mūsu tautas pašapziņa iesākas ne tikai ar dainām, koklēm un tautas tērpiem vien. Tā iesākas arī ar drosmi un uzvaru. Mūsu senči ir bijuši vīrišķīgi un prasmīgi cīnītāji. Jau no paša sava esamības sākuma mēs esam cīnījušies par savas tautas brīvību. Tieši ar šo atgādinājumu šī Baltu vienības diena ir svarīga – cik vien tālu varam ielūkoties pagājībā, pat ar vācu hronista acīm raugoties, – redzam – mēs esam cīnījušies!

Kad nākošreiz kāds mūs mēģinātu pierunāt pie latviešiem tik pierastās vergu pašapziņas, atgādināsim sev un viņam šo notikumu. Mēs neesam bijuši gļēvuļi, kalpu dvēseles. Neaizmirsīsim pieminēt arī kuršu uzbrukumus Rīgai 1210. un 1228. g., žemaišu un kuršu spožo uzvaru 1260. g. Durbes kaujā10, zemgaļu un lietuviešu uzvaru pie Aizkraukles 1279. g.11, zemgaļu uzvaru pie Garozas 1287. g., utt. Īsi sakot, Saules kauja ir viens no pirmajiem un spožākajiem mūsu tautas brīvības cīņu posmiem.

Mācība

Šis notikums atkal un atkal māca visnotaļ labi zināmo atziņu, – vienībā spēks! Ja nevari uzveikt pretinieku viens pats, apvienojies ar draugu un cīņu biedru. Šī diena tāpēc vien ir atzīmējama, ka mūsu senči šo atziņu īstenoja ar lieliskiem panākumiem.

Nelaime

Bet tikpat svarīgi ir cīņu turpināt līdz pilnīgai uzvarai. Ja baltu cilšu savienība būtu bijusi pastāvīga, iespējams, ka mūsu vēsture būtu bijusi savādāka. Varbūt, ka daudzās svešzemnieku vēlāk sagādātās ciešanas, pāridarījumi un pazemojumi būtu gājuši mums secen.

Nespēja skatīt tālāk par šodienu un rītdienu vien ir mūsu tautas hroniska nelaime. Tādā ģeogrāfiskā vietā, kuru nesargā dabiski šķēršļi, pastāvēt un dzīvot var tikai tad, ja kaimiņi pastāvīgi apvieno savus spēkus cīņai pret iebrucējiem. Starp Raiņa aizsāktajām un nepabeigtajām lugām ir arī Saules kauja. Lūk, ko vēsta viņa radāmās domas: „„Mēs uzvarējām, raugat paturēt!“ Egoistiska nesaderība. Negatavība, nespēja nodibināt valsti, domāšanas trūkums. Sasniedzams mērķis tik tālākā nākotnē.“ Baltu vienība 1236. un citos gados ir bijusi vienotība tikai uz īsu vajadzības brīdi, pēc tam lielākoties katrs esam gājuši savus ceļus.

Nelaime nenāk viena. Mūsu nespēja savstarpēji apvienoties parasti radīja situāciju, ka svešzemnieki mūs varmācīgi vienoja vienam pret otru savu nolūku sasniegšanai. Dotajā gadījumā uz to norāda tas skumjais fakts, ka karagājienā pret Lietuvu ņēma dalību arī vācu mobilizētie latgaļi, līvi un igauņi. Iekarotāju paņēmiens, izmantot brāļu tautas vienu pret otru saviem nolūkiem, atkārtosies vēl ne vienreiz vien visā mūsu vēsturē. Pirms vienojamies cīņā pret citiem, vajadzētu vispirms spēt vienoties savā starpā.

Izaicinājums

Kādēļ par visu šo runāt dievnamā? Vai tikai tādēļ, ka tauta ikdienas cīņā par savu fizisko izdzīvošanu sāk zaudēt savas patriotiskās vērtības? Nē, ne tikai tādēļ. Ir vēl kāds daudz svarīgāks iemesls.

Šī diena var kalpot kā izaicinājums paraudzīties tālāk par mūsu senču cīņām un par kādu īsa brīža militāru vai politisku vienību vien. Šodien no tagadnes viedokļa varam pamatoti saviem senčiem pārmest tālredzības trūkumu. Mēs dibināti sūkstāmies par mūsu tuvredzīgo nespēju sabiedroties citos apstākļos kā tikai katastrofas gadījumos. Ja vien mūsu senči būtu spējuši apvienot savus spēkus toreiz, tad taču... un mēs savu acu priekšā uzburam alternatīvu vēsturi – bez svešzemnieku varas mūsu zemē, bez gadsimtiem garās verdzības, apspiešanas, ciešanām un pazemojumiem.

Ar sūkstīšanos vēsturi neizlabosim. Labāk padomāsim, – kādus trūkumus mums pašiem ne mazāk pamatoti varēs piedēvēt nākošās paaudzes? Kādu iespēju vienoties mēs varbūt šodien paši palaižam garām?

Mēs jūtamies lepni, ka nu beidzot esam ES un NATO; tas tiek atgādināts vietā un nevietā. Mēs vairāk vai mazāk pamatoti ceram, ka šī vienotība ar Eiropu mūs izglābs ekonomiski un pasargās militāri. Ar to mūsu vienības meklējumi līdz šim ir apstājušies.

Cita vienība

Šī Baltu vienības diena var mūs aicināt palūkoties uz kādu līdz šim vēl nepietiekoši mūsu tautā novērtētu vienības iespēju. Pēc sava rakstura tā ir pavisam savādāka kā militāra, politiska un ekonomiska vienība. Tā ir daudz lielāka, plašāka, dziļāka, un pilnīgāka un to iemantot ir vēl svarīgāk par jau minētajām laicīgā rakstura savienībām un koalīcijām, jo tās ieguvumiem un sekām ir ne tikai īslaicīgi, bet daudzkārt vairāk – mūžīgi rezultāti. Tā nav utopija, bet ikvienam pieejama īstenība. Kristīgā draudze to iemieso vārda vistiešākajā nozīmē. Tā ir mūsu cilvēcības vienība Dievā, precīzāk, – Viņa Dēlā Jēzū Kristū.

Šīs vienības dēļ nevienu nevajag pazemot, jo Kristus jau ir pazemojies līdz krusta nāvei (Fil 2, 8), nevienu nevajag nogalēt un izliet asinis, jo Kristus par mums visiem tās reiz jau ir izlējis (Ebr 9, 26, 28). Viņā mēs topam viens (Gal 3, 28), Viņa priekšā cilvēciskās atšķirības kļūst nebūtiskas, bet svarīgs top tas, kam Dieva Dēls mūs ir izredzējis – pestīšanai, svēttapšanai un mūžīgai dzīvei.

Vienība vārdā, sakramentos un sadraudzībā

Šī arī ir cīņas vienība, bet šoreiz ne „pret miesu un asinīm ..., bet pret ... ļaunajiem gariem“ (Ef 6, 12). Uzvara te panākama nevis ar šķēpu, zobenu un kara viltību, bet to mums dāvā Dieva vārds, proti, Kristus evaņģēlijs. To nepārprotami vēsta mūsu Baznīcas ticības apliecības: „evaņģēlijs dod padomu un palīdzību pret grēku ne vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā žēlastībā. Vispirms ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana; .. Otrkārt, ar Kristību. Treškārt, ar svēto Altāra Sakramentu. Ceturtkārt, ar Atslēgu varu un arī .. ar savstarpēju brālīgu izrunāšanos un mierinājumu: .. „kur divi vai trīs ir sapulcējušies..“(Mt. 18:20)“ (Šmalkaldes artikuli, 3, 4).12

Īsi sakot, Dievs nāk ar Savu spēku Savā Vārdā, sakramentos, grēku piedošanā un sadraudzībā.

Asinsradniecība Dieva Dēlā

Katru reizi, kad tiek sludināts Kristus vārds un izdalīti Viņa sakramenti, tie rada un uztur kādu pārdabisku saikni starp cilvēkiem, vienojot viņus tā, kā to nespēj neviens cilvēcisks līdzeklis. Viņi no vienkāršiem cilvēkiem top par Kristus Baznīcu, Viņa miesu. (1 Kor 12, 12-27)

Lasītais un sludinātais Dieva vārds pārliecina mūsu iekšējo cilvēku, apgāžot mūsu pašu iedomas, aizspriedumus, aplamos uzskatus (2 Kor 10, 5). Kristībā mēs tiekam piepotēti Kristum, kurš ir īstais vīna koks (Jņ 15, 5) un tagad tā dzīvības sula – sv. Gars, kas plūst Viņā, ienāk arī mūsos, mūs šķīstot un svētdarot.

Pēc cilvēciskā priekšstata radinieki ir tie, kuriem ir viena miesīga izcelsme, tā, ko dēvē par asinsradniecību. Kristus savā Vakarēdienā pats mums sniedz Savu miesu un asini, un nu mēs, kristīgā draudze, savā organismā kā savu kopējo garīgās asinsradniecības zīmi iegūstam vienu asini, proti – Viņējo. Vienībai Kristū ir uzticēts arī spēcīgs ierocis pār grēku, – atslēgu vara, kas, kad vien pareizi lietota, spēj iznīdēt padarīta grēka garīgās sekas mūsu dzīvēs. Šajā vienībā – kristīgajā sadraudzē – mēs paši topam pārveidoti par Viņa darba dzīviem instrumentiem, Viņa rokām un mutēm, izsakot vārdus, ko Viņš ieliek mūsu mutēs, viens otru pamācot, stiprinot un atbalstot. Mēs topam par Dieva svētības kanāliem viens priekš otra un pasaulei ap mums.

Kristus vienības spēks

Ko gan iespēj šāda vienība? Vai gan Jēzus sacītie vārdi: „kur divi vai trīs ir sapulcējušies“ neizsaka šīs vienības vājumu, jo salīdzinājumā ar pasaulei nozīmīgiem skaitļiem, kas tiecas miljonos un miljardos, tie ir tik nenozīmīgi? Bet izšķirošais šajā rakstu vietā nav skaits – „divi vai trīs.“ Visticamākais, ka Jēzus tīšuprāt to ir minējis tik mazu, lai paradoksāli norādītu uz tam sekojošo spēka avotu, kurš nosaka šīs nelielās vienības milzu spēku, proti – Manā vārdā. Vienība Kristus vārdā, Viņā Pašā uzvar pasauli, miesu un grēku. Par to var liecināt katrs šīs vienības dalībnieks no savas personiskās pieredzes. Kristīgā draudze pazīst šīs vienības spēku un svētību un sludina to nu jau gadsimtiem ilgi. Tā ir vienība, kas ir izturējusi laiku pārbaudi un pēc Dieva apsolījuma iedosies arī mūžībā. Šo vienību ir jāiemanto mūsu tautai sev par nebeidzamu svētību.

Mācītājs Guntis Kalme

1 Šeit un tālāk hronika citēta pēc sekojoša izdevuma: Atskaņu Hronika, Jēkaba Saivas atdzej., (Nebraska: Pilskalns, 1960).

2 16. septembrī festivāla „Baltijas Saule 2006“ ietvaros ziņkārīgie Zaķusalā varēja vērot apm. 10 vīru Saules kaujas imitāciju. 21. - 22. septembrī notikušais Latvijas un Lietuvas foruma II kongress LU pulcēja tikai politiķus, inteliģentus un Baznīcu pārstāvjus.

3 Sociāldemokrātu ideologs Felikss Cielēns (1888-1964) vēl 1916.g. kategoriski iebilda pret Latvijas-Lietuvas apvienošanos. Viņš rakstīja: „Mani motīvi bija: kopējā Lietuvas-Latvijas valstī tiktu aizturēta latviešu sociālā un kultūras attīstība, jo galvenā kopvalsts daļa – Lietuva, būtu agrāra, mazāk attīstīta un katoliska.“ Felikss Cielēns, Laikmetu Maiņā I sēj., (Västerås: Memento, 1961), 406. Savulaik Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Džeims Balfūrs (Arthur James Balfour) Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Meirovicam (1887-1925) ieteica dibināt Baltijas valstu Līgu: „Baltijas Valstu Līga būs tas satversmes veids, radīts uz kopīgu saimniecisku interešu pamata, kas visvairāk būs saskaņots ar Latvijas tieksmēm un nodrošinās Latvijas plašu nacionāli kulturālu un politisku attīstības iespēju”. Citēts pēc: Pēteris Dardzāns, Dieva plaukstā: Latviešu Vecā Strēlnieka Atmiņas, Pārdomas, Atziņas, II sēj., (Chicago: Klein Printing, 1987), 325. Vairāk par Baltijas uc. valstu nesekmīgajiem apvienošanās mēģinājumiem sk. Tālavs Jundzis, Latvijas Drošība un Aizsardzība (Rīga: Junda, 1995), 36-42.

4 Īstajā vārdā Ugolīno Senji (Ugolino Segni), pāvestības laiks 1227-1241.

5 Vēsturnieki joprojām nav vienojušies, kur īsti notika Saules kauja, – pie Vecsaules vai Šauļiem.

6 Attiecīgi Mūsa vai Dubisa.

7 Bruņās tērpta jātnieka vidējo svaru pieņem ap 150 kg.

8 Vilis Biļķins, Zemgaliešu cīņas ar Bīskapiem un Ordeni (Rīga: Aurora izdevums, 1936), 30.

9 Richards Ērglis, Zemgales Neatkarības Vēsture (R., Grāmatrūpnieks, 1936), 126.

10 Tajā krita Livonijas ordeņa mestrs un Vācu ordeņa maršals un ap 150 bruņinieku, neskaitot tūkstošiem citu krustnešu. Tā bija lielākā kauja 13.gs. Austrumeiropā un lielākā vācu sagrāve mūsu zemē.

11 Kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas un 71 ordeņa brālis.

12 Vienprātības Grāmata. Liber Concordiae. Luterāņu ticības Apliecības (R.: Augsburgas Institūts, 2001), 312.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com