Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Olimpiskais stadions Helsinkos

„Ceļš uz 12. olimpiādi ved caur Latviju!“

Laikraksts Latvietis Nr. 617, 2020. g. 6. okt.
Anna Žīgure -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nupat kā uzceltais Olimpiskais stadions Helsinkos 1938. gadā. FOTO Vikipēdija.

Anna Žīgure pie Olimpiskā stadiona Helsinkos. FOTO Juka Rislaki.

Gandrīz pārbūvētais Olimpiskais stadions Helsinkos 2020. gada aprīlī. FOTO Vikipēdija.

No kreisās: Marku Koskela, Hilka Koskela, Juka Rislaki. FOTO Anna Žīgure.

Olimpiskais stadions Helsinkos. FOTO Juka Rislaki.

Anna Žīgure un Pāvo Nurmi piemineklis pie Olimpiskā stadionā Helsinkos. FOTO Juka Rislaki.

Olimpiskajā stadionā Helsinkos. FOTO Juka Rislaki.

Sākumā dzima ideja. To skaļi izteica somu finansists Eriks fon Frenkels (1887-1977), kurš pēc studijām Vācijā bija atgriezies dzimtenē un blakus darbam biržā balstīja sportu un nodarbojās ar sporta popularizēšanu. Savā runā, 1915. gada vasarā atklājot Helsinku pirmo futbola laukumu, Frenkels ierosināja, ka Helsinkos varētu sarīkot olimpiskās spēles un šim nolūkam būtu jāuzbūvē stadions. Toreiz Somija vēl bija cariskās Krievijas sastāvdaļa, autonomija, kas pēc I Pasaules kara beigām, 1917. gada 6. decembrī pasludināja neatkarību. Sekoja īss asiņains pilsoņu karš, bet pēc tam, kad valsts bija nostājusies uz kājām, izsludināja konkursu, kurā uzvarēja divu arhitektu – Toivo Jenti un Irjo Lindegrena kopīgais projekts 1500. Celtniecības darbi sākās 1934. gadā un funkcionālisma stilā būvēto stadionu atklāja 1938. gada 12. jūnijā. Pēc nepilna mēneša kļuva skaidrs, ka Japāna kara dēļ atteikusies no Olimpisko spēļu rīkošanas 1940. gadā.

Latviešu avīzes uzmanīgi sekoja notikumiem Somijā, un, piemēram, 1936. gadā, atgriezies no Somijas, vingrošanas skolotājs Edgars Laipenieks Jaunākās Ziņās stāstīja, ka somi jau ielikuši pamatakmeni Helsinku stadiona celtniecībā. Arī viņš pats esot iemūrējis vienu akmeni stadiona pamatā.

Tikko apstiprinājās, ka 1940. gada olimpiskās spēles tiešām notiks Helsinkos, latvieši no visas sirds sāka dzīvot līdzi stadiona paplašināšanas un citiem sagatavošanas darbiem. Tā laika avīzes informē, ka visi darbi jāpaveic divos gados parasto četru vietā. „1940. gada olimpiāde Somijai nozīmē „lielu laimi“, par kuru kādreiz sapņo, bet par kuru nekad nedomā, ka tā varētu piepildīties,“ rakstīja laikraksts Rīts 1938. gadā. Skrējējs Arturs Motmillers bija pārliecināts, ka somi visu paspēs, jo viņiem piemīt visas nepieciešamās īpašības: „Soms ir pieticīgs, čakls un viesmīlīgs.“

Arī latviešu sportisti aktīvi gatavojās Helsinkos olimpiskajām spēlēm un plānoja, ka tajās varētu piedalīties kāds pussimts sportistu. Starp viņiem bija soļotājs, līdz šim vienīgais latvietis, kurš vasaras olimpiskajās spēlēs (Losandželosā, 1932) bija izcīnījis medaļu, Jānis Daliņš. Prese visu laiku atspoguļoja, kā somi tiek galā ar gatavošanās darbiem. Vienu brīdi latviešos pat modās cerība, ka gadījumā, ka olimpiādē tiks iekļauts arī basketbols, daļa spēļu varētu risināties Rīgā, jo somiem nebija piemērotu spēļu laukumu. Šī cerība nepiepildījās.

1939. gada vasarā Somija tupināja gatavoties. Apmešanās iespējas tika nodrošinātas 90 000 viesiem, no kuriem 32 000 naktsmītnes bija paredzētas uz kuģiem, kas būs noenkuroti ostā. 1939. gada vasaras beigās visas biļetes jau pārdotas, vēstīja latviešu laikraksti.

1939. gada 1. septembrī Vācija iebruka Polijā un sākās karš. Latviešu sportisti un sporta žurnālisti avīzēs uzdeva jautājumus: Kas notiks ar Helsinku olimpiādi? Vai kara dēļ nesaruks dalībnieku skaits un olimpiskās spēles vispār varēs notikt? Vai amerikāņu sportisti un skatītāji vēlēsies doties pāri Atlantijas okeānam?

Mēnesi pirms Padomju Savienība iebruka Somijā un sākās Ziemas karš (1939. gada 30. novembrī ) no Helsinkiem pienāca ziņa, ka somi savā galvaspilsētā būvē gaisa patvertnes. Stadiona būvdarbos tomēr joprojām tika nodarbināti 700 strādnieki un amatnieki. Olimpiādes sagatavošanas darbu vadītājs Helsinku mēra vietnieks Eriks fon Frenkels uzvedis ārzemju žurnālistus stadiona tornī un pārliecināti teicis: Olimpiāde būs! Pēc tam klusi piemetinot: „…kaut arī tas nenotiktu 1940.gadā, tai jānotiek tāpat.“

Arī latvieši joprojām ticēja, ka Helsinku olimpiāde būs. Šajā sakarā tūrisma departaments pat bija izdomājis aicinājumu: Ceļš uz 12. olimpiādi ved caur Latviju! Jelgavā, Cēsīs, Rūjienā, Valmierā un Rēzeknē steidza pabeigt viesnīcas tiem Rietumeiropas viesiem, kuri uz Helsinkiem ar vilcienu dosies cauri Latvijai...

Vēl novembra sākumā latviešu laikraksti ziņoja, ka Helsinku iedzīvotāji lietotos pārtikas maisos aizsardzības nolūkos pilda smiltis, bet tajā pašā laikā turpinās darbi pretim stacijai, kur olimpiādes viesu uzņemšanai ceļ vislielāko viesnīcu Eiropā (Tagad: Sokos Hotel Vaakuna).

Pēc Ziemas kara beigām 1940. gada aprīlī Latvijas telegrāfa aģentūra LTA no Helsinkiem ziņoja, ka „pašreizējais starptautiskais stāvoklis Somijai neļauj šogad sarīkot Olimpiskās spēles.“Tomēr olimpiskajām celtnēm bija pielietojums – tās izrādījušās nepieciešamas no Karēlijas evakuēto iedzīvotāju un viņu mantu novietošanai. Kara laikā stadionā izvietoja arī kara hospitāli un, rīkojot dažādas sacensības, vāca ziedojumus kara invalīdiem un kritušo ģimenēm.

Savu lielo stundu Helsinku olimpiskais stadions sagaidīja 1952. gadā. 15. Olimpiskajās spēlēs bija akreditēti četri latviešu sportisti – Padomju savienības komandas sastāvā. Starp citu, šīs bija pirmās olimpiskās spēles, kurās atļāva piedalīties PSRS komandai.

Helsinku olimpiādes atklāšanā olimpisko uguni iededza leģendārie skrējēji Pāvo Nurmi (stadionā) un Hanness Kolehmainens (tornī). Tas gandrīz vai nebūtu noticis, jo pie paša stadiona policija apturējusi automašīnu, kura veda Nurmi. Slavenais sportists tā noskaities, ka bijis jau gatavs kājām doties mājup, bet tad policisti ļāvuši turpināt ceļu. Šīs olimpiskās spēles, kas notika pirms 70 gadiem, bija pirmais ievērojamais starptautiskais notikums pēckara Somijā un atkal reiz pievērsa pasaules uzmanību mazajai varonīgajai tautai.

Gadu gaitā olimpiskajā stadionā notikuši daudzi nozīmīgi sporta čempionāti, kuros piedalījušies arī latvieši. Līdz šim spožākā latviešu uzvara bija 1971. gada Eiropas vieglatlētikas čempionātā, kad zelta medaļu šķēpmešanā ieguva Jānis Lūsis (90,86 m) , bet sudraba medaļu – Jānis Doniņš (85,30 m). Tomēr ne jau tikai sportam vārtus vēris Helsinku olimpiskais stadions. Te notikuši arī populāru somu un pasaulslavenu roka grupu koncerti, kas pulcinājuši desmitiem tūkstošu sajūsminātu klausītāju, lieli tautas svētki un citi masu sarīkojumi, piemēram, veterānu dienas un ikgadējā sieviešu 10 km skrējiena atklāšana, bezpajumtieku Ziemassvētki.

Gadiem ritot, nozīmīgā sporta celtne novecoja un vairs neatbilda mūsdienu prasībām. 2012. gadā tika nolemts, ka stadionu nepieciešams modernizēt un veikt kapitālo remontu. Darbus paveica četros gados (2016-2020), un tajos piedalījās arī celtnieki no Latvijas. Pārbūve izmaksāja vairāk nekā 300 miljonus eiro, kas par 100 miljoniem eiro pārsniedza sākotnējo tāmi.

Kas tika izdarīts? Skatītāju tribīnes dienvidu un ziemeļu pusē pārsedza ar jumtu, solus nomainīja pret krēsliem (vecos solus pārdeva), un rezultātā samazinājās vietu skaits: pirms pārbūves stadionā bija vieta 37 784 skatītājiem, bet tagad 36 251. Lielākās pārmaiņas veiktas pazemē, kur iegūti jauni 20 000 kv.m. Tur zem stadiona pamatiem, saspridzinot klinti, izbūvētas vairākas zāles bumbu spēlēm un trenažieru zāles, pirtis, skrejceļš, kā arī dažādas palīgtelpas. Paplašinātas restorāna telpas. Atjaunotajā stadionā darbu turpina Somijas sporta muzejs ar bibliotēku, ko šeit atvēra jau 1943. gadā.

Izremontēto Olimpisko stadionu atklāja 20. augustā korona vīrusa laikam raksturīgā veidā – tiešā pārraidē bez skatītāju klātbūtnes. Atklāšanas runu teica Helsinku mērs Jans Vapāvuori un kultūras ministre Annika Sāristo (Somijā par sportu atbildīgā ir kultūras ministrija). Pārstāvēti bija visi stadiona svarīgākie elementi – sports, izklaide un vēsture. Jauniešu futbola komandas iemēģināja jauno zāles laukumu un slavēja tā kvalitāti. Nākamajās nedēļas stadions, iepriekš piesakoties, bija atvērts arī apmeklētājiem.

Plānots, ka nākamā gada 26. janvārī olimpiskajā stadionā notiks slēpošanas sprinta sacensības, bet pēc tam sniega segumu mēnesi varēs izmanot visi, kas nodarbojas ar slēpošanu. Somu medijos vairākkārt uzsvērts, ka Helsinku olimpiskais stadions pieder visai tautai.

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com