Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Dievs svētī Latviju“ – ar vai bez komata...

Viļķenē notika „HIMNAS GODA DIENA“

Laikraksts Latvietis Nr. 616, 2020. g. 30. sept.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Klātesošos sveic Sarmīte Pāvulēna, LNKC Nemateriālās kultūras mantojuma nodaļas vadītāja. (Vajag tikai nedaudz fotouzņēmumu palielināt, lai virs Jubilāra kreisā pleca ieraudzītu spāri! Zinātnieki aprēķinājuši, ka spāres uz zemeslodes dzīvo jau 360 miljonu gadu.) FOTO Anita Mellupe.

Raksta autore Anita Mellupe (vidū) starp valodīgajām ainažniecēm Unu Manguli, Ramonu Rebāni, Ievu Jančevsku un Unas māmiņu Anitu Celmu. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Kristīne Eglīte pie „Himnas simtgades lakata“. FOTO Anita Mellupe.

Rūdītā koriste Margrieta Hanis un bibliotekāre ar 43 gadu stāžu vienā darba vietā – Venta Kocere. FOTO Anita Mellupe.

Kopkora priekšā diriģenti (daži pat ar Jāņu vainagiem). Viņu pulkā bija arī pūtēju orķestra „Lemisele“ jaunais un prasīgais diriģents Krišjānis Circenis un „Pociema“ vadītājs Viesturs Ozols. FOTO Anita Mellupe.

Limbažu kultūras nama jauktais koris „Doma“ ar diriģentu Normundu Ķirsi. Manuprāt, tautas tērpi mūsu meitenes un dāmas pārvērš vēl skaistākas nekā ar Pelnrušķīti tas notika fejas dāvinātajā tērpā. FOTO Anita Mellupe.

No kreisās: Anita Mellupe un Kristīne Eglīte pie Himnas lakata. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Baumaņu Kārļa 185. šūpuļa svētkus un mūsu valsts himnas 100. gadadienu Limbažu novads gatavojās atzīmēt jau ziedonī. Pandēmija iecerētajam pārvilka nekorektu svītru. Tagad, kad rudens kokos jau sametis krāsainus triepienus, – Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) un novada pašvaldība paziņoja: Svētkiem tomēr būs būt!

Galvenajiem svētku dalībniekiem – koristiem – atlika vien paveikt simtgadīgos rudens rituālus: sabērt pagrabos kartupeļus, noglabāt starp paparžu lapām ābolus Ziemsvētkiem, izsviest medu, nopērties pirtiņā un no skapja izcelt tautastērpus vai goda kārtu. Lai var 19. septembrī „ziedēt, dziedāt un laimē diet.“

Svētku atklāšanas rītā Baumaņu Kārļa pieminekli izgrezno arī liela spāre, acīmredzot, no netālā dīķīša. (Pirtiņas, kā zināms, cēla pie ūdeņiem un, pavisam droši, tajā piedzima arī Baumaņu Annes sestais bērns.) Tiem, kas tulko zīmes, tas noteikti ir sveiciens – sveiciens visiem šodien kopā sanākušiem. „Jau no 1995. gada ik pa 5 gadiem Limbažu novadā tiek svinēti svētki mūsu himnas tēvam. Ar laiku tika pieņemts lēmums, ka sirsnīgāk svinības notiks tieši Viļķenē, tālāk prom no pilsētas steigas. Šī ir jau ceturtā reize, tātad tradīcija 20 gadu garumā. Man pašai ir liels prieks, gatavoties šiem svētkiem, meklēt un atrast Kārļa Baumaņa krāsainajā personībā ko jaunu,“ pēc sarkanbaltsarkano ziedu nolikšanas pieminekļa pakājē stāsta novada pašvaldības Domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Ineta Zariņa. Ineta Limbažos mācījusies, dzimtajā vidusskolā atgriezusies kā skolotāja, vēlāk arī tapusi par direktori. (Direktore tajos gados, citiem skolotājiem par paraugu, dziedājusi skolas jauniešu korī. Labprāt dziedātu kādā korī arī tagad, bet visam laika nepietiek.)

Arī mana sirds Limbažiem pirmkārt piesaistījusies ar dziesmām un diriģenti Māru Skridi; viņas vadītais skolotāju koris ar laiku pārauga Limbažu kultūras nama korī Doma. Domas rindās arī šodien meklēju zināmās un iemīlētās sejas: Rūtu un Vili Voss, Viju un Kārli Kalvišķus, Margaritu un Edmundu Slūkas. Ceļš no Limbažiem līdz Viļķenei bija par īsu, lai aprunātos ar katru no koristiem, tālab šeit pieminu vien allaž smaidā starojošās skolotājas Rūtas dziesmoto pieredzi: dzimusi limbažniece, Rīgā studējusi LU Pedagoģijas fakultātē un dziedājusi Juventus. Arī dzīvesbiedru Vilni izvēlējusies dziedošu. Rūtas un Viļņa dzimtā gandrīz ar uguni nesameklēt nesabiedrisku vai nedziedošu radinieku; bērniem – Laumai, Mikum un Edžum ir pieredze sadziedāties jau 6 koros: Limbažu 3. vidusskolā, Rīgas 2. ģimnāzijā, Domā, Aurā, Gaudeamus un Animā. Rūtas mātes tēvs Voldemārs Dambītis bija Limbažu valdes rakstvedis –sekretārs, aktīvs saviesīgās biedrības dalībnieks un pie viena arī brīvprātīgais ugunsdzēsējs. Vectētiņa portrets redzams šodienas izstādes brīvdabas ekspozīcijā. Viens no Rūtas spilgtākajiem pārdzīvojumiem, tuvojoties Atmodai, bijusi dalība studentu dziesmu svētkos Viļņā, un turpat uz vietas stihiski radusies ideja – liela sarkanbaltsarkanā karoga šūdināšana.

Rīta himnu Doma pie Baumaņu Kārļa pieminekļa vēl dzied bez tautas tērpiem. Viņus neatšķirt no citiem savējiem: svētku organizatoriem, diriģentiem, skolotājiem, zemessargiem un jaunsargiem, māmiņām ar mazuļiem pie rokas un māmiņām – ar spieķīti. Citi šodienas savējie vēl ceļā, bet uz ģenerālmēģinājumu būs klāt kā naglas. Tie ir: kori no Rīgas Māmuļas, Skultes, Vidrižiem, Ainažiem, Alojas. (Alojniekiem pašiem šodien lieli svētki – Auseklim par godu.) Klātesoši šodienas svētkos ir diriģenti: Ārijs Šķepasts, Normunds Ķirsis, Ārijs Ādamsons, Liena Vildere, Reinis Maurītis un Agra Jankovska – domās. Ikviens šo svētku līdzdalībnieks saņem dziesmotu dāvanu – Ārija Šķepasta vadītā zemessardzes kora Stars koncertu Viļķenes baznīcā. Pirmatskaņojums – Gaismas pils Kārļa Baumaņa versijā!

Dienas gaitā klātesošiem jautāju, kādas izjūtas pārņem, dziedot himnu? Ļoti daudzas atbildes palika sirdīs, jo ir lietas, kuras nemaz nevar noformulēt vārdos skaļi. Arī Kārlim Baumanim ar šo un citām dziesmām bijis gana uztraukumu, lai gan viņa mūžs noslēdzās jau 1905. gadā. Cara ierēdņi vārda Latvija vietā lika lietot Baltija, Baumaņa izdoto dziesmu krājumu Līgo konfiscēja un Daugavmalā sadedzināja. Tāda ir dziesmas-lūgsnas bērnība, bet tas viss, salīdzinot ar sarkanā terora aktivitātēm, liekas kā skolotāja rājiens palaidnim klases priekšā. Pelta un aizliegta, Baumaņa radītā vienkāršā dziesma palikusi kā neieņemams cietoksnis un mirdzošs rasas piliens (J. Vītola vārdiem).

Ne mazums mūsu tautiešu par himnas trim pirmajiem vārdiem vien samaksājuši ar pratināšanām čekas pagrabos un gariem gadiem lēģeros. Sakrālo lūgšanu Dievs, svētī Latviju cilvēki dziedāja lopu vagonos, Sibīrijas badā un trimdas atrautībā. Dziedāja, Dievu uzrunājot, elpu aizturot – vārdu sakot – ar pietāti, ar komatu. Jo lūdzās. Kā garīgo enkuru. Tagad nereti himnas galveno rindu nākas dzirdēt bez komata – kā apgalvojumu – it kā Dievam būtu pienākums Latviju un mūs tajā svētīt, pasargāt un aprūpēt... Mūsu himnas vārdi, ja tos salīdzina ar citzemju tekstiem, ir ļoti vienkārši un galvenais – gadu gaitā nemainīti. Pirmoreiz tie plašai publikai izskanēja 1873. gada jūnijā – pirmajos dziesmu svētkos, kopā ar vēl divām Baumaņa dziesmām – kā trim pirmajām latviešu oriģināldziesmām vispār.

Himna arī šodien turpina apaugt ar jauniem dvēseliskiem atspulgiem un vēsturiskiem faktiem. Īpaša loma šo svētku programmā ir Jānim Ērenštreitam, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam. „Bija tas gods himnu diriģēt aizvadītajos dziesmu svētkos, bet mana sirds 53 gadu garumā pilnībā piederējusi zēnu koriem, pieaugušajiem man allaž bijis tā kā neērti aizrādīt,“ smaida diriģents. „Man himna, sākoties trešajā Atmodai, nebija jāmācās, tēvs slepus, ar deķi virs galvas, jau 1950. gados klausījās „Amerikas balsi“, kuras radioraidījuma izskaņā allaž skanēja „Dievs, svētī Latviju!““ Smaids ir leģendārā diriģenta sastāvdaļa, bibliotekāres Mārītes Purmales publiski izjautāts, diriģents stāsta par darbu pie Cimzem veltītās grāmatas Ķroņu pinējs sarakstīšanas iemesliem, grāmatas nodaļā par Baumaņu Kārli viņa bērnības veidolā esot iejuties visorganiskāk. Grāmatai top atkārtots, papildināts izdevums. J. Ērenštreits izdošanai sagatavojis arī K. Baumaņa un Ausekļa dziesmu krājumu Dziesmu vītols no 144 gadus veca rokraksta. Diriģents izpētījis, ka Kārļa mātei Annei jābūt īstenai lībietei. Likumsakarīgi, ka tieši Jānim Ērenštreitam gods pasniegt apbalvojumus skolniecēm Katrīnei Deģei, Everitai Braunei un Ancai Ziedmanei, izteiksmīgi citējot viņu darbu fragmentus no himnas autora personībai veltītā rakstu konkursa. Suminātas tiek arī meiteņu skolotājas. Bez apkārtējo iedvesmojoša humora Ērenštreits nesper ne soli, viņš publiski paspēj uzslavēt arī Cēsu zemessargu vārīto putru.

Ne tikai šajos himnas autora svētkos goda viesu statusā bijusi, ir un būs Venta Kocere, LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore, izcila grāmatniece un īstena limbažniece. Viņas ciemakukulis ir unikāli materiāli no Kārļa Baumaņa fonda.

Garus gadus Viļķenes bibliotēku vada Mārīte Purmale, kuras izveidotajā izstādē redzams arī pašas K. Baumanim veltītais diplomdarbs kulturoloģijā. Bet Mārīte īpaši lepojas ar necilu izgriezumu no laikraksta, parakstītu ar muzejnieka Jāņa Ulmja vārdu, kurā apliecināts, ka jau padomjlaikos Limbažu rajona bibliotekāri kā pirmie himnas autora piemineklim savākuši 101,50 rbļ. Viļķenē piemineklis skaņradim tika uzstādīts desmit gadus pirms piemiņas zīmes Limbažu pilsētā. Izstāžu zālītes, kurā izvietoti vietējie un Akadēmiskās bibliotēkas materiāli, svinīgo noskaņu lieliski papildina jaunsargu klātbūtne. Dažs pusauga zēns goda sardzē stāv tik cēli – nu liec kaut vai sardzē pie Valsts prezidenta durvīm!

Viļķenes mazuļi Domas koristes Antas Tipas, lieliskas audzinātājas, vadībā himnas pirmo rindu ievijuši arī puķu rakstos bērnudārziņa zālājā; pēc padarītā darba sirds tomēr bijusi nemierīga, ka tik naktī neuznāk salna! Bet saulīte šodien ir mūsu visu sabiedrotā. It sevišķi mīļi tā apspīd noslēguma kopkori un skatītājus. Un īpašs siltums nāk no dziesmas Viļķenei ar Valtera Kaminska mūziku un novadnieka Jāņa Saktiņa vārdiem. (Saktiņam, kuram lieli nopelni arī Baumaņa pieminekļa tapšanā, ar novada pašvaldības Domes speciālas programmas atbalstu izdoti apjomīgi memuāri; ceru tos izlasīt pa ziemas vakariem.)

Viļķenes Dziesmu svētki notiek! Un tos vada Nacionālā teātra aktieris Artūrs Krūzkops, kā jau var noprast, – limbažnieks. Īstena iedzimtā ir arī Sigita Upmale, novada izglītības un kultūras aktivitāšu patronese. Viņa lepojas, ka Artūrs jau divkārt saņēmis Spēlmaņu nakts balvu. Sigitas pašas atmiņas par to, ko ģimenei nozīmē himna, liek gan mīļi pasmaidīt, gan aizdomāties. Noticis tā: himnas svētumu pašas bērnos Katē un Tomā iedēstījušas bērnudārza audzinātājas. Vienā no valsts svētkiem, kad visa ģimene kopā un no TV ekrāna skanējusi himna, meitiņa sašutusi: „Mammu, un tu cep kotletes laikā, kad skan himna!“ No tā laika viss četrinieks, himnai skanot, mājās nostājies smukā rindiņā pie dīvāna.

Svētki ir izskanējuši. Nākamie Baumanim veltītie – pēc 5 gadiem. Jebkura apjoma sadziedāšanās ir aktīvs informācijas apmaiņas laiks gan par bijušo, gan iecerēto.

„Nākamie lielie dziesmotie godi mums būs pēc četriem gadiem, kad atkal svinēsim Emiļa Melngaiļa svētkus, tajos ar sajūsmu piedalās kori no visas Latvijas,“ piezīmē kultūras darba organizatore Mārīte Saulīte. Viņām abām ar Ventu Koceri pieder ļoti interesanti saskares mirkļi, kad, piemēram Taškentā konferencē tika godināts mūsu Melngailis. (Viņš tur dzīvoja, vāca arī uzbeku folkloru.) Kad uzbeku studentu koris uzsācis Tumša nakte, zaļa zāle, klātesošie latvieši raudājuši visi kā viens...

Svētdienas rītā aizstaigāju līdz Limbažu kapiem, kur zem tēlnieka Gustava Šķiltera monumentālā veidojuma jau 115 gadus dus cilvēks, kura darbam bija lemts neticami skaists mūžs. Pavisam netālu atdusas vēl viens mūsu tautas varonis – jūras virsleitnants Vilis Gelbe. (Kritis Atbrīvošanās cīņās 1919.g., ļoti iespējams – ar vārdiem Dievs, svētī Latviju! uz lūpām, tepat netālu no Limbažiem – Vidrižos.)

Bet luterāņu baznīcā šodien garīgās mūzikas ansambļa Kampanella koncerts. Limbažos dziesmu gars nenorimst nekad.

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com