Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā.“

Par Latvijas putniem nevar uzrakstīt par daudz!

Laikraksts Latvietis Nr. 615, 2020. g. 23. sept.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmata „Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā.“

Grāmatas klajā laišanas svinības 12. septembrī pie Slīteres bākas. FOTO Arta Krūmiņa.

Grāmatas klajā laišanas svinības 12. septembrī pie Slīteres bākas. FOTO Arta Krūmiņa.

Grāmatas autors Ruslans Matrozis. FOTO Arta Krūmiņa.

Klajā nākusi Dabas aizsardzības pārvaldes izdotā Ruslana Matroža grāmata Putnu vērošana Slīteres Nacionālajā parkā.

Kas var saskaitīt putnus?! Izrādās, mēģinātāju netrūkst. (Par rezultātiem – drusku vēlāk. Arī romantisks ievads par putnu tēmu – rakstiņa nobeigumā.) Taču pavisam droši – var saskaitīt putnu skaitītājus, ja vien ir darītājs. Un Latvijā tāds darītājs savu darāmo klusi darījis 20 gadu garumā. Jau 15 gadu vecumā Ruslans Matrozis iestājās profesionālā brālībā – Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, bet 45 gadu vecumā, tieši Dzejas dienu laikā, viņš tur rokās skaistu un vērtīgu apliecinājumu mūža aizrautībai – grāmatu par putnošanu (kāds jauks jaunvārds!).

Putnu sauszeme ir gaiss, un Lielais Radītājs atļāvis cilvēkiem tajā mitināties bez rakstiskiem līgumiem, turklāt lietojot kopīgu degvielu – skābekli. Civilizācija cītīgi turpina piedraņķot gaisu un ūdeņus, izpostīt mežus un pat tuksnešus... Tieši advokāta palīdzība spārnotajiem planētas iemītniekiem būtu bijusi ļoti nepieciešama. Grāmatas autors pēc profesijas ir jurists, – bet viņš vairs nevar strādāt pie likumiem ar atpakaļejošu datumu, toties var ļoti daudz – likt aizdomāties par punu vērtību gan tiem, kuri šo dabas brīnumu vēro pa gabalu, gan tiem, kuri neatlaidīgi cenšas putniem pietuvoties. Trīs gadu desmitus atpakaļ nevienam dabas draugam pat nenāca prātā, ka cilvēks varēs: privāti lietot fantastisku optiku, klausīties putnu balsis YouTube, ar videokameras palīdzību novērot melnā stārķa ligzdu, pat no gultas neizkāpjot. Iepriekšējie gadu desmiti latviešu putnu pētniekiem bijuši nopietnu grūtību pilni, iekaitot atļauju klapatošanu LPSR iestādēs, lai putnus varētu novērot, piemēram, Kurzemes jūrmalā.

Autora interese par putnotājiem sniedzas stipri tālāk par paša piedzīvotajiem laikiem. Kā pirmā svarīgākā persona minēts rīdzinieks Jēkabs Fišers (1731 – 1793) ar viņa 1778.g. Leipcigā publicēto zinātnisko darbu Vidzemes dabas stāsti (tajā fiksētas 150 Latvijas teritorijā sastopamās putnu sugas).

Izmantojot šos aprakstus, Himzeļa muzeja eksponātus un paša darinātos putnu izbāzeņus, pirmo grāmatu par Kurzemes putniem saraksta Johans Bēzeke (1746 – 1802) – Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas profesors. Taču arī viņa pārskatos tikai retumis tiek minētas konkrētas ģeogrāfiskās vietas. 1818. g. baltvāciešu dibinātajā muzejā nonāca tikai retais eksponāts no Kurzemes. (Ceļš no Ventspils līdz Jelgavai zirga transportā ilga vismaz 18 stundas.) „Līdz šim nav izdevies sameklēt konkrētus putnu novērojumu pierakstus no tagadējās Slīteres Nacionālā parka teritorijas, kas būtu veikti pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918.g.”, tā secina autors. „Ziemeļkurzemes reģiona salīdzinoši tālā atrašanās vieta un sarežģītā sasniedzamība bija faktori, kādēļ līdz XX gs. 20. gadiem Slīteres un Kolkas vietu nosaukumi ornitologu pierakstos neparādījās. [...] Pirmais no lībiešu dabas pētniekiem bijis Ovišos dzimušais Kārlis Princis (1893 – 1978).“

Pie Prinča viesojies jaunais pētnieks, aktīvs putnu vērotājs un gredzenotājs Juris Pētersons (1921 – 1954), kurš par putniem sācis interesēties jau tīņu vecuma. (Dēla interesi atbalstījis tēvs – Meža departamenta direktors Aleksandrs Pētersons.) „Latvijas Ornitoloģijas centrāles (LOC) pastāvēšanas laikā brīvprātīgie korespondenti no visas Latvijas aktīvi vāca ziņas par gājputnu fonoloģiju – atlidošanas laikiem pavasaros. Lūgums pēc informācijas par migrējošiem putniem tika sūtīts arī uz Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta Hidrogrāfisko daļu.“ Diemžēl Juris Pētersons jau pieder tai paaudzei, kura vairs nav valdnieki savā dzimtenē, dabas pētnieks iet bojā Džezkazgandas lēģerī Kazahstānā ieslodzīto sacelšanās laikā...

Kad okupācijas režīms cenšas saraut saites arī starp brīvā Latvijā dzimušām interešu kopām, putnu pētnieki tomēr turpina darboties. Viņi pārstāv dažādas profesijas, bet visbiežāk – meža darbiniekus un fotogrāfus. Protams, rosās arī profesionālie ornitologi, kuri skaita ziņā allaž ir reti putni.

Jaunajā grāmatā minēts arī putnu pētnieka un izcilā fotogrāfa Viestura Klimpiņa (1937 – 2019) vārds. Lūk, maz citāts no viņa paša grāmatas (Putnu fotogrāfa piezīmes, 2001) par centieniem nofotografēt zīlīti, uzskatāmu gandrīz par mājputnu: „Ligzdas tuvumā uzbūvēju nomaskētu slēpni. Zīlītes baroja bērnus un tikai retumis sacēla trauksmi, kad mēģināju pārmainīt pozu šaurajā zaru būdā. To ceļot, nebiju padomājis, ka kaut kur būs jānovieto arī kājas. Tās notirpa, turklāt pie katra mēģinājuma iekārtoties ērtāk mans miteklis gatavojās sabrukt. Lai laime būtu pilnīga, biju nejauši uzsēdies virsū sīko, sarkano skudru pūznim.“ Šodienas foto medniekiem izmanto varenus teleobjektīvus, bet to klātbūtne neizslēdz faktu, ka ceļā jādodas vismaz stundu pirms saullēkta. Slīteres krasta iemītnieku izsekošanai jābrien un jāpeld pat ledainos ūdeņos!

Protams, varētu vēlēties, lai jaunajā izdevumā attēli būtu lielāki, bet toties šo grāmatu var ierūmēt pat vējjakas kabatā. Turklāt Dabas aizsardzības pārvalde parūpējusies, lai putnu pētnieki – amatieri varētu lietot saujā ērti ielokāmo Kolkasraga putnu sistemātisko sarakstu (Cape Kolka Birds Checklist), izmantojamu arī ārvalstu ciemiņiem; angliski lasāmi arī visi R. Matroža grāmatas pamatteksti. Nudien jānosarkst, padomājot, cik plānas ir mūsu zināšanas par putniem. Piemēra pēc, – vidusmēra latvietis tikai tā aptuveni nojauš par putna, sauktu par sloku, eksistenci un izskatu. Bet slokai ir vesela dzimta (Scolopacidae, Sandpipers and allies), atļaušos to nosaukt vismaz latviskajos vārdos: Gugatnis, Līkšņibītis, Gaišais šņibītis, Parastais šņibītis, Trulītis, Sloka, Melnā puskuitala, Sarkanā puskuitala, Lietuvainis, Kuitala, Tumšā tilbīte, Pļavu tilbīte, Lielā tilbīte, Meža tilbīte, Purva tilbīte, Upes tilbīte, Akmeņtārtiņš, Šaurknābja pūslītis. Pamēģiniet šo lidojošo spalvu kamoliņu atšķirības saskatīt un pareizās ailēs ierakstīt! Kā redzams, ornitologi algu par velti nesaņem.

Kālab mums tie putni ir vajadzīgi – to, protams, pamatoti var jautāt mietpilsoņi, kuri atpazīst vien sīli (piemājas dārziņā apēda zirņus!), žagatu (nočiepa automašīnas aizdedzes atslēgu!) un zīriņu (ar fekālijām bojā mana auto krāsu!). Par putniem mēs joprojām zinām maz, nepiedodami maz. Ja zinātu vairāk, varētu izdarīt vairāk korekciju vispārpieņemtos priekšstatus un tekstus. Pat tie, kuri nestudē Svētos rakstus, zina frāzi: Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos. Izrādās, putni gan sēj (piemēram, izplatot retā Kurzemes koka – īves – sēklas, tātad, pirms tam savāc (jeb pļauj), gan uzkrāj sava veida šķūņos (par priekšdienām rūpēdamies); to veic gudrais putns krauklis. Esat dzirdējuši, ka grieze no ārzemēm pārrodas kājām? Palasiet grāmatā!

Trešā lielā nodaļa Ruslana Matroža grāmatā saucas Putnu migrācija – dabas šovs. Skaisti formulēts. Bet katrs šovs diktē noteikumus: uz to jāpaspēj laikus un jātērē arī līdzekļi. Ja kādu ļoti piesaista, piemēram, dzērves, tad Šlīterē piedzīvojamais var pārspēt visas fantāzijas.

„Dzērve. Liels, krāšņs, skaļš un viegli atpazīstams putns. Katru gadu desmitiem tūkstošu īpatņu pavasaros un rudeņos pārlido Latviju. Dzērves (Grus grus) piesaista cilvēku īpašu uzmanību ar palielu izmēru, skaļiem kliedzieniem un lidojumu kāšos. Pavasaros dzērvju bari regulāri novēroti Kolkasragā, turklāt pirms jūras šķērsošanas dzērves lidojumā riņķo pie raga, sarindojas un tikai tad startē. Pavasaros pirmie migrantu bari novēroti aprīļa sākumā, bet vēlākie – maija otrajā pusē, sasniedzot maksimumu aprīļa vidū (vietējais rekords atzīmēts 15.04.2012., kad uzskaitīti 3 975 pārlidojošie īpatņi). Rudenī no Kolkas ir mazāk zināmu novērojumu nekā pavasaros, bet septembra beigās atzīmēts maksimums, kad dienas laikā uzskaitīts ap 500–600 migrējošo dzērvju.“

Grāmata putnu vērotājiem sniedz arī būtiskus uzvedības norādījumus, to nevar būt par daudz. Man, jūras pielūdzējai, uzreiz gribas precīzi nocitēt vienu no likumiem: „Jūrmalas liedagā ir jāpaliek visiem izskalotiem sausiem kokiem, jo tie kalpo par mājvietu gan daudziem kukaiņiem, ar kuriem barojas putni, gan tiek izmantoti kā slēptuves no plēsējiem, smilšu vētrām, nokrišņiem un par paēnas vietām – svelmē jūrmalā ligzdojošo putnu mazuļiem. Šo koku izmantošana ugunskuru kurināšanai nav pieļaujama. Uzturoties jūrmalas liedagā putnu ligzdošanas laikā, ietiecams pārvietoties tuvāk ūdens malai, lai mazinātu perējošo putnu uztraukumu.“ Šo tekstu skrejlapas veidā es labprāt izplatītu vasarnīcu īpašniekiem Tūjas-Ķurmraga jūrmalā, kurā izskalotie koki daudzviet cītīgi savākti interesantos veidojumos, bet, ak vai! nedara labu putnu brālībai.

Grāmatas centrālā tēma nenoliedzami ir putnu migrācija. Kā es to saprotu – putniem, gluži kā cilvēkiem, ir takas, sānceļi, lielceļi un pat tranzīta maģistrāles. Rakstniece Inga Ābele trāpīgi teikusi, ka gājputns nemaz nepieder sev, bet viņā iedēstītam ceļam. Šiem ceļiem grāmatā atvēlētas arī precīzas kartes un teritoriju zonējumi. Projekta Putnu spārni (un arī šīs grāmatas) vadītāja Arta Krūmiņa apkopojusi arī putnu vērošanas vietas Centrālajā Baltijas jūras reģionā. Jā, putni izsenis spējuši dzīvot pāri valstu un iekārtu robežām, bet lidojums virs atklātiem ūdeņiem allaž ir briesmu pilns.

„Sauszemes putni cenšas pārlidojumu laikā lidot virs sauszemes, kur nepieciešamības gadījumā, iestājoties nogurumam, izsalkumam vai sliktiem meteoroloģiskiem apstākļiem, ir iespēja nolaisties un atpūsties. Lidojot lielākus attālumus virs atklātās jūras, šādu iespēju ir gaužām maz – nereti putni atpūšas uz kuģiem jūrā vai nelielām salām, piemēram, uz Kolkas bākas salas. Baltijas jūra ir samērā maza, bet, to šķērsojot, katru gadu iet bojā simtiem tūkstošu sauszemes putnu – dažādu negatīvu apstākļu dēļ noslīkstot. Arī kaijas nereti cenšas lidojumā notriekt mazos putnus, apzinoties viņu nespēju pacelties no ūdens. Par to var pārliecināties, migrācijas periodos pievēršot uzmanību jūrmalas izskalojumu zonai, kur pat nelielos liedaga posmos var atrast līdz desmitiem strazdu, cīruļu un citu sauszemes putnu spārnu un astu,“ to uzzinām grāmatā.

Par Latvijas putniem varētu rakstīt vēl un vēl, jo vairāk tagad, kad eksotiskie strausi, fazāni un pāvi sastopami gandrīz vai katrā novadā. (Bērni no skolas klasēm tiek vesti ekskursijās uz mini un lielajiem zoo, bet daudz retāk – mūsu pašu mežā.) Bet mūsu pašu spārnotie laikabiedri joprojām ir brīvi kā putni gaisos! Un arī neaizstājami, nepārprotami liecinādami par gadalaikiem vai izmaiņām klimatā.

Dace Samīte, Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja, grāmatas ievadā apliecina: „Liels prieks, ka beidzot ir tapusi grāmata par putniem un cilvēkiem. Precīzāk būtu teikt par putnu cilvēkiem, jo kas būtu putnu pētnieks bez putniem? Un kas būtu Slīteres Nacionālais parks bez pētnieka? Es zinu atbildi – tikai viena no vairāk nekā trīssimt īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Latvijā! Zināšanas ir tas, kas šo vietu piepilda, padara īpašu, unikālu, vērtīgu un liek vārdu Nacionālais rakstīt ar lielo burtu. Mūsu pētnieki ir valsts vērtība, lai gan dažiem no viņiem liktenis ir bijis īpaši skarbs, liedzot dzīvi dzimtenē.“

Grāmatu ļoti pievilcīgu padara Daigas Segliņas zīmējumi un maketētājas Zanes Rubenes rūpīgais un izdomas pilnais darbs. Tā lasāma arī elektroniski: https://www.daba.gov.lv/upload/File/Publikacijas/GR_Putnu_verosana%20SNP.pdf.

Lirisks papildinājums ievada vietā

Tā kā arī es šai grāmatai drusku pieliku roku, atļaušos stāstījumu nobeigt ar atbildi uz jautājumu, ko putni nozīmē man. Ļoti daudz! Esmu elpu aizturējusi, Austrālijā mežmalā ieraugot daudzkrāsainos papagaiļus, Tobāgo, vērojot pār galvu uz naktsmieru planējošo sārto svēto ibisku kāsi, Kalifornijā – pamanot mirkli, kad no barotavas padzeras kolibri!

Bet Latvijā ar aizturētu elpu vien ir par maz, turklāt regulāri. Sirdi kakla galā uzdzen pirmā lakstīgala veloceliņa malā, pār dārza mājiņu nakts signalizāciju iedarbinājusi pūce vai rīta miglu pāršķeļoša dzērves taure.

Pēc Ruslana grāmatas izlasīšanas tagad zinu, ka necilais vakarlēpis, kurš krēslas stundā, kā vardīte kurkstēdams, man par prieku neveikli plivinās zemu pār Līgatnes dabas takām, pusi gada pavada ceļā uz un no Āfrikas. Cepuri nost! Cepuri nost un visu cieņu putnotājiem, kuri mūs rosina uz dabu skatīties platākām acīm!

Anita Mellupe,
speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com