Pieminam Pēteri Jansonu

Palielināt / Enlarge

Pēteris Jansons Niklāva Strunkes zīmējumā, 1944. gadā un pats Pēteris Jansons. FOTO Karl Melander.

Mūsu Pēteris Jansons, leģendārais bēgļu laivu vedējs pāri Baltijas jūrai, miris 30. aprīlī. Viņš ar sievu Ingu pēdējos gadus dzīvoja veco ļaužu mītnē ārpus Visbijas, Gotlandē. Savā mūžā Pēteris bija ticis cauri daudzām grūtām un bīstamām situācijām, bet Covid-19 viņu pieveica.

Pēteris Otrā pasaules kara laikā jau 1943. gadā atbēga uz Gotlandi, lai izvairītos no iesaukšanas vācu okupantu armijā. Zviedrijas izlūkdienests viņu savervēja slepeniem braucieniem uz Latviju. Tika vesti materiāli un cilvēki, bet atpakaļ laivas bija tukšas. Kad izveidojās Kurzemes cietoksnis un Kurzemē tūkstošiem bēgļu gaidīja laivas, kā pēdējo, visbīstamāko iespēju aizbēgt no tuvojošās atkārtotās padomju okupācijas, Pēteris un citi laivu vadītāji uzņēma bēgļus laivās un aizveda tos drošībā Gotlandē! Pēteris savos 29 braucienos pāri jūrai pārveda ap 2000 bēgļu.

1945. g sākumā viņš vairs nebrauca. Gotlandē viņš bija saticis zviedru meiteni Ingu – māsīca viņam bija pareģojusi, ka pāri jūrai satiks savu mīlestību – un izveidoja ģimeni ar diviem bērniem. Ģimene dzīvoja pie Ingas vecmāmiņas, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Stokholmā.

1995. gadā Pēteris un Inga atgriezās Gotlandē, lai baudītu miera pilnas vecumdienas iemīļotajā Rūtē netālu no jūras, no kurienes skats varēja aizklīst līdz Dzimtenei un kur rozes zied līdz Ziemassvētkiem. Vecumdienas bija arī ļoti aktīvas dienas. Pie viņiem nāca gan zinātkāri vietējie, gan arī ļaudis no tālienes. Pēteris labprāt dalījās savās atmiņās par karu, par dzīvi svešumā – trimdā, kā arī stāstīja par apstākļiem okupētajā Latvijā. Atmiņa viņam bija neskarta. 1999. gadā viņš kopā ar vēl diviem bēgļu laivu vadītājiem saņēma Triju zvaigžņu ordeni. 2000. gadā viņš piedalījās pieminekļa Cerību bura atklāšanā Jūrkalnes krastā. Gotlandē viņš piedalījies izstādēs Bēgļu laivas, pie sēru vītola stādīšanas pie Bēgļu avota un vēl dažādos piemiņas sarīkojumos. Vēl nesen, savā dzimšanas dienā, Pēteris priecājās par iespēju ar savām atmiņām piedalīties Bēgļu avota 75 gadu atzīmēšanā pie Kathamarsvīkas kopā ar ZLA un latviešu jauniešiem no Stokholmas.

Pētera Jansona atmiņu stāstus var lasīt Valentīnes Lasmanes grāmatā Pāri jūrai, dzīvesstāstu pētnieku veidotā grāmatā Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem un zviedru valodā B. G. Holmerta grāmatā Gotland under beredskapsåren 1939-1945.

Mazmeita Marie Jansone par savu vectēvu ir izveidojusi filmu zviedru valodā Med livet som insats – riskējot ar dzīvību. Tīmeklī ir arī atrodami raksti un videoieraksti. Latvijas Universitātes Filozojias un socioloģijas institūtā pašlaik tiek gatavots atmiņu krājums Bezbailīgie.

Pēteri Jansonu dziļā pateicībā piemiņā paturēs Zviedrijas latvieši, draugi Latvijā un zviedru draugi Gotlandē. Atcerēsimies viņa vārdus: „Man nekad nebija bail. Kas jādara, tas jādara.“

Lai viņam vieglas smiltis.

Zviedrijas „Latviešu listei“ iesūtīja
Māra Strautmane