Atmiņas par dzīvi Ķīles bēgļu nometnēs (2)

Palielināt / Enlarge

1945. gada Līgo vakars Haszē nometnē ar angļu viesiem. Otrais no kreisās nometnes komandants N. Falks. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Guntara Saivas DP reģistrācijas kartīte.

Palielināt / Enlarge

58. nometnes laikraksta „Nākotnes ceļš“ 1945. g. 15. septembra 1. lpp.

Palielināt / Enlarge

Ielūgums uz vakariņām. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL597.

Haszē nometne

Drīz vien Hovaldbena nometnē trūka telpu jaunu bēgļu uzņemšanai. Īsi pirms Jāņiem mūs pārcēla uz Haszē nometni.

Šīs nometnes apkārtne mums personīgi bija labi pazīstama, jo tā bija tikai kādu kilometru, pusotru no Ruszē ciema, kur bijām dzīvojuši kopš 1944. gada Ziemsvētkiem. Līdz Vācijas kapitulācijai tur bija koncentrācijas nometne. Nometne bija Ruszē ezera krastā un Ķīles – Rendsburgas šosejas malā. Ejot uz Ķīles centru, nometnei bija jāiet garām. Kādreiz arī redzējām ieslodzītos no rītiem, klūpot, krītot dzenot uz darbu un vakaros atpakaļ. Šķiet, ka viņus galvenokārt nodarbināja pie gaisa uzbrukumos sagrauto māju drupu novākšanas. Nometnes apsardzē bija nodarbināti arī kādi latviešu karavīri, tos varējām pazīt pēc Latvijas karodziņiem uz rokām.

Līgo vakarā, kā jau tas mums parasts, bija gan līgošana, gan ugunskurs, gan arī Jāņu siers. Kā goda viesis bija lūgts vietējās angļu militārās pārvaldes augstāks virsnieks. Nometnes vadītājs Nikolajs Falks viņam pastāstīja par šīm, angļiem tik nepazīstamām, latviešu Līgo vakara izdarībām.

Dzīvojām atkal barakās, vairākas ģimenes vienā istabā. Vēl joprojām nometnē pieplūda tuvākā apkārtnē dzīvojošie bēgļi. Šajā nometnē nodzīvotie nepilnie divi mēneši neiezīmējās ar daudziem organizētiem sabiedriskiem un kulturāliem pasākumiem. Tik tālu vēl nebijām tikuši. Tomēr, vēl jūnija mēnesī uz kādreizējā Liepājas teātra aktiera Valda Leista (izceļoja uz Austrāliju un vadīja Melburnas Latviešu teātri) ierosinājumu, nodibinājās dramatiskā kopa, kuras, kā vēlāk lasījām nometnes laikrakstā Nākotnes Ceļš, dibinātāju vidū bija arī Teodors un Alma Saivas un Jānis Brauers. Pirmā izrāde Annas Brigaderes Pie latviešu miljonāra gan varēja notikt tikai 6. oktobrī, bet tad jau bijām Frīdrihsorta (Friedrichsort) nometnē.

Sākās arī pamatskolas organizēšana. Ar maz izņēmumiem bērni bija pazaudējuši vienu mācību gadu; jau 8. jūlijā skola uzsāka darbu.

Vairākas reizes nedēļā bija iespējams apmeklēt angļu valodas stundas nometnes zālē Raimonda Celma vadībā.

Nometnē bija arī paliela sarīkojumu zāle, kur sestdienas vakaros rīkoja deju vakarus. Tieši otrā pusē Rendsburgas šosejai bija nometinātas angļu armijas vienības. Ap šo novietni regulāri patrulēja bruņotas sardzes vienības. Sestdienas vakaros, izdzirdējuši deju mūziku, arī viņi vēlējās padejot un atnāca uz nometnes zāli. Mierīgi sakrāva savas mašīnpistoles vienā zāles stūrī un nodevās dejas priekiem. Svētdienas rītā angļu karavīru patruļas aizturēja garām ejošos vāciešus, īpaši, ja tie bija labāk ģērbušies, un norīkoja pie zāles satīrīšanas. Divus, trīs mēnešus pēc kara beigām tāda izrīcība vēl bija iespējama. Karu pazaudējušie vācieši vēl neuzdrīkstējās par tādu patvarīgu un pazemojušu rīcību protestēt.

Angļu, amerikāņu un franču okupāciju zonās bija sākusies izklaidēto latviešu organizēšanās. Arī no Haszē nometnes aizbrauca pāris cilvēku uz vienu sanāksmi. Tas nebija paticis nometnes vadībai. Runāja, ka atgriežoties nometnē viņi esot apcietināti un uz pāris dienām ielikti karcerī (!), kādu bijušajā koncentrācijas nometnē netrūka.

Latvieši dzīvo četrās nometnēs

No atmiņas ir izgaisis tiešais datums kad mūs pārcēla uz 38. nometni, bet tas noteikti bija jūlija mēneša pēdējās dienās. Jo, kad 31. jūlijā Universitātes sporta laukumā notika Ķīles rajona ārzemnieku sporta spēles (Kiel Area Ausländer Athletik-Sport-Weltkämpfe), tad angļu armijas automašīnas mūs uz sacīkšu vietu jau aizveda no 38. nometnes. Šo sacīkšu laikā angļi mūs cienāja ar launagu, kad pirmo reizi dabūjām baudīt Anglijā tik iecienīto tēju ar pienu.

38. nometne bija kādreizējā ārzemju strādnieku paraugnometne Frīdrihsortā, Ķīles ziemeļu daļā, otrā pusē Ķīles kanālam. Joprojām nāca klāt jauni bēgļi, kurus visus 38. nometnē nevarēja uzņemt. Vēl 1946. gada pavasarī ieradās vairāki no Beļģijas karagūstekņu nometnēm atbrīvotie latviešu karavīri un gaisa spēku izpalīgi.

Baltijas bēgļi ieguva vēl trīs nometnes. Ja līdz šim visi latvieši dzīvoja vienā nometnē, tad 1946. gada sākumā mūs izklīdināja pa 4 nometnēm.

Septembrī uz netālo 41. nometni Holtenavā (Holtenau) pārcēla ap 200 latviešus un lietuviešus. Par 41. nometni lasīsim arī vēlāk.

Novembrī 39. nometnē Šancē (Schanze) nometināja 200 lietuviešus, 70 latviešus un 10 igauņus. Nometnes vadība atradās lietuviešu rokās.

1946. gada sākumā uz 40. nometni Brauenbergā pārcēla igauņus, lietuviešus un vairāk nekā 80 latviešus. Nometnes komandants bija igaunis.

Šajās trīs nometnēs latviešu sabiedriskā rosība bija vāja, jo viņu skaits bija samērā mazs un, izņemot 41. nometni, nebija arī piemērotu telpu. Tamdēļ latvieši, kas vēlējās līdzdarboties kulturālā laukā, piedalījās 38. nometnes pasākumos. Nevienā no šīm nometnēm nebija arī latviešu skolu.

38. nometne

Šajā nometnē ieguvām savu oficiālo DP statusu. Mums izsniedza DP Indeksa kartes un DP pases. Manas Indeksa kartes numurs bija GO 1512273 un Pases numurs 050874.

Kā jau lasījām, nometne bija kādreizējā ārzemju strādnieku paraugnometne, uz kuru vesti ārzemju žurnālisti, lai rādītu cik labos apstākļos Vācijā dzīvo ārzemju strādnieki.

Jau no 15. augusta nometne divas reizes nedēļā rotatora tehnikā 400 eksemplāros iznāca nometnes laikraksts Nākotnes Ceļš un reizi mēnesī žurnāls – Gājputni. Pēdējais gan piedzīvoja tikai trīs numurus. Laikraksta redaktors bija Rūdolfs Valdmanis, viņa vietniece Leontīne Bērziņa.

Laikraksts darbojās Falka uzraudzībā, kā to vēlāk Kultūras un izglītības komisijas sēdē 25. oktobrī Valdmanis pats apliecināja. Laikraksts neko nedrīkstēja rakstīt, kas būtu nelabvēlīgs Falkam un viņa vadītai nometnei.

Vai šie bija tie mesli, kas Valdmanim bija jāmaksā, lai laikraksts vispār varētu iznākt?

Nometnes laikraksta Nākotnes Ceļa 15. septembra numurā varēja lasīt: „Inž. Falks panāca to, ka čehiem atstājot Ķīli, Baltijas tautas saņēma labāko un skaistāko nometni Ķīlē un tās apkārtnē. Glītas barakas ar centrālapkuri, visām labierīcībām, elektrisko virtuvi, lieliskām dušas telpām, ir retums, par ko priecājas ne tikai nometnes iemītnieks, bet arī katrs ciemiņš.“

Bijām gan ieguvuši labākas telpas, bet dzīvojām tomēr ļoti saspiesti. Vairums lielāko ģimeņu gan dzīvoja atsevišķās istabās, bet mazākās ģimenes dzīvoja pa divām vienā istabā un vieninieki 6 – 8 vienā istabā. Joprojām skapji un segas nodalīja katrai ģimenei savu stūrīti.

Pie nometnes vārtiem svinīgā ceremonijā iesvētīja un pacēla visu trīs Baltijas valstu karogus.

Nometnē turpināja ierasties jauni bēgļi. To vidū bija arī bijušais pasaules rekordists soļošanā Jānis Daliņš ar kundzi, trim bērniem un māti. Vēl 1946. gada pavasarī ieradās vairāki no Beļģijas kara gūstekņu nometnēm atbrīvotie latviešu karavīri un gaisa spēku izpalīgi.

Mēs joprojām bijām pārliecināti, ka pavisam drīz varēsim atgriezties dzimtenē. Nākotnes Ceļš 15. augusta numurā citēja Jāni Daļiņu: „Ziemsvētkos mēs būsim jau dzimtenē.“

Septembra sākumā nometnē bija 1311 iedzīvotāji, no tiem 779 latvieši, 374 lietuvieši, ap simts igauņu, pārējie cittautieši, to vidū kādi 14 Latvijas ebreji, kam bija laimējies dzīviem izkļūt no Latvijas.

Neilgi pēc ierašanās nometnē angļu militārā policija apcietināja divas latvietes, kas esot strādājušas Haszē koncentrācijas nometnē. Ko viņas bija nodarījušas un kas ar viņām notika, nav zināms.

Tagad, kad vēl joprojām runājam un rakstam par holokaustu un varbūtēju latviešu līdzdalību tajā, ir vērts pieminēt, ka vairāki nometnē dzīvojošie ebreji bija kādreiz nodarbināti T. Priedes vadītajā vācu kara automašīnu remonta darbnīcā Rīgā. Satiekoties ar Priedi, tie ar lielu cieņu viņu uzrunāja mūsu inženiera kungs, jo, lūk, viņš tos kādreiz paslepus bija apgādājis ar dažiem kukuļiem maizes.

Nometnes pārvalde

Jau no pašām pirmajām dienām nometnes pārvalde atradās inženiera Nikolaja Falka rokās. Nometnes laikraksta Nākotnes ceļa 15. septembra numurā varēja lasīt, ka vietējā angļu militārā pārvalde bija Falku iecēlusi par baltu tautu sakaru virsnieku visām UNRRA apgādātām baltu nometnēm Ķīlē. Cik zināms, tad citās vietās tādu sakaru virsnieku nebija. Falks iecēla nometnes vadītāju jeb komandantu. Bez viņa vai viņa sekretāres Ernas Zālamaņa kundzes piekrišanas nekas nometnē nedrīkstēja notikt. Laikrakstā varēja lasīt, ka Zālamaņa kundze, nometnes krustmāte (izcēlums mans G.S.), neatlaidīgi gādā par to, lai Baltijas tautu piederīgie saņemtu nepieciešamos drēbju gabalus, apavus un visu, kas vajadzīgs nometnei.

Nikolajs Falks ar Ernu Zālamaņa kundzi apdzīvoja nometnes sarīkojuma zāles vienā galā iekārtoto dzīvokli. Katru rītu viņi devās darbā uz Ķīli savā 8 cilindru luksus Horha (Horch) sporta automašīnā. Kur viņi strādāja un kādi bija viņu pienākumi, to nometnes iedzīvotāji nezināja.

Kādas reizes Zālamaņa kundze dažiem izraudzītiem nometnes darbiniekiem rīkoja vakariņas, kas bija jāuzskata par lielu pagodinājumu. Arī mani vecāki bija reiz ielūgti šajās vakariņās.

Par nometnes vadītāju bija iecelts pastmeistars Bērziņš. Nometnes saimniecību pārzināja Augusts Mikainis, kanceleju kapt. Edgars Strēlnieks, policiju Roberts Baumanis, slimnīcu Dr. Andrejs Meļķis.

Vairāki augstākās administrācijas darbinieki dzīvoja atsevišķā administrācijas barakā. Nometnes iedzīvotājiem bija pamatotas aizdomas, ka viņi saņēma labāku aprūpi.

Arī tēvu nometnes saimniecības administrācija pāris reizes aicināja kļūt par savu cilvēku, ar visām šādu cilvēku priekšrocībām, par ko, protams, būtu jāmaksā kādi mesli (lai nometnes grāmatas būtu kārtībā!). Tēvs šos sadarbošanās piedāvājumus bija noraidījis. Viņa vienīgais administratīvais amats bija 1. barakas vecākais.

Dzīves apstākļi

Lai gan bijām ieguvuši labākas telpas, tās tomēr nebija piemērotas ģimenēm, īpaši ģimenēm ar maziem bērniem. Tomēr tās nebija telpas, bet gan ļoti nepietiekamais uzturs, kas nometnes iedzīvotājiem sagādāja lielākās rūpes.

Strādājoši nometnes iedzīvotāji saņēma arī kādas papilddevas un nedaudz vairāk cigarešu. Papilddevas laiku pa laikam Sarkanā Krusta paciņu veidā saņēma tikai bērni, bet arī no šīm paciņām dažas mantas bija izņemtas.

Sazinoties ar citu apkārtējo nometņu iedzīvotājiem zinājām, ka viņi bija labāk apgādāti nekā mēs – N. Falka pārzināto nometņu iedzīvotāji. Ja pieņemam, ka UNRRA ar pārtiku apgādāja visas britu zonas nometnes vienādi, tad kāpēc tāda starpība? Citās nometnēs Sarkanā Krusta paciņas diezgan regulāri saņēma visi iedzīvotāji. Runāja, ka tā pārtika, kas ienāca nometnē un nenonāca līdz iedzīvotājiem, esot tikai maza daļa no tās, kas nometni nemaz nesasniedzot.

Daži bēgļi bija atbraukuši ar krietnu naudas žūksni. Lai gan veikalos bez pārtikas kartiņām neko nevarēja nopirkt, tomēr melnajā tirgū arī par relatīvi mazvērtīgajām RM varēja kādus produktus nopirkt.

Zēla arī spekulācija. Daži kļuva bagāti, bet kādiem citiem iznāca saskarties ar varas iestāžu bardzību.

Ziemeļvācijas nometņu iedzīvotāju vidū Ķīles nometne bija pazīstama kā siļķu galvaspilsēta, jo no vietējiem zvejniekiem par krietnu samaksu naudā vai arī maiņas ceļā, varēja iegādāties svaigas siļķes. Bija arī daži zvejnieki, kas bija izbēguši no Kuršu jomas. Tie, dzīvojuši samērā izolēti, vēl dažus vārdus saprata latviski. Uz Ķīli brauca siļķes pirkt no tālas apkārtnes. Ne jau visiem nometnes iedzīvotājiem siļķu iegāde bija pa spēkam. Nometnē bija uzceltas vairākas siļķu kūpinātavas.

Sliktais uzturs bija par iemeslu, kāpēc vairāki nometnes iedzīvotāji 1946. gada pavasarī un vasarā pārcēlās uz amerikāņu zonas nometnēm, kur uzturs bija nesamērojami labāks.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl