Manas kara dienu atmiņas (2)

Palielināt / Enlarge

Oresund slimnīcā Kopenhāgenā – sākumā. FOTO no Viktora Bendrupa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Oresund slimnīcā Kopenhāgenā – beigās. FOTO no Viktora Bendrupa personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL589.

Vispirms mūs ar kuģi aizveda uz Liepāju un novietoja Liepājas kara ostas kazarmās. Tur satikos arī ar savu brāli Borisu, kurš arī bija iesaukts armijā, tiklīdz atstāja savas lauku mājas. Arī vecāki un māsa paspēja laikā izbraukt no Jelgavas un bija apmetušies šeit pie kādiem zemniekiem, gaidīdami kuģi braukšanai uz Vāciju.

Beidzot, no Liepājas ar kuģi Mar del Plato mūs aizveda uz Dancigu un no turienes uz Sofienvaldi. (Pēc kara man gadījās šo kuģi redzēt Kopenhāgenas ostā nožēlojamā stāvoklī, pēc kara vēl neatjaunotu.) Sofienvaldē bija liela bēgļu izvietošanas telšu nometne, no kurienes pa mazākām grupām izvietoja pa lauku saimniecībām Prūsijā, kara apmācībām. Es biju iedalīts 33. Januma pulka trešā bataljonā, kuru komandēja majors Krimuldēns, un kas sastāvēja galvenokārt no jauniesauktajiem. Pirmais un otrais bataljons tad esot bijis kaujās kaut kur pie Berlīnes, un tā kā bataljons bez pulka nevarēja pastāvēt, tad to izformēja un sadalīja pa dažādām vācu vienībām. Mūsu 9. rotu, kuru komandēja leitnants P., pievienoja vācu 23. kājnieku divīzijai. Mans vada komandieris bija virsnieka vietnieks M., kurš savā laikā bija 3. Jelgavas kājnieka pulka virsdienesta instruktors un dienēja kopā ar manu brālēnu Arnoldu, tādēļ viņš bija ar mani tāds draudzīgāks, nekā ar citiem.

Mūsu apmācības galvenokārt notika ar jauno vācu ieroci granātstobriņu. Tas bija tāds stobriņš, kuru uzmauca uz šautenes stobra un tajā ielika granātiņu, un šaušana notika, turot šauteni stāvus. Apmācību vietas mainījās pa dažādām vācu pamestām pilsētiņām un lauksaimniecībām. Pēdējā bija Laušena, no kurienes tad arī izgājām uz Dancigu un no turienes uz fronti.

Vienā nakts pārgājienā pie manis pienāca mūsu vada komandieris un iedeva man savu vidusjostu ar visu pistoli, teikdams: paturi, kamēr būšu „savās darīšanās“. Šīs darīšanas ievilkās, un es viņu vairs nekad neredzēju. (Viņš kādreiz ieminējās, ka viņam mugursomā glabājās civilās drēbes...) Tādā veidā es tiku pie glauna ieroča.

Mūsu kaujas darbība galvenokārt bija plānveidīga atkāpšanās. Bijām tā saucamā nach comando, un bijām pēdējie, kas sedza vispārējo atkāpšanos. Vienā no kaujām, kurā mums gan laimējās palikt savās pozīcijās, krita viens no mūsu virsniekiem. Viņš bija apbruņots ar vienu no visjaunākajiem vācu kara ieročiem šturm gevēr, kas bija 30 šāvienu ierocis, lielāks par mašīnpistoli, mazāks par ložmetēju. Man kaut kā iznāca būt turpat tuvumā, un es pa to burzmu pierāpoju klāt un apmainīju savu plinti ar šo ieroci. Nedomāju, ka kāds vispār piegrieza tam kādu vērību. Vēlāk izrādījās, ka to nevajadzēja darīt, jo šis ierocis bija vēl rets un maz izplatīts, un bija gandrīz neiespējami dabūt tam munīciju. Bet tas viss nevilkās ilgi.

19. martā, vienā no uzbrukumiem, mums iznāca nevis atkāpties, bet mukt... Man aiz muguras sprāga granāta un nosita mani gar zemi. Sāpes bija briesmīgas pa visu ķermeni. Palīdzība nebija nekāda. Katrs gribēja pats ātrāk pazust un izglābties. Visi tikai paskatījās un muka. Nolēmu pats sev palīdzēt ar šāvienu deniņos, bet kritiens bija tāds, ka nevarēju pats tikt klāt pie savas pistoles. Beidzot viens puika apstājās un izpildīja manu lūgumu, bet kolīdz redzēja, ko gribu ar to darīt, izrāva man pistoli no rokas pateikdams, nē, tev jādzīvo! un aizskrēja prom ar visu pistoli. Gribēju to darīt ar rokas granātu, bet tām abām, kas karājās pie patronsomas, bija izkrituši detonatori...

Pašās beigās divi vācieši mani pievāca un nogādāja pārsienamā punktā. Tur izrādījās, ka viena šķemba īkšķa lielumā bija izgājusi cauri krūtīm un tur iestrēgusi. Sanitārs to ar roku izvilka un pasniedza man. (Vēlāk, jau Dānijā, lazaretē vienu šķembu man vēl izgrieza no dibena muskuļiem un vēl vēlāk, jau dāņu slimnīcā, vienu šķemba vēl bija aizķērusies labās kājas papēdī, no kuras arī vajadzēja šķirties. Glabāju tās kā suvenīrus. Žēl, ka krāmējoties uz Austrāliju, kaut kā nozuda... Ārsts teica, ka kreisajā plaušā man atrodoties vēl sešas sīkas šķembiņas, kas tagad ir iekapselējušās un mani vairs netraucē. Nezinu, kad un kā, bet mani vecāki bija saņēmuši ziņu, ka es, smagi ievainots, palicis pie krieviem... Noturēja pat aizlūgumu baznīcā...

Tad nokļuvu kara lazaretē Dancigā. Vienā nakts uzlidojumā sabumboja arī to, bet laimīgā kārtā biju nonests patvertnē un izglābos. Vēl tagad atceros kliedzienu: šaufeli, šaufeli, mēs esam aprakti... No turienes divi sanitāri turpat naktī aiznesa mani uz citu lazareti, kura nebija skarta. Fronte ātri tuvojās, un pienāca laiks arī manu lazareti evakuēt, pie tam vēl ar tādu steigu, ka izrāva mani no gultas un pat nepaskatījās, kad lūdzu paņemt līdz arī manus svārkus, kas atradās uz blakus krēsla ar visiem maniem dokumentiem. Protams, tas viss palika tur...

Mūs aizveda uz mazu ostas pilsētiņu, no turienes ar kuģīti uz lielo transportkuģi, kas atradās dziļāk jūrā, kurš veda ievainotos. Šķiet, ka ceļš uz Vāciju bija pārslogots un nedrošs, un mūsu ievainoto transporta kuģis nonāca Kopenhāgenā. Atceros vēl, ka gulēju ostā, lielā hallē salmos uz grīdas, gaidīdams, kad tikšu nogādāts slimnīcā. Šķiet, ka visi pārējie bija paši spējīgi pārvietoties, bet es paliku guļot. Kas notika tālāk, nezinu, laikam biju zaudējis samaņu.

Nākošais, ko atceros, bija, ka gulēju gultā, kura bija pacelta un uzlikta uz četriem ķeblīšiem. Kreisajā sānā bija ieoperēta šļauka, kuras otrais gals bija traukā uz grīdas. Negribu šeit rakstīt visos sīkumos, bet vēlāk izrādījās, ka guļu tā jau ilgāku laiku. Biju pavisam vājš un nespēcīgs. Tur arī sagaidīju kapitulāciju.

Drīz vien vācu kara lazareti evakuēja uz Vāciju un visus, kas nebija vācieši, pārņēma savā pārziņā Dānijas Sarkanais Krusts un izvietoja pa dažādām Kopenhāgenas slimnīcām. Pie šķiršanās no vācu lazaretes, virsārsts man teica, ka mani gan laikam var nosist tikai tad, ja sistu ar āmuru tieši pa pieri...

Manu pārcelšanos uz dāņu slimnīcu kārtoja viena dāņu māsiņa, kura ļoti labi runāja vāciski. Kad viņa prasīja pēc maniem dokumentiem, vienīgais, ko varēju uzrādīt, bija vācu lazaretes izdotā apliecība, ka esmu brīvprātīgais attiecīgo burtu leģionārs... Viņa izlasījusi teica, lai to gan nevienam nerādot un uzdodoties, kā civilists. To, protams, arī izkārtoju.

Mani Kopenhāgenā ievietoja Oresund plaušu slimnīcā. Izrādījās, ka sveru tikai 49 kg... Sākās strauja ārstēšana un uzbarošana. Tajā slimnīcā bija ievietoti vēl trīs latviešu bijušie leģionāri.

Pie mums nāca arī apmeklētāji. Tanī laikā Dānijā bija tāda paraša, ka vecāki cilvēki staigāja pa slimnīcām, apmeklēdami tādus pacientus, kuriem nebija tuvinieku, lai tos kaut kā iepriecinātu. Pie manis nāca arī latvieši. Galvenā bija Jelgavas mācītāja Krauļa kundze, kura darbojās Dānijas Sarkanajā Krustā. Nāca arī divas latvietes, kuras dzīvoja Kopenhāgenā jau ilgāku laiku. Viņām vīri bija dāņu jūrnieki, kuri jau sen kā bija gājuši bojā dažādās avārijās. Viena no tām, Larsena kundze, bija abonējusi žurnālus no Latvijas jau sen, vēl pirmskara gados, un nesa man tos uz slimnīcu lasīšanai.

Ļoti interesanta bija viena dāma – Oziandera kundze, klavierniece, komponiste un grafoloģe, kas dzīvoja Kopenhāgenā un nāca mūs apciemot. Jau pirmajā satikšanas reizē viņa man lika kaut ko uzrakstīt un pēc mana rokraksta, apbrīnojamā kārtā, noteica manu raksturu, dzīves uzskatus un pat tādas lietas, ka es ģimenē neesmu vienīgais bērns, kā arī teica, ka man tēvs bija stingrāks par māti utt. Es biju ļoti ieinteresēts, un viņa nāca un sniedza man grafoloģijas lekcijas. Žēl, ka tas nevilkās pārāk ilgi, jo viņai likās, ka esmu paviršs šai lietai un negribēja tās turpināt, kaut arī solījos būt uzmanīgāks... Vienreizi viņa paņēma mani uz savām mājām un lika pastāstīt savu dzīves stāstu un pēc tam, tūlīt to visu nospēlēja uz klavierēm, kā es stāstīju – bērnu dienas, vēlākais posms, kara dienas, ievainošana utt. Biju ārkārtīgi pārsteigts, un visam spēlējumam domās sekoju līdzi, jo gandrīz katram nošu piesitienam bija sava nozīme.

Šajā slimnīcā nodzīvoju ārstēdamies līdz novembra vidum, līdz kļuvu pietiekoši vesels, lai to atstātu. No turienes mani nosūtīja uz Fakse Ladeplads pilsētiņu, kur atradās latviešu bēgļu nometne.

Ar to tad arī visā pilnībā izbeidzās manas kara gaitas.

Viktors Bendrups
Laikrakstam „Latvietis“