Gadalaiki

Tā sagadījās, ka man vajadzēja zināt, kas pašreiz par gadalaiku. Prasīt nevienam neuzdrīkstējos, jo mani jau uzskata kā tādu – drusku pajocīgu. Ja vēl sākšu prašņāties...

Steidzīgi aizgāju uz bērzu birzīti. Lapiņas smuki zaļas un pilnīgi izplaukušas. Tātad. pavasaris šodien nav!

Ja būtu pavasaris, tad viena porcija lapiņu vēl tikai taisītos plaukt. Vakardien arī nebija pavasaris. Un rītdien ar nebūs. Jūtos jau drusku tāds kā stabilāks. Prātā, nevis kājās. Vēl braucu ar ratiņiem.

Apstaigāju birzīti un kārtīgi izpētīju zemi. Nevienas bērzlapes neatradu. Tātad rudens arī nevar būt. Sēnes aug rudenī. Tas tad atstāj tikai vasaru un ziemu. Ausis nesalst un deguns pašreiz netek, tad jau ziema nevarētu būt. Liekas, ka diezgan droši varu teikt, ka pašreiz ir vasara. Smaids pārņem visu ģīmi. Mani tik viegli uz mušpapīra nepaķersi. Šis prasīs – kas par gadalaiku – Tas dullais Jurka. Ha!

Bet paga, paga... Vasarā taču vajadzētu būt Jāņiem, vai vismaz Līgo svētkiem. Ne viens, ne otrs nav bijuši. To es skaidri zinu. Jāņi man nekad nepaiet garām. Nu – ja runājam atklāti, bieži jau nu paiet garām gan – kā pa miglu. Bet tā ir atkal cita opera.

Biju jau atkal saīdzis sakarā ar tiem gadalaikiem, bet tad pēkšņi atplaiksnījās tā kā gaisma. (Man plaiksnās diezgan bieži.) Mēs taču dzīvojam pasaules pakaļgalā. Tur visas lietas notiek ačgārni, ne tā kā Eiropā. Tad jau ar tiem Jāņiem ar nebūs viss kā vajaga. Nu skaidrs!

Ja Eiropā Jāņi ir vasarā, tad šeit tie būs ziemā. Labi jau tas nav, man ziemā tek deguns – alus kauss ir turpat pie deguna – vai manu vai... Nu, štrunts, vai man jālien cilvēkos? Varu taču Jāņus svinēt pats savā istabiņā. Iznāks omulīgāk. Un lētāk! Par to gan neminēšu nevienam ne vārda. Sāks saukāt par sīkstuli.

Bet kas te notika? Kāpēc man jāmīcās pa Jāņiem vai Līgo svētkiem. Man taču bija padomā uzrakstīt vienu smuku rakstiņu par to, kādas dziesmas dziedamas šajā gadalaikā. Kādas dziedāja mūsu senči attiecīgos gadalaikos. Tādā sakarībā man bija nepieciešams zināt, kas mums te pašreiz ir par gadalaiku. Bet kaut kas sagāja grīstē. Kaut kur nomaldījos un iekūlos Jāņos (un Līgo svētkos). Kāda man tagad šance tikt atpakaļ uz ceļa? Šajās dienās jau viss nepaveicas tik veicīgi, kā kad biju jauns, kad biju jaunāks... Nu, bišķi jaunāks. Ek, jūs jau zināt, ko gribu teikt... Neesam jau vairs bērni, ka viss būtu jāizskaidro un jāpārtulko.

Tātad, mēs noskaidrojām, ka patreiz ir vasara. Tagad atliek tikai noskaidrot, kādas dziesmas senči dziedāja vasarā. Vai dieniņ, cik es glupjš – senči tak visi jau sen apmiruši, kam tad es prasīšu par dziesmām? Tad iešāvās galvā gaiša doma (kā parasti). Dziesmu grāmatas tak nevarēja sarakstīt šodienas dziedoņi vien, tak jau viņi dabūja kādu palīdzību no senčiem. Kaut vai ar šķīvīša dancināšanu. Tāpēc tagad, ja ņemšu dziesmiņas no dziesmu grāmatas, tad jau liela šmaukšana nebūs.

Izgudrots jau bija labi, pat briljanti, bet es jau nevaru iziet cauri visam tam lērumam dziesmu, kas grāmatā. Izgāju cauri tikai satura rādītājam un atradu tikai vienu dziesmu, kur minēta vasara Nāc nākdama, vasariņa. Tas viss! Nu, ar vienu dziesmiņu jau nu neiešu ķēpāties. Tur nekāds rakstiņš nevar sanākt. Un dziedāt vienu un to pašu dziesmiņu visu dienu? To jau daru tagad – gandrīz katru dienu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“
2020. gada janvārī