Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ārkārtējā situācija

Kā ar „Covid-19“ ierobežojumiem latvieši sadzīvo citur Eiropā?

Laikraksts Latvietis Nr. 588, 2020. g. 23. martā
Latvijas TV raidījums "De facto" -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Katrā valsti ir savas atšķirības, kā rīkoties epidēmijas un pandēmijas laikā. Tomēr arvien stingrāki ierobežojumi ir arī citur. Piemēram, Vācijā arvien vairāk valstis slēdz izglītības iestādes, sabiedriskajā transportā neatver priekšējās durvis un ir noteikta distance, cik tuvu, piemēram, autobusa šoferim drīkst atrasties pasažieri. Itālijā skolas slēgtas un ieviesti ierobežojumi jau vairākas nedēļas, taču tur drošības pasākumi arvien tiek pastiprināti.

„Ārā es drīkstu iet tikai ar ļoti nopietniem iemesliem, tikai uz darbu, uz pārtikas veikalu, uz aptieku, pie ārsta,“ LTV raidījumam de facto stāsta angļu valodas skolotāja Laura, kura dzīvo Itālijā, Lombardijas reģionā Milānas piepilsētā 20 minūšu braucienā no Milāna centra.

Pirmie ierobežojumi sākās jau pirms vairākām nedēļām, taču visskarbākie ieviesti šonedēļ. Vēl nedēļas vidū viņa varēja izbraukt ar riteni, taču nu bez īpaša iemelsa uz ielas rādīties nedrīkst. Viņa kā angļu valodas skolotāja jau trīs nedēļas nodarbības vada no mājām, sazinoties internetā.

„Un katram ir jānēsā līdzi juridiski saistošs, parakstīts dokuments, kuru policija var arī mierīgi uz ielas paprasīt, pajautāt, kur dodies. Vārdu patiesumu var pārbaudīt. Ja iemesls nav nopietns, kā piemēram, pirms dažām dienām viens tēvs devās uz veikalu, lai nopirktu „Playstation“ bērnu izklaidei, viņu apturēja, un viņš saņēma sodu,“ stāsta Laura.

Viņa gan piebilst, ka suni, protams, var pasteidzināt, bet arī ne pārāk ilgi, ne pārāk tālu no mājām: „Un tad cilvēki joko, ka ģimenes suni visi pa kārtai ved ārā, lai tikai ir iemels iziet no mājas.“

Vietā, kur viņa dzīvo, panikas neesot, cilvēki samierinājušies. Attieksme mainījusies. Tagad sociālo tīklu ierakstiem ir populārs tēmturis espaliekumājās, lai gan pirms pāris nedēļām daudz populārāks bija tēmturis Milāna neapstājas.

„Tas, ko es novēroju iepriekšējās nedēļas, – cilvēki iedalījās nosacīti tādās divās grupās. Daļa bija, kas skrēja izpirkt makaronu plauktus, un otra daļa ļoti mierīgi to uztvēra. Turpināja iet pa bāriem, restorāniem. Vēl piektdienā, divas dienas pirms ieviesa stingro karantīnu, bāri bija pārpildīti, par nekādiem metru attālumiem vispār nevarēja runāt,“ viņa atceras.

Daudzo saslimšanas gadījumu dēļ lielajās slimnīcās vietu vairs īsti nav. Pat medijos jau apspriests, ka ārsti ir neapskaužamā situācijā, jo var nākties izdarīt izvēli, kuram piešķirt vietu intensīvajā terapijā, ja šī vieta vajadzīga vairākiem. Cilvēkiem ar vieglākiem simptomiem jātiek galā pašiem. Laura stāsta: „Šeit vienai latviešu paziņai ir ar visiem simptomiem – klepu un temperatūru – slims viņas vīrs, vīra māsa, vīra vecāki, kas jau ir gados. Ģimenes ārsts iesaka dzert paracetamolu un antibiotikas. Principā uz ātro palīdzību iesaka zvanīt tikai tad, ja ir jau smakšanas pazīmes un kaut kas ļoti nopietns.“

Tikmēr mediji ir pilni ar ziņām, rakstiem, raidījumiem par vīrusu. „Šobrīd tas ir tiešām tikai viss par vīrusu. Informācija ir. No vienas puses, tas ir labi, no otras – cilvēkiem ar vājākiem nerviem varbūt ir par daudz. Bet es nevarētu teikt, ka būtu dezinformācija, panikas celšana, viltus ziņas. Tādas lietas nav. Bet Informācijas ir tiešām ļoti daudz, un pat avīžu kioski ir vienā no tām kategorijām, nedaudzajiem veikaliem, kas ir vaļā, jo nepieciešamība pēc informācijas ietilpst pamatkategorijās, un varbūt ne visiem ir internets, kur var izlasīt vai, nezinu, televīzija nestrādā,“ situāciju raksturo Laura.

Žurnāliste Ieva Alberte savukārt dzīvo Diseldorfā, Vācijā. Tas ir viens no rajoniem, kur ir salīdzinoši vairāk saslimšanas gadījumu. Viņa stāsta, ka arī tur viss ir salīdzinoši mierīgi, lai gan ir arī ierobežojumi, piemēram, par pasākumiem ar lielu cilvēku skaitu.

„Cilvēki gados visu laiku sēž pie radio un televizora, jo pirmie divi cilvēki, kas Vācijā nomira bija 80+ gadus veci. Tie, uz ko tas ļoti attiecas, tiešām ļoti seko. Bet visas lidostas darbojas, cilvēki ar koferiem ir ielās, visi veikali ir pilni, visu produktu pietiek vismaz mūsu reģionā, es kaut kā neizjūtu,“ stāsta Ieva Alberte.

Īpaši pasākumi, papildus roku dezinfekcijas vietas vai tamlīdzīgi, neesot novērotas. Taču ir mudinājumi rokas mazgāt biežāk. „Mums valodas kursos, kad sākās koronvīruss, izstāstīja, kā tieši vajag šīs te vietas (rāda starp pirkstiem – red.) mazgāt. Mums iedeva numuru, kur zvanīt, ja nu tu sajūti, ka varbūt ir. Un tad mums nosauca ielu, kur ir centrs, kur var iet ar visām savām sūdzībām un jautājumiem. Ļoti ātri tika paziņota tā vieta, kur ir jādodas, ja ir aizdomas, lai mēs neapgrūtinātu ģimenes ārstus. Ģimenes ārsti tāpat ir apgrūtināti, nav sazvanāmi,“ viņa skaidro.

Pēc Ievas novērojumiem, vācieši savas pārvaldes lēmumus īpaši neapšauba. Viņa stāsta: „Vācieši ļoti labi zina, ka visam ir sava sistēma un savs „ordnungs“. Un viņi tic, ja tiks pieņemts lēmums, tad tas ir pareizs lēmums.“ Sabiedrība arī paļaujas uz katra individuālo atbildību. „Vācieši laikam tik pašapzinīgi, ka tas liela mērā atkarīgs no tevis. Jo tā ir tava dzīve, un, ja tu esi slims, nu tu neej, nevazājies apkārt. Tā vienkārši ir paša atbildība,“ saka Ieva.

Epidēmijas dēļ Vācija apsver no pirmdienas daļēji slēgt robežas ar Franciju, Austriju un Šveici.

Latvijas TV raidījums „De facto“
Latvijas Televīzija
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com