„Nu tik, brāļi, naigi, naigi...“

Šo dziesmiņu dungoju šodien visu rīta cēlienu. Ne jau, ka man būtu ķēries kāds liels loms, ka jāmeklē laiva, vai ka šodien zivis būtu pusdienās, bet vienkārši – iekrita galvā un neiet ārā.

Nezinu un nesaprotu – KĀPĒC? Šajās dienās mani var mudināt cik grib, no naiguma nekas nesanāks. Kājas arvien gausāk velkas pakaļ ķermenim, un ķermenim labāk patīk stāvēt uz vietas nekā vilkties kā klibam nabagam uz priekšu – bez mērķa.

Kas tad labs pēdējā nedēļā būtu sasniegts? Kur aiziets? Kas padarīts? Stāvu Aprūpes namā pie lielā loga un mēģinu atrast atbildi šiem jautājumiem, kuri uzmācas katru vakaru par jaunu un no rīta ar'– bez izņēmuma. Pats jau labi zinu, ka nekāda atbilde nav sagaidāma. Tātad, uzstādu šos jautājumus pats sev, lai pats sevi kaitinātu. Vai ir smuki tā darīt? Smuki vai nesmuki, bet vismaz kaut kas IR ko darīt. Un ir ļoti svarīgi, ka kaut ko dara. Citādāk man tikai – atkal un atkal – peršiņas iekrīt prātā, un tad ir jādzied, un tās ne vienmēr ir patīkamas peršiņas. Šorīt – pirms tiem naigiem brāļiem, man pa galvu vandījās:

Pūtīs auksti vēji,
Smacēs kapa gaiss;
Grabēs bleķa kronis
Kā pats nelabais...

Skaidri zinu, ka tā ir tikai dziesmiņa jeb ziņģe, bet tikpat labi zinu turpinājumu:

Jāceļas būs augšā –
Ak, tu tavu post;
Jārauj sev no kapa
Bleķa kronis nost...

Tātad, izskatās, ka biju jau aizgājis Pelnītā Atpūtā! Vai, vai, vai – tīri vai vēsas pēdas paliek. ...

Vēl jau varēja kādu brīdi pagaidīt, ļaut man nosist laiku tepat šaizemē. Vismaz, kamēr beidzās futbola sezona. Man daži dolāriņi uzlikti, ka Ričmunda vinnēs. Bet ja nē, tad nē. No tiem pāris dolāriņiem jau nu bagāts nepalikšu. Kur tad to naudu likšu? Bez tam:

Iemet, brālīt, grana pipku,
Naudu nežēlo –
Tik un tā jau kapā līdzi
Nepaņemsi to!

Nu, ko es teicu? Pantiņi un peršiņas. Peršiņas un pantiņi. Un pēdējā laikā par daudz bieži tiek pieminēta kapsēta. Man tas sevišķi nepatīk. Ja būtu minēts kāds parks vai publiskais placis, nu kaut vai Hoteļa alus dārzs (ko angliski tik jauki sauc par BEER GARDEN), bet tūlīt uz kapsētu sūtīt, tas nav nedz smuki, nedz pieklājīgi. Tādas ir manas domas! Bet man tā vien liekas, ka nevienam vairs neinteresē manas domas. NU, uzbāzīgs jau nu es negribu būt. Tad labāk nemaz nemēģinu kaut ko prātīgu uzrakstīt, kā biju nodomājis, bet pielieku punktu un saku DIEZGAN!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“