Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Laikraksta „Jaunākās Ziņas“ 1. lpp. 1940. gada 16. martā.

Sveicināti, lasītāji!

Šajā dienā, 12. martā, pirms 79 gadiem – 1940. gadā – Somija un Padomju Savienība noslēdza tā saukto Maskavas miera līgumu. Līdz ar to beidzās 14 nedēļu garais karš, kura laikā neviena valsts nebija nākusi somiem palīgā. Miera līgums noteica, ka Somija atdod PSRS gandrīz visu savu austrumu daļu, Karēliju, kuru tad atstāja somu spēki un tie civiliedzīvotāji, kuri nevēlējās pāriet Padomju Savienībā.

Atgādināšu, ka karš bija izcēlies tāpēc, ka demokrātiskā Somija bija noraidījusi PSRS piedāvājumu izvietot tās teritorijā Padomju militārās bāzes. Tieši pretēji bija rīkojušies visi trīs autoritārie režīmi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Visi bez ierunas piešķīra PSRS tiesības ieperināt savā valstī tik lielus kaimiņvalsts militāros spēkus, ka jebkāda vēlāka pretošanās nebūtu militāri izpildāma.

(Var arī pieminēt, ka tas bija tieši sešus gadus agrāk, kad 1934. gada 12. martā Igaunijas Valsts vecākais Konstantīns Petss kopā ar ģenerāli Laidoneru veica valsts apvērsumu, un izveidoja autoritāru valsti, kurā bija aizliegtas politiskās partijas, un prese pakļauta cenzūrai. Latvijā to pašu darīja Kārlis Ulmanis divus mēnešus vēlāk.)

Kāda bija reakcija Latvijā? Ko teica tautas vadonis Kārlis Ulmanis? Latvijas presē nākamajās divās dienās tika publicēts bez komentāriem Maskavas miera līguma teksts. 13. marta Jaunākās ziņās lasām, ka nākamajā dienā sanāks Baltijas valstu ārlietu ministru konference Rīgā, lai pārrunātu „starptautiskos jautājumus, kas interesē Baltijas valstis“. Bet pēc tam, protams, nebija nekāds konferences atreferējums.

15. martā Jaunākās ziņas zem virsraksta Tautas staigāšana Somijā 1. lapaspusē publicēja Speciālziņojumu pa telefonu no Stokholmas par grūtībām Somijā: „Nospiestība, saka zviedru laikrakstu līdzstrādnieki, Somijā liela, bet iedzīvotājiem nav laika nodoties pārdomās, jo realā dzīve prasa savu. Lielais evakuacijas darbs jau ievadīts“.

No tautas vadoņa dzirdam 16. martā, bet raksts, kas aizņem lielo pusi no Jaunāko ziņu 1. lappuses ir veltīts „kultūras un gara darbiniekiem“, „skolotājiem“; tas ir vairāk filozofisks, un ne ar vārdu nemin Somiju. Tiek slavēti tie, kuri „dedzīgi cīnīdamies par latviešu tautas tiesībām, ir upurus nesuši un cietuši“. Piemin cīņu vietas, „kur ieročiem rokās latviešu karavīrs, brīvības cīnītājs ir kaldinājis neatkarīgo Latviju“.

Prezidents „ar pārmetumu runā par tiem, kuri par augstāko gudrību uzskata dzīves noliegšanu un bezspēcīgu paļaušanos liktenim“.

Raksta beigās ir mudinājums „visiem Latvijas pilsoņiem“: „Ja gribam pastāvēt, mums jābūt gataviem cīnīties un uzvarēt. Uzvarēt pašiem sevi, savu kūtrību, nevarību. Mums jābūt gataviem uzņemties grūtības, jāprot atsacīties vajadzības gadījumā no dzīves ērtībām. Jāprot ierobežot personīgais, lai sekmētu kopējā uzvaru“.

Ļoti patiesi vārdi, bet, diemžēl, pats Vadonis neklausīja savai retorikai, tikai trīs mēnešus vēlāk bezspēcīgi pakļaujot Latviju un Latvijas tautu kaimiņvalsts piedāvātam liktenim. Nebija ne cīņas, pat ne protesta. Tikai akla paļaušanās liktenim.

GN
2019. g. 12. martā