Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Simtgades valsts svētki Filadelfijā un Ņūdžersijā

„Saules mūžu Latvijai!“

Laikraksts Latvietis Nr. 526, 2018. g. 9. dec.
Sandra Milevska -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Filadelfijas koncertkoris Priedainē.

Sarma Muižniece Liepiņa Filadelfijā. FOTO Sandra Milevska.

Skolnieki dejotāji Filadelfijā. FOTO Sandra Milevska.

No kreisās: Jānis Lucs, māc. Ieva Pušmucāne Kineiko (Kineyko), Daina Lucs Ņūdžersijā. FOTO Jānis Grigalinovičs-Leja.

Andrjū (Andrew) Martens, Gunta Plostniece, Andrjū Pantels (Andrew Puntel) Priedainē. FOTO Jānis Students.

Šajā Latvijas valstiskumam īpašajā gadā neatkarības deklarēšanas 18. novembra jubileju svinēja ar uzviju visās pasaules malās. Neizpalika arī vecās trimdas centri ASV austrumu krastā, starp tiem savstarpēji vistuvākie kā ģeogrāfiski, tā aktīvo apmeklētāju sastāva ziņā – Filadelfijas Brīvo latvju biedrība (FBLB) un Ņūdžersijas Latviešu biedrība.

Tuvas radinieces, tomēr ar atšķirīgiem stāstiem: Filadelfijas biedrība jau pērn nosvinējusi savu 125. jubileju, bet pārējās svētku rīkotājas, Filadelfijas Latviešu organizāciju padomes locekles, ir tikai mazliet jaunākās luterāņu un baptistu draudzes. Toties pēckara trimdinieku 1950. gadā dibinātā Ņūdžersijas biedrība savu Priedaines teritoriju iegādājās 1956. gadā, bet pašu spēkiem ēku uzcēla 1964. gadā. Filadelfijas organizāciju dibinātāji – 19. gadsimteņa pasaules klejotāji, samērā jaunas reliģijas sludinātāji un ticīgie, vai kreisie politiskie bēgļi – gandrīz visi kurzemnieki. Pusgadsimtu vēlāk Ņūdžersijas biedrības dibinātāji, auguši neatkarīgā valstī un piedzīvojuši tās trīs atsevišķas vardarbīgas okupācijas, noteikti nebija kreisi noskaņoti un, jau iepriekš izmaisījušies pa Vācijas bēgļu nometnēm, varēja lepoties ar izcelsmi pilnīgi visos iespējamos Latvijas nostūros.

Likumsakarīgi, ka Filadelfija 17. novembrī un Priedaine pašā 18. novembrī dalīja galvenos simtgades svētku elementus: bostonietes Sarmas Muižnieces Liepiņas svinīgo uzrunu, filadelfietes Guntas Plostnieces diriģētā koncertkora, solista un pavadošo mūziķu koncertu, un, lai garīgo cildinot, tomēr nepaliktu nepieminētas cilvēciskās vajadzības, Intas Grundes vadītā Dzintara galda komandas ļoti gardo auksto galdu.

Jau uzejot Filadelfijas BLB lielajā zālē, tūlīt acīs iekrita no skatuves uz katru telpas pusi aizsniegušies divi vareni, milzīgi gari sarkanbaltsarkanie karogi, kas it kā iekļāva savos apskāvienos katru svētku dalībnieku. Vidū – simtgades logo, kā arī ekrāns, kur Uģa Nīgala sastādītajā slīdrādē, skanot dziesmai Piena ceļš, mūsu acu priekšā defilēja vēstures attēli, sākot jau no Brīvības cīņām ar to varoņiem un arī naidniekiem, pārejot uz neatkarīgas valsts agrajiem gadiem un to valstsvīriem, tālāk līdz otrajam karam, okupācijām, trimdu, padomju gadiem ar sarkanajiem karogiem un tālāk uz atjaunoto neatkarību un šodienas visu jomu dižajiem latviešu gariem.

Programmu vadīja visjaunākās paaudzes pārstāve Emīlija Liziņa, iesākot ar karogu ievešanu goda sardzes pavadībā un valsts himnas nodziedāšanu. Latviešu organizāciju padomes priekšsēdis Valdis Bašēns turpināja vēstures pavedienu savā apsveikumā, izceļot katras padomes organizācijas vēsturisko lomu un nozīmi. Sekoja baptistu draudzes mācītāja Ulda Ukstiņa kodolīgais svētbrīdis, kurā viņš izcēla to, ka Dievs ir mūs nolicis tieši Baltijas jūras krastos, devis tieši savu valodu, savas tautas dziesmas, savu kultūru, savu izglītību, devis visu to, ar ko mēs lepojamies – nevis kā nacionālisti, bet kā patrioti. Pateicāmies, ka Dievs mūs svētījis ar savu vietu pie dzintara jūras un ar savu brīvību. Skaisti pateikts!

Filadelfijas Sv. Jāņa luterāņu baznīcas paspārnē esošās latviešu skolas bērni nodejoja divas dejas, vismazākie, kā vienmēr, izraisot sajūsmu ar savu Sijā auzas variantu, bet mazliet vecākai grupai nodejojot gandrīz vai karību ritmos komponēto Skaidrītes Dariusas horeogrāfēto Palēcienu. Arī Latvijas Goda konsuls Pensilvānijā Džons Medveckis apsveica dalībniekus, stāstot, ka ir tikko atgriezies no Latvijas Radio kora pārpildītā koncerta Vašingtonā un paziņojot par sarunās ar LNB vadītāju Andri Vilku tapušo jauno pētniecības projektu par latviešiem – jauniebraucējiem ASV, jebkurā laikmetā.

Priedainē pārraidīja prezidenta Vējoņa svētku sveicienus, kam sekoja biedrības priekšnieka Jāņa Studenta īsa runa, atzīmējot, starp citu, ka Ņūdžersijas biedrības dibināšanas brīdī Ņūdžersijā bija iebraukuši 1000 latviešu. Lielu piekrišanu guva neparastā dāvana, kuru sagādāja Jana Ance Tetere, kas jau kopš vēlēšanu dienas 6. oktobrī bija filmējusi dažādu vecuma latviešus, pasakot vienā teikumā savu vecumu. Samontēta kopā sanāca 100 cilvēku virkne, katram vecuma gadam pa vienai personai, sākot no viengadīgā bēbīša līdz mūsu slavenai simtgadniecei Puteņa kundzei. Šo ievada posmu noslēdza Ņubrunsvikas draudzes mācītājas Ievas Pušmucānes Kineiko (Kineyko) pilns dievkalpojums, veltīts neatkarībai un simtgadei.

Neiztrūkstoša 18. novembra sastāvdaļa ir PBLA gada balvas saņēmēja vārds, šogad tas ir Jānis Nagobads par sava ilgā mūža ieguldījumu Latvijas vārda popularizēšanā caur sporta medicīnu. Priedainieši arī varēja īpaši lepoties ar savējiem, ALA atzinības raksta saņēmējiem, latviešu sabiedrības ilggadīgajiem atbalstītājiem Dainu un Jāni Lučiem, bet filadelfieti Lailu Medni sumināja gan FBLB, gan Priedaine ar Valsts Valodas aģentūras atzinību par latviešu valodas kopšanu un popularizēšanu.

Svētku runas teicēja Sarma Muižniece Liepiņa vienlaicīgi plašā un dziļā tvērumā sapludināja šīs dienas uz vēsturi centrēto vadmotīvu ar aktuāliem jautājumiem par šodienas izaicinājumiem, kā Latvijā tā diasporā. Iesākot ar klasiku, 1903. gadā pirmizdevumā iznākušo Raiņa Lauztās priedes („Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt / Mēs sniegsim tāles, kur saule aust“), Muižniece Liepiņa atminējās neatkarības cīņu paaudzi, kas ne tikai karadarbībā cieta, bet arī milzīgajā badā, kas toreiz plosījās pa visu zemi. Lielā uzvara 1919. gada 11. novembrī nebija tikai pār Bermontu, bet arī pār neticību uz sevi un saviem spēkiem, par labu valsts nākotnei.

Valsts svētkos sapulcējušies jau lielā mērā pārstāv otro, trešo vai pat ceturto paaudzi, kas dzimuši ārpus Latvijas. Viņiem ir brīva izvēle, kur dzīvot un strādāt posttrimdas laikmetā, un vienīgie šķēršļi ir pašu personīgie. Valsts ir pieņēmusi jauno diasporas likumu, bet vienalga kādu definīciju izmanto, latvieši kā tauta pastāvēs, kamēr būs cilvēki, kas runās tās valodā. Muižniece Liepiņa citēja Baibu Bičoli, ka valoda izmirst tad, kad tajā vairs neko jaunu nerada.

Nesenais Londonas grāmatu tirgus nepārprotami liecināja, ka latviešu valodā rada gana daudz – pat kā intraverti, kā publicitātes kampaņā mūsu autori tika prezentēti, latvieši esot radošā darba spēka ziņā starp vislielākajiem procentiem Eiropā. Lasīšana, protams, ir intraverta nodarbība, un (seko publikas zinīgi smiekli) lasīt grāmatas un tad tās paturēt visas mājās ir latviešu dabā. Viešņas personīgais aprēķins rāda, ka savu grāmatu rinda no Bostonas līdz Ņujorkai līdzinātos Baltijas ceļam...

Lai arī saglabātie veco grāmatu eksemplāri ir daļa no klusā savstarpējā līguma uzklausīt, saudzēt, neaizmirst, Muižniece Liepiņa mudināja klātesošos no saviem personīgajiem krājumiem nodot tālāk (Folkloras institūtam, LaPai, u.c.) dienasgrāmatas un līdzīgus materiālus. Pētniekiem tām ir nenovērtējama nozīme, jo – patiesi un vienreizēji – tie rakstīti tikai sev. Starp vēsturniekus interesējošiem jautājumiem ir 1970.-80. gadu saskarsme starp trimdas latviešiem un Kultūras sakaru komiteju, mērķtiecīga padomju ilgtermiņa darbība, kas mūsu sabiedrību ietekmējusi šķelšanās virzienā un kas šodien vēl joprojām oficiāli noklusēta.

Šodien, kā raksta vēsturniece Anne Applebaum, Krievijas propagandas tīkls tāpat nodarbojas ar cilvēku ilgtermiņu psiholoģisko apstrādāšanu, uz kuru pat tie, kas iedomājas sevi saprotam šo taktiku, tāpat viegli iekrīt, nepatiesās ziņas pārsūtot vai citādi izplatot. Vai mēs atkal naivi iekritīsim šķelšanās slazdā? Jātic, ka nē. Sarma Muižniece Liepiņa noslēdza savu uzrunu, atgriežoties pie Raiņa vēlējuma neļaut ne šķelt, ne lauzt, bet turpināt darīt latviešu valodu un kultūru dzīvu.

Pēc atspirdzinājumiem bagāta starpbrīža sekoja koncerts diriģentes Guntas Plostnieces vadībā. Dziedāja Filadelfijas Latviešu koncertkoris 14 personu sastāvā ar viesu solistu basu Andrjū (Andrew) Martens, klavieru pavadītāju Andrjū (Andrew) Puntel un kamermūziķu grupu piecu personu sastāvā, kurā mijās klasiskie instrumenti (čells, vijoles) ar jaunāku tradīciju instrumentiem (ģitāra, rokmūzikas vai džeza cienīgas bungas). Programmā ietilpa plašs spektrs latviešu mūzikas, t.sk., klasisko komponistu dziesmas, kuras dziedāja solists Martens (Ešenvalds, Kalniņš, Spāde, Žilinskis), Latvijā populāras dziesmas, kā piemēram, Manai dzimtenei (Pauls, Maskats) un tautas dziesmu apdares (Vītols, Skulte, Ordelovskis, Dambis, Beloglāzovs, Aldiņš).

Neskatoties uz nelielo dziedātāju skaitu un pateicoties arī mūziķiem, skanēja bagātīgi un labi. Netrūka arī asprātības un izdomas, jo koristes, pārtraukuma brīdī uzmetušas dzintara krellēm rotātajiem melnajiem tērpiem pāri baltus kreklus un galvās uzlikušas rudens ziedu vainagus, šķērsoja zāli un repertuārā pārgāja uz tautas dziesmu apdarēm. Vēl labāk, kad meita gāja uz avotu un viņai sasita zaļo krūzi, švītīgais publikā sēdošais Laris Krēsliņš no kabatām vilka ārā naudas maku, viedtālruni ar muižas foto, kamēr tomēr nācās sevi pašu solīt dziesmas solistei Vinetai (dz. Birzniece) Iglesias Alvarez.

Paldies Guntai Plostniecei par izcili izdevušos koncertu, kas atstāja visus tik siltā patīkamā noskaņojumā!

Koncertam noslēdzoties, Latvijas simtgades svinību viesi pirms sēšanās pie svētku mielasta galdiem visi skandināja šampāniešu glāzes ar vēlējumu Saules mūžu Latvijai!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com