Atvaļinājums uz valsts rēķina

Lūdzu piedod ilgo klusēšanu, bet man piespiedu kārtā nācās pavadīt laiku atpūtas namā Adelaidē, ko sauc par Flinders Medical Centre. Negarlaikošu Tevi ar iemesliem, teikšu tikai, ka šoreiz ar ārsta vizīti vien nepietika, un iznāca ilgāka gulēšana pie pilnas apkalpes.

Iedomājos, ka pēc 24 stundām, pāris asins analīzēm un varbūt asins pārliešanu, mani atkal izmetīs uz ielas, bet sabiju tur veselas astoņas dienas. Vienā rokā lēja asinis iekšā, no otras katru dienu vilka ārā – vienā dienā pat piecas reizes!

Taču tas bija pie- un pār- dzīvojums, un interesants ieskats Adelaides publisko slimnīcu un veselības piegādes sistēmā. Vispirms mani pārsteidza tas, ka astoņdesmit procenti darbinieku, no ārstiem sākot līdz pat maltīšu piegādātājiem un grīdas slaucītājiem, ir aziāti – indieši, indonēzieši, ķīnieši, utt. Man principā nav nekādu iebildumu, jo viņi acīmredzot zina, ko viņi dara, sevišķi ārsti un māsiņas bija ļoti kompetenti, tikai viena nelaime: gandrīz visi runā ar tik biezu akcentu un tik ātri, ka grūti sekot. Visu laiku dabūju lūgt, lai runā lēnāk un skaidrāk, un sāku jau baidīties, ka mani uzskatīs par rasisti, kas es nekādā ziņā neesmu. Taču visumā, apkalpe ļoti uzmanīga; piespied tikai podziņu, un uzreiz kāds ir klāt. Vairākas reizes nejauši piespiedu pogu ar elkoni vai uzgūlos virsū, un tad vajadzēja atvainoties, ka nenerroju, tā tikai nejaušība.

Sākumā mani ievietoja privātā istabā ar personisko vannas istabu; klusi, privāti, forši! Taču pēc pāris dienām mani pārvietoja uz nodaļu, kur sešām gultām kalpoja tikai viena vannas istaba, un tad vairs nebija tik forši. Šad tad vajadzēja sakrustot kājas un paciesties, kamēr kāda cita veca tante izmuļļājās pa vannas istabu. Lika dzert daudz ūdeni, ar paredzamiem rezultātiem.

Slimnīcās pie durvīm vajadzētu būt uzrakstam: ATSTĀT ŠEIT SAVU PAŠCIEŅU, jo analīzes taisīja ne tikai asinīs un kaulu smadzenēs, bet ar tādiem miesīgiem atdalījumiem, par kuriem pieklājīgā sabiedrībā vispār nerunā. Esmu vienos zilumos no adatu dūrieniem, jo ne visas manas vēnas ir devīgas, un kamēr atrada kaut ko lietojamu, esmu sadurstīta kā siets.

Katru dienu nāca studentu grupas, kas manu miesīgo templi čamdīja un spaidīja vietās, kuras es pati neesmu redzējusi, kur nu svešiem vīriešiem rādījusi! Tas viss zinātnei un izglītībai par labu, audzina zinošākus ārstus. Kaut kā jau laikam jāsamaksā par to brīvo kosti un apkalpošanu. Viena lieta, kas man nepatika, bija tā, ka slimnieks zaudē identitāti; daudzi tevi vairs nesauc vārdā, bet par dear, darling, sweetie, lovey... utt. Uz tik īsu iepazīšanos šādi mīļvārdiņi likās nevietā. Vienu brīdi man likās, ka mani varbūt bildinās, ja jau ir tik intīmas attiecības! Nebūtu es izskatījusies pēc raganas...

Tikko atnes kādu maltīti, tā tūlīt piesakās māsiņa mērīt asinsspiedienu un temperatūru, vampīra kundze ierodas izsūkt asinis analīzei, parādās iepriekšpieminētie ārsti/studenti vai kāds cits ar jautājumu anketu. Ēdiens tiek nostumts pie malas, dziest. Visumā tīri ēdams (tā rīvmaizē ceptā zivs gan bija kā kurpju zole – ne ar nazi nespēju sagriezt), bet reti man atnesa tieši to, ko biju no ēdienkartes pasūtījusi.

Jā, tās jautājumu anketas. Jautājums: Vai esat stāvoklī? Tikko noprasījusi manu dzimšanas datumu, un uzstāda tādu jautājumu????!!!! Esmu 1942. gada izlaidums, un man jau uz mēles uzlec pavisam neķītra atbilde par dvīņiem, Svētā Gara iejaukšanos utt., bet momentā konstatēju, ka anketas izpildītājai trūkst aritmētiskā izglītība un humora izjūta, tādēļ samierinājos ar vienkāršu ne. Pētniece pat acis nenoblisināja. Apvaicājās arī, kur es strādāju; uzdevos par valsts darbinieku, ko sauc par pensionāru. Tas viss tika nopietni atzīmēts. Vismaz man pašai iznāca humors.

Atklātā nodaļa trokšņaina, sevišķi naktī; tā, ka grūti gulēt. Esmu tikko kā ielaidusies miega skavās, kad aiz plāna aizkara pusotra metra attālumā, mana kaimiņiene krāc, vaid, bļaustās, kunkst, mētājās, dauza ar dūri pa skapīti, nogrūž skapīša virsmas saturu uz grīdas, un vienu brīdi man pat liekās, ka izkritusi no gultas. Atnāk māsiņa un skaļā balsī sāk ar viņu runāt; mans trauslais miegs vējā, un atkal grūti aizmigt. Taču pēc vairākām neizgulētām naktīm, ķermenis pats pasaka – tagad pietiek, jāizguļas! Taisni brīnums, cik daudz labāk jūtās izgulējies cilvēks; varu pat samierināties ar to, ka frizūra pagalam un izskatos pēc raganas, jo jūtos atkal kā siltasinīgs radījums, nevis pusmironis.

Esmu sazāļota līdz acīm, mazliet dulla galva, bet laikam tas viss nepieciešams. Blakus zālēm, kuras lietoju jau gadiem, man izrakstīta vēl vesela aptieka. Interesanti tas, ka tās, kuras jau gadiem ilgi mājā lietoju viena pati bez uzraudzības, slimnīcā pienes divas (!) māsiņas, kas stāv klāt, novēro un piezīmē, ka esmu ieņēmusi. Cita māsiņa atnes slimnīcā izrakstītās zāles, noliek uz galdiņa un aiziet. Kā viņa zina, ka esmu ieņēmusi? Interesanta dubultošanās.

Pa dienu daudz lasu. Mazmeita nes kaudzēm grāmatas, un es tikai gremoju. Citādi būtu jāblenž sienā un jāgaida ārstu vizītes, pārbaudes, maltītes, utt. un būtu jāgarlaikojas.

Visumā varu teikt, ka ēka novecojusi, bet apkalpošana prīmā. Tomēr, kā dziesmā dziedam, nekur nav tik labi kā mājās, un biju bezgala priecīga, ielikties atkal savā gulta, uzvārīt savu kafiju, uzvārīt brokastīs savu biezputru (slimnīcas putra garšā un tekstūrā līdzinājās tapešu līmei!) un justies atkal kaut cik patstāvīga – krietni lēnāka, bet patstāvīga. Biju pat pavisam nerātna un nosvinēju savu atgriešanos ar pāris glāzēm šampānieša. Kamēr dzīvs, jābauda dzīvi, vai nē?

Tas pagaidām viss. Interesanti laiki.

Visu labu Tev un Tavējiem,

Gunta