Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Maija Tabaka. „Galerija“, 2017. FOTO Māris Brancis.

Līdz ar Maijas Noras Tabakas darbu izstādi Jaunākās gleznas galerija Daugava nupat kā laidusi pasaulē savu jaunāko albumu, kas saucas vienkārši – Maija Nora Tabaka.

Izstādē patiesi bija skatāmi pašas jaunākās lielformāta kompozīcijas, kas tapušas pēdējo pāris gadu laikā; jaunākā uzgleznota jau šajā gadā. Var tikai apbrīnot mākslinieces darba spējas, viņas izdomas un fantāzijas plašos viļņus. Viņai netrūkst tēmu, allaž viņa atrod ko gleznošanas vērtu, pārsteidzot savas mākslas cienītājus. Arī šoreiz saaužas vienā veselumā dažādi laiki, stili, kultūras, aicinot brīnišķīgos ceļojumos visplašākā laiktelpā, kas pastāv gleznotājas iedomu pasaulē.

Citā ceļojumā vedina albuma sastādītāja un teksta autore mākslas zinātniece Anda Treija. Jau apvāka autors mākslinieks Juris Petraškevičs, izvēlēdamies fragmentu no čigānu sērijas gleznas Čigāni naktī, sola trakulīgu deju līdz ar gleznas autori. Un solījums tiek pildīts.

Galerijas Daugava visi albumi – atcerēsimies, Imantam Vecozolam, Birutai Baumanei un Birutai Dellei apjomīgie izdevumi – uzskatāmi par padziļinātu ieskatu gleznotāju daiļradē, pēc iespējas plašāku katra autora darbu reproducēšanu lielā formātā – 32 × 28 cm. Jaunajā albumā reproducētas tuvu pie diviem simtiem Maijas Tabakas gleznu un to fragmentu, kā arī fotogrāfiju (attēlu sarakstā 264 ierakstu, kas skatāmi 335 lappusēs). Patiesībā šie Daugava un Andas Treijas izdevumi līdzinās kopotiem rakstiem rakstniekiem. Bez šaubām, tik aktīvam māksliniekam kā Maijai Tabakai nav uzgleznoti tikai 200 darbiem, to ir krietni vairāk, taču pēc mana ieskata šeit ieraugāmi paši labākie darbi, ja vien tie ir sasniedzami, nofotografējami un iespiežami. Jāuzteic albuma autore, ka viņa centusies iegūt pēc iespējas vairāk darbu no Latvijas muzejiem, privātkolekcionāriem, pat Berlīnes un Maskavas.

Māksliniece Maija Nora Tabaka nevar sūroties, ka kritiķi un žurnālisti viņu neievēro. Jau 1981. gadā sarakstīta un 1983. gadā iespiesta Zigurda Konstanta grāmata Maija Tabaka. Gleznas. Rīgas galerija 2005. gada personālizstādei izdeva plašu katalogu, kurā īpaši gribas izcelt Imanta Lancmaņa pamatīgo rakstu par savu kursa biedreni un franču grupas dalībnieci, un ne tikai par viņu, bet arī par laiku, kurā dzīvoja viņš pats un gleznotāja. 2010. gadā apgāds Jumava laida klajā sadarbībā ar žurnālu Santa tapušo Līgas Blauas pierakstīto mākslinieces stāstījumu grāmatu Maija Tabaka. Spēle ar dzīvi, kas ir sieviešu žurnālam izteikts formāts. Bet, kad 2017. gadā Ivonna Veiherte kūrēja plašu izstādi Maija Tabaka un Rietumberlīne, tika sagādāts vēl viens apjomīgs katalogs ar gleznu reprodukcijām un foto attēliem.

Un tomēr iedrošinos apgalvot, ka tik pamatīgs Maijas Noras Tabakas daiļrades pētījums un analīze līdz šim nav bijusi. 57 lappusēs Anda Treija lēni un detalizēti izseko gleznotājas dzīvei, kas ietekmējusi mākslinieces daiļradi. Mākslas zinātniece ļoti rūpīgi izvērtē viņas studiju laiku un kursa biedru, jo sevišķi Bruno Vasiļevska, lomu viņas personības un pasaules uzskatu un mākslas prioritāšu veidošanā. „Mūsu plus bija tas, ka mēs uz to [Eiropas mākslu] neskatījāmies, jo nebija informācijas, bet tas arī mūs neinteresēja. Es to uzskatu par lielu plusu, jo mēs attīstības ceļu meklējām sevī,“ pētījama autore citē gleznotājas un turpina: „...Imants Lancmanis... bija tas mākslinieks, kas nekautrējās pateikt: daba ir neatkārtojama. Katram cilvēkam tās norises ir unikālas, neviens dzīves ceļš neatkārtojas, tādēļ ir svarīgi attēlot dabu tādu, kā mēs katrs to redzam savā dzīves ceļā.“

Šīs domas izskaidro gan Maijas Noras Tabakas glezniecību, gan šīs paaudzes mākslinieku personību un vērtību sistēmas veidošanos, gan mudina saprast, kādēļ mūsdienu glezniecība kaut vai daļēji cieš no personību trūkuma.

Analizējot pirmos nopietnos sasniegumus glezniecībā, kādas ir, piemēram, gleznas Rīts mežā, Sievietes, Kāzas Rundālē, Anda Treija secina: „Maijai Tabakai piemīt neierobežotas iztēles lauks, tas ir viens no viņas unikalitātes pīlāriem. Mākslinieka fantāzijas, atmiņas, sapņi kļūst par realitāti viņas darbos.“ Tā rezultātā rodas Herberta Dubina definētais Maijas Tabakas teātris. „.. viņas teātri var tikai uzgleznot, jo primārais te ir glezniecība ar sev piederošo izteiksmes līdzekļu arsenālu, bagātu un fascinējošu, ja tikai prot un spēj izmantot,“ piezīmē autore. Citviet viņa ļoti būtiski izceļ: „Saturs ir būtisks, bet ne primārais. Saturs norāda uz mākslinieka interešu loku, bet nenosaka mākslas darba kvalitāti. ...Maijas Tabakas glezniecība  – krāsas, gaisma, telpa, formu plastika, ritms... bez visa tā nebūtu iespējama skatītāja suģestija.“ Turpat viņa arī piezīmē, ka bez talanta nav iespējami šedevri. Tas ir piemirsts vārds, taču izskaidro daudzas liktas šodienas kultūrā.

„Glezniecībā vienmēr esmu bijusi simtprocentīgi patiesa,“ apgalvo māksliniece. „Darbs man ir reliģija, salmiņš, pie kā ķeros. Katru dienu briesmīgi vajag gleznot – tas ir pieradums, atkarība! Bieži esmu domājusi, ka māksliniekam laikam ir vajadzīga grūta dzīve, lai varētu gleznot.“

Maijas Tabakas glezniecība ir „ikdienā, reālā dzīvē neapvienojamu elementu apvienojums ir atvasināms no sapņa loģikas, un sapņot var arī gleznojot, protams, ne katrs,“ secina Anda Treija, kura centusies atklāt šīs monolītās personības daudzpusību, daudzslāņainību, pretrunīgumu, sarežģītību. Pēc maniem ieskatiem, viņai tas ir izdevies.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“