„Par spīti grūtiem laikiem“, mēs dziedam, gavilējam

Palielināt / Enlarge

Mākslinieciskā vadītāja un diriģente Daina Jaunbērziņa un viesdiriģents Ivars Štubis. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Ivars Štubis dzied solo. FOTO Juris Greste.

Palielināt / Enlarge

Ivars Štubis diriģē kori. FOTO Juris Greste.

Palielināt / Enlarge

Ziedi kora koncerta saimniecēm Ārijai Zodiņai, Rita Kristovskai un Mārai Timermanei. FOTO Juris Greste.

Palielināt / Enlarge

Ziedi kora mākslinieciskai vadītājai Dainai Jaunbērziņai, klavieru pavadītājai Ingrīdai Šakurovai, klavieru pavadītājam Robertam Lucim, ģitāristam Jānim Lucim, diriģentam un solistam Ivaram Štubim un vijolniecei Dainai Kainai. FOTO Juris Greste.

Viens no visvairāk gaidītākiem un vislabāk apmeklētākajiem sarīkojumiem Sidnejas latviešu sabiedriskajā dzīvē ir Sidnejas Latviešu vīru kora (SLVK) gadskārtējais sarīkojums. Šī gada sarīkojums – Še dziedāju, gavilēju izskanēja 5. novembrī, Sidnejas Latviešu nama Lielajā zālē. Veidots kā dziesmu pēcpusdiena, kur dalību ņem kā koristi, tā klausītāji; gados iemīļotais pasākums ir pulcinājis lielu skaitu klausītāju no visām paaudzēm. Plānvidū jautri rosās jauni, ne tik jauni un ģimenes ar lieliem un maziem bērniem.

Kā latviešiem pieņemts, ka visi labi pasākumi sākas ar labu paēšanu, tā ir arī šoreiz. Sarīkojums sākas ar pusdienām.

Neticami lielu darbu veic kora goda biedres. Kaut viņas ir tikai trīs – Māra Timermane, Ārija Zodiņa un Rita Plikša – ar siltām pusdienām, bagātu kūku un kafijas galdu un tikpat bagātu dzērienu izvēli dāmas pāri sātam paēdina tuvu pie 200 sanākušo viesu. Nama lielo zāli no malas līdz malai, skatuvi ieskaitot, pilda balti klāti galdi, pavasara ziedu rotāti. Par šo lielisko mielastu liels paldies pienākas arī visiem palīgiem, kas gadu pēc gada atbalsta kora galvenās saimnieces.

Pusdienām beidzoties, koris 24 vīru sastāvā ar diriģenti un māksliniecisko vadītāju Dainu Jaunbērziņu, viesdiriģentu – reizē koristu un solistu – Ivaru Štubi un pavadītājām – pianisti Ingrīdu Šakurovu un vijolnieci Dainu Kainu – ieņem vietu pie zāles dibensienas, zem kora emblēmas. Viss mākslinieciskais korpuss tikai rokas stiepienā no klausītājiem! Koncerta gaitā spilgti izjūtam, ka koristus un klausītājus vieno tiklab dziesma, kā telpas veiksmīgā iekārta.

Pirms nodziest gaismas, ir vēl laiks pārlaist acis programmai. Taču skats apstājas pie Vijas Spoģes-Erdmanes darinātā vāka. Vāku rotā daudz, dažāda lieluma, krāsu un nokrāsu putniņi taisnās rindās, gluži kā mums priekšā stāvošie koristi. Nezinu, vai tas tā ar nolūku, bet attēls mērķi sasniedz. Priecē skatu, priecē garu.

Programmas saturs sadalās trīs daļās. Pirmo daļu veido sešas patriotiska rakstura dziesmas. Otro – sešas tautas un divas Imanta Līča dziesmas. Trešo – sastāda dziesmas no senās un ne tik senās pagātnes. Kaut dziesmas nav jaunas, to apdares gan. Šobrīd mēs vēl nezinām, ka tieši šī daļa sagādās vislielākos pārsteigumus un vislielāko atsaucību klausītājos. Visām trim daļām cauri vijas tematiski pieskaņotas kopdziesmas, kas mums klausītājiem dod kora pieredzi no ērtām sēdvietām.

Aplēšot programmas saturu, jāatzīst, ka ne koris ne mākslinieciskā vadītāja Daina nav atslīguši airos kopš pagājušā gada lielā jubilejas koncerta. Ja pirms gada kora 60 gados uzņemtais repertuārs sastādījās no 600 dziesmām, tad šī gada atskaitē dziesmu skaits būtu krietni jāpaaugstina. Cepuri nost SLVK – visilgāk pastāvošajam vīru korim ārpus Latvijas!

Bez pieteikuma satumst zāle, norimst sarunas un apklust dakšiņu šķindoņa. Sākas koncerts.

Ar pirmām divām dziesmām – Edgara Račevska Te, kur avots (Juris Veitners) un Aleksandra Valles Mēs mīlam zemi šo (Marta Vītrupa) diriģente Daina piedod toni programmas turpmākai norisei. Dziesmas viscaur skan un izskan ar tīru skaņu, skaidru dikciju un līdzsvarotiem sabalsojumiem. Laistas smaidi, staro acis. Vīri dzied ar patiesu atdevi, dziesmas prieku un nedalītu uzmanību diriģentes vadībai. Pirmā dziesmā Ingrīdas Šakurovas klavierpavadījums lieliski izceļ dziesmas spraigo ritmu. Dzejnieka Veitnera vārdi apstiprina, ko jūtam mēs: te ir mūsu dzīves sākums, maize ceļam tālam. Otrā dziesma turpina uzņemto tempu un patriotisko garu.

Seko diriģentes Dainas īsa uzruna. Diriģente sveic klātesošos kora dibinātājus Albertu Cini un Raimondu Kraukli. Nodod arī sveicienus no kaimiņkora Veseris un kora vadības – Sandras un Roberta Birzes.

Pirmās daļas dzimtenes mīlestības tēmai pievienojamies arī mēs klausītāji ar kopdziesmu Še, kur līgo priežu meži. Uz abām pusēm reizē, koristus un klausītājus diriģējot, diriģente Daina novada dziesmu. Skan braši, pat ļoti braši.

Seko divas Raimonda Paula dziesmas, abas ar Jāņa Petera vārdiem. Pirmo – Dzīvības mūžīgais vārds vada diriģents Ivars. Dziesma iezīmējas ar izcilo dikciju un iejūtīgiem frāzējumiem. Otrā dziesma – Kurzemē, diriģentes Dainas vadībā – ar dziesmas vareno skaņu. Ingrīdas Šakurovas pavadījums dzīvi attēlo sabangotas jūras ritmu un skaņu. Koris savukārt iekrāso, ka meži kā jūra, un jūra kā meži šalc.

Nepazīstu skaņu tehniku, bet domāju, ka šeit savu roku ir pielicis skaņu meistars Voldis Kains. Lai viņam izjusts paldies! Abas dziesmas saņem ar brāzmainiem aplausiem.

Pēc šī emocionālā pārdzīvojuma prasītos atslābuma. Taču kas to dos? Saņemam spēkus un dziedam otro kopdziesmu – Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme, diriģenta Ivara vadībā. Ja tā skan Latviešu ciemā, kur kopdziedāšanu vada Ivars, tad doma par dzīvi Ciemā nav zemē metama. Jāapsver nopietnāk.

Pirmā daļa nobeidzas ar divām diriģentes Dainas vadītām dziesmām: Imanta Kalniņa Ceļš uz mājām (Māra Zālīte) un Raimonda Tiguļa Lec, saulīte! (Rasa Bugavičute-Pēce). Abas izpelnās klausītāju izjustus aplausus. Pirmā dziesma izceļas ar iejūtīgo izpildījumu un tīro skaņu. Otrā ar spēcīgiem vārdiem un lielo, orķestrālo skaņu, ko veido koris, kopā ar klavieru un vijoles pavadījumu. Atmiņā atplaiksnī Sirdsbalss uzvedums, ko gadumijā mums atveda Latvijas spēki – Saulkrastu koris un tautas deju ansamblis Līgo. Neesam tam apakšā! Dziesma savu emocionālo kulmināciju sasniedz tuvu beigām, kad it kā no tālienes sēri atskan Pūt vējiņi motīvs Dainas Kainas solo vijoles izpildījumā. Caur caurēm izcils iestudējums un aizkustinošs priekšnesums.

Otrā daļa pieder tautas dziesmām un divām Imanta Līča dziesmām. Dzirdam dziesmas gan tradicionālās apdarēs, gan šodienas mūzikas valodā. Programmu atsāk Ivars Štubis ar divām solo dziesmām paša ģitāras pavadījumā. Pirmā Tumša nakte, zaļa zāle ir pašdarināta. Saista apdare, kur vienkāršā pamatmelodija ir apvīta riņķu riņķiem ar bagātām variācijām. Otrā – Seši jauni bandinieki ir ansambļa Iļģi darinājums. Ar dziesmas lielo skaņu Ivars pašrocīgi panāk to, ko visi Iļģi kopā. Abas dziesmas sveicam ar sirsnīgiem aplausiem.

Laiks atkal kopdziesmai. Nedaudz atpūtušies, uz nebēdu dziedam Bēdu manu lielu bēdu. Mūsu dziesmai netrūkst nekā, kā vienīgi aplausu.

Seko koncerta tituldziesma – Še dziedāju,gavilēju, Riharda Skultes apdarē. Dziesma pacilā. Gaišais, dzidrais dziedājums skaisti izceļ dziesmas plašos sabalsojumus.

Imanta Līča dziesmai Vasara vārdus devusi ir Sidnejas dzejniece, nelaiķe Elga Leja. Dziesmas sinkopētais ritms un viegli bezbēdīgā noskaņa plaucē smaidus klausītāju sejās. Noskaņa mainās ar tā paša autora, Imanta Līča, dziesmu Mežezers (Jāzeps Osmanis), Oskaram Štubim dziedot tenora solo. Dziesmas teiksmaino izpildījumu veido iejūtīgā saskaņā starp solista maigo stāstījumu, kori un pavadījumu.

Tuvojoties otrās daļas beigām, diriģente Daina novada divas tautas dziesmas: Zigmāra Liepiņa darināto Visi ceļi guniem pilni un Edgara Račevska Nevienami es nedošu. Pirmajā varam saklausīt šodienas rap ietekmi, kur starp melodijas pavedieniem spēcīgā rap ritmā izskan kora vienbalsīgi monotonais, runātais teksts. Kora un tautas iemīļotā Nevienami es nedošu priecē ar atpazīstamību, enerģisko ritmu un brašo dziedāšanu. Pavadījums izceļ dziesmas noskaņu, brīžiem atgādinot pūtēju orķestra um-pa-pā. Abas dziesmas saņem ar spēcīgiem aplausiem.

Pēdējo dziesmu, Raimonda Paula Kur tad tu nu biji vada diriģents Ivars. Spraigajā dialogā starp kundziņu un āzīti, āzītim tomēr pieder pēdējais vārds. Atskan griezīgi disonants Mē! līdz ar sparīgu kājas piesitienu no visiem 24 koristiem. Troksnis varens. Ar aplausiem izsaucam dziesmas atkārtojumu.

Pēc neilga pārtraukuma sākas pārsteigumu pilnā trešā daļa. To ievada trīs dziesmas no ne tik senas pagātnes, dziesmas, ko savā laikā, pagājušā gadsimteņa septiņdesmitajos gados, dziedāja iemīļotais Sidnejas ansamblis Laikmets. Dzirdam Imanta Līča Čigāna dziesmu, Turaidas rozi un Gundegas Zariņas Zaļo krūzi. Dziesmas ir pazīstamas. Sirds dzied līdzi. Taču apdares ir gluži svaigas. Ar izpildījumu izceļas Turaidas roze. Leģendas traģiskais stāstījums pakāpeniski pieaug no solo dziedājuma (Oskars Štubis) uz duetu (Oskars Štubis un Ivars Štubis) līdz korim, kas leģendai un dziesmai pieliek punktu ar kontrastējuši lakonisku atziņu: no alas iztek asintiņš. Gundegas Zariņas minorā darinātās Zaļās krūzes solo partiju pārliecinoši veic Toms Mačēns. Ar sirsnīgiem aplausiem sveicam abus klātesošos autorus, Gundegu Zariņu un Imantu Līci.

Ar ceturto kopdziesmu Jauns un traks manu, ka arī mūsu dziesma ir pieaugusi. Skan skaļāk un drošāk. To ievērojusi arī diriģente. Saka, ka saklausījusi mūsu vidū daudz jaunu, potenciālu koristu. Lai nākot talkā! Mēs? Tikai atsmaidām.

Programma tuvojas beigām. Atskan vēl liegā lietuviešu tautas dziesma Kalnā kārklus vēji lieca, Jozua Naujāļa apdarē. Cik ļoti patīk dziesmas vijīgie frazējumi un gaišie, skanīgie sabalsojumi!

Taču nekas mūs nebija sagatavojis šī koncerta naglai – pēdējām divām dziesmām. Šai posmā, dziesmā un dzejā sarokojas gadsimteņi: deviņpadsmitais ar divdesmit pirmo. Izpildījumam no kora ierindas atdalās trīs: tēvs – Roberts Lucis, dēls – Jānis Lucis un Ivars Štubis. Jaunie apjožas ar ģitārām, tēvs Roberts ieņem vietu pie klavierēm. Tad, it kā ar kara bungu rīboņu, skaļi un bravūrīgi atskan Jura Vaivoda Apkal manu kumeliņu ar Rūdolfa Blaumaņa (1862-1908) vārdiem. Korim, solistiem un pavadītājiem visiem dziedot un spēlējot, skaņa ir varena. Dziesma un skaļais pavadījums vēstī kā bramanīgais puisis, kas tīko meitu ledus kalna galiņā, ar kumeliņa palīdzību saskalda ledus kalnu kā nieku un pa pļavas taciņu aizved tautu meitu ar visām villainēm.

Dziesmai izskanot, klausītāju sajūsma sit augstu vilni. Aplaudējam, saucam, svilpjam un rībinām ar kājām. Būtu gribējuši tūlītēju atkārtojumu, bet diriģente Daina saka, ka vēl nē. Esot laiks ziediem, skūpstiem un pateicībām.

Pateicību virkne ir gara. Nav aizmirsts, nav izlaists neviens, kas vien pielicis roku pie šīs dienas skaistā sarīkojuma veidošanas. Diriģentes pateicībām ar sirsnīgiem aplausiem pievienojamies arī mēs.

Vēl atlikusi pēdējā dziesma – Jura Kulakova Par spīti grūtiem laikiem ar Eduarda Veidenbauma (1867-1892) nemirstīgajiem vārdiem. Ar prieku vērojam, ka iepriekšējās dziesmas izpildītāji paliek savās vietās. Atskan tā pati lielā skaņa. Sprēgā tā pati kūsājošā enerģija. Īpašu dzirksti dziesmai piešķir dzīvā saspēlē spontāni veidotais pavadījums. Priekšnesums nobeidzas ar varenu glissando* turpat visas klaviatūras garumā. Atkal aplaudējam, svilpjam, rībinām, cik spējam. Uz diriģentes jautājumu, kuru no pēdējām div' dziesmām atkārtot, atsaucamies ar nešaubīgu abas! To arī dabūjam.

Dziesmu pēcpusdiena mums klausītājiem ir atklājusi SLVK sešdesmit viena gada pastāvēšanas noslēpumu: neatmest veco un laika pārbaudīto, bet tai pat laikā, blakus vecajam rast vietu jauniem ceļiem, jauniem virzieniem. To izpratusi un cītīgi piekopusi ir diriģente un mākslinieciskā vadītāja Daina visu savu 37 gadu darbības laiku ar Sidnejas Latviešu vīru kori.

Šo jautro Dziesmu pēcpusdienu summējot, nav piedienīgāka nobeiguma kā tas, ko jau devis dzejnieks Eduards Veidenbaums dziesmā Par spīti grūtiem laikiem.

Par spīti grūtiem laikiem
Dzied jautri mūsu bars.
Prieks spīd uz visiem vaigiem
Kā gaišais saules stars.

Tā ir šodien, un lai tā būtu vēl ilgi, ilgi!

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“

*glissando Klavierspēles paņēmiens, kur parasti ar labās rokas īkšķi nobrauc pa klaviatūras baltiem kauliņiem no viena gala līdz otram.