Latvijas Valsts svētki Sietlā

Palielināt / Enlarge

Skolas bērni baznīcā. FOTO Andris Rogainis.

Palielināt / Enlarge

Svētku viesi. FOTO Andris Rogainis.

Palielināt / Enlarge

Maija Riekstiņa un „Siguldas balsis“. FOTO Andris Rogainis.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Inta Vīsta (Wiest), Viktors Petzals, Sarmīte Dāvidsone. FOTO Andris Rogainis.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kārlis Jurisons un Juris Ķeniņš. FOTO Andris Rogainis.

Kā skanīgs pavediens dziesma vijās cauri Valsts svētku svinībām Sietlā – dziesma tika dziedāta, skandēta, atskaņota, vārdiem apmīļota, – sākot ar ērģelēm, čellu un dievlūdzēju balsīm baznīcā, turpinot svinīgajā aktā ar kora dziesmām, svētku uzrunu un beidzot ar čella koncertu Latviešu nama Lielajā zālē. Valsts svētku dievkalpojumu vadīja prāveste Daira Cilne, ērģeles spēlēja Dr. Andris Āboliņš, savukārt goda viesis no Kanādas čellists Juris Ķeniņš atskaņoja Jāņa Lūsēna līrisko skaņdarbu Mazu brīdi (Viļa Plūdona dzejolis). Latviešu skoliņas bērni ar karodziņiem rokās nodziedāja divas dziesmas un pievienojās draudzei, dziedot Latvijas himnu.

Prāveste Daira Cilne uzsāka Valsts svētku sprediķi ar rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa mīlestības vārdiem Latvijai: ,,Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu, – piemini Latviju! Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem, ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem.“ ,,Mums jāstāsta, jādzied un jāpiemin Latvija,“ teica prāveste. Viņa atgādināja, ka Latvijas valsts iesākās ar sapni, cerību un ar dziesmu. Pirmajos Latvijas Vispārējos dziedāšanas svētkos 1873. gadā atskanēja Kārļa Baumaņa rakstīta dziesma Dievs, svētī Latviju, kas daudzus gadus vēlāk tapa par Latvijas himnu. ,,Iesākumā bija dziesma,“ prāveste uzsvēra. Un tā atkal bija dziesma, kas iedrošināja un vienoja tautu Dziesmotajā revolūcijā, kas ,,iedziedāja Latvijas atjaunoto brīvību“ un turpina iedziedāt Latvijas simtgadi. Prāveste nolasīja arhibīskapes Laumas Zušēvicas Valts svētku apsveikumu, kurā arhibīskape aicina latviešus visā pasaulē iesākt katru rītu nākamajās 365 dienās ar lūgšanu – 365 sekundes garu, tās būtu 7 minūtes, plkst. 7.00, un šī lūgšana vienotu latviešu tautu.

Pēc skaistā dievkalpojuma svētku apmeklētāji pulcējās Latviešu nama zālē. Baltiem galdautiem klāti galdi, pušķoti ar tumši sarkanām lentēm un sarkanbaltsarkaniem ziediem aicināja viesus baudīt svētku mielastu, ko bija sagādājušas Latviešu biedrības dāmas. Lielo kliņģeri, kas veidoja skaitli 99, bija izcepusi biedrības priekšsēde Sarmīte Dāvidsone.

Svinīgo aktu ievadot, jaunieši Larisa Šulca un Stefans Lūsis, ģērbušies tautastērpos, ienesa karogus un novietoja norādītās vietās. Sekoja ASV un Latvijas himnas un prāvestes Cilnes vadītais svētbrīdis. Latviešu biedrības Vašingtona štatā (LBVŠ) priekšsēde Sarmīte Dāvidsone sveica svētku viesus Latvijas 99. jubilejā, pieminot Latvijas dziesmoto revolūciju, sacīdama, ka viņas māmiņa viņai dziesmu pagalvī ielikusi, un, kā jau daudzi latvieši, viņa ar dziesmu ir uzaugusi. S. Dāvidsone beidza uzrunu ar dzejnieka Plūdona vārdiem: ,,Lai līgo lepna dziesma, tev brīvā Latvija! Audz liela skaista, spoža, kā saule lecoša!“

Svētku viesus apsveica Latvijas goda konsuls Sietlā Stīvens Žirskijs (Stephen Zirschky) un Vašingtonas Universitates profesors Guntis Šmidchens, autors grāmatai Dziesmu vara, kas šogad tika izdota latviešu valodā. Pēc apsveikumiem koris Siguldas balsis Maijas Riekstiņas vadībā veltīja svētku visiem trīs skaistas latviešu komponistu dziesmas: Mārtiņa Brauna Mīla ir kā uguns, Richarda Skultes Še dziedāju, gavilēju un Renāra Kaupera Mana dziesma. Brauna Mīla ir kā uguns ar Jāņa Petera vārdiem ir veltījums Latvijas neatkarības atjaunošanas 27. gadadienai šā gada 4. maijā. Dziesma ir iekļauta Latvijas simtgades Dziesmu svētku programmā.

Programmas turpinājumā Inta Vīsta (Wiest) paziņoja, ka PBLA gada balva pēc nāves piešķirta pasaulslavenajam latviešu arhitektam Gunāram Birkertam. Sarmīte Dāvidsone ziņoja, ka šogad LBVŠ atzinības raksti par ilggadēju darbību, panākumiem un latviešu kultūras veicināšanu piešķirti Olgai Griķei, Ārijai Miķelsonei un Viktoram Petzalam. Visi trīs ilgus gadus strādājuši Rietumkrasts Latviešu vasaras vidusskolā Kursa: Olga un Viktors par skolotājiem un Ārija par saimnieci. Viktors bija vienīgais, kas Atzinības rakstu saņēma personīgi.

Tad nāca brīdis, ko visi bija gaidījuši – svētku uzruna: Tautasdziesma un tautas dvēsele. Viesis no Kanādas – spilgta personība – mūziķis, čellists, diriģents, komponists, lektors gan latviešu, gan kanādiešu sabiedrībā – Juris Ķeniņš izjusti, bet arī ar humoru, apskatīja tautas dziesmu nozīmi latviešu tautai. Lektors iesaistīja publiku uzdodot jautājumus, veikli pārejot no latviešu valodas uz angļu un atpakaļ, lai arī latviski nerunājošie svētku viesi varētu saprast. Ja latvietim prasītu, kas viņam visvērtīgākais dzīvē, iespējams, ka daži teiktu ,,Dziesmu svētki, vai tautasdziesmas“, J. Ķeniņš sacīja. Lai pierādītu, ka zinām daudz tautasdziesmu, viņš aicināja klausītājus minūtes laikā nodziedāt kādas tautasdziesmas pirmo rindkopu. Atsaucība bija liela, un gandrīz visiem, likās, bija paceltas rokas, dziedātāju netrūka un dziesmu bija daudz. Toties amerikāņu tautas dziesmas līdzīgā veidā zināja tikai daži, kaut gan vairums no klātesošiem bija uzauguši Amerikā.

J. Ķeniņš aktualizēja jautājumu – Vai bez tautas dziesmām būtu latviešu tauta? Viņš uzsvēra Dziesmu svētku nozīmi Latvijas vēsturē, sākot ar pirmajiem svētkiem 1873. gadā, un citēja diriģentu Haraldu Medni: „Viens ir skaidrs, ja nebūtu saglabājušies dziesmu svētki, Latvijas nebūtu.“ Vienalga, kur latvieši ir, viņi dzied: pie barikādēm, sarīkojumos, kāzās, bērēs, Jāņos, visos godos viņi dzied! J. Ķeniņš uzskata, ka visas dzīves gudrības atrodas tautasdziesmās. „Nevajag Dr. Phil vai Oprah, viss ir bagātīgi atrodams tautasdziesmās.“ Viņš atgādināja, ka tādas dziesmas kā Div' pļaviņas es nopļāvu parāda, ka latviešu sievietes ir bijušas feministes no senseniem laikiem, un visas dāmas zālē viņam piekrita. Droši vien arī vairāki kungi.

Savu uzrunu lektors papildināja ar mūzikas piemēriem, norādot, ka tautasdziesmu melodijas ir atrodamas daudzu komponistu skaņdarbos, sākot ar Jāzepu Vītolu līdz pat mūsdienām. Klausītājiem bija skaidrs, ka tautasdziesma ir latviešu tautas dvēseles neatdalāma daļa – tā ir mūsu svētais mantojums. Pasaulē, kur tik daudz lietas mūs šķeļ, tautasdziesma mūs vieno. Būdams Kanādas Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis, J. Ķeniņš aicināja visus braukt uz Dziesmu un deju svētkiem Toronto no 2019. gada 4. līdz 7. jūlijam. Viņš pabeidza svētku uzrunu ar Krišjāņa Barona vārdiem: „Tautasdziesmās, tautas dzīves gudrība glabā liecības par tām dziļajām saknēm, kas mūs vieno…Tajās izpaužas katra radītāja savdabīgais spēks, dzīves daudzveidīgās izpausmes iespējas, un cilvēka dvēseles bagātība.“

Pēc īsa starpbrīža muzikālais pavediens turpinājās ar skaisto čella koncertu. Juri Keniņu uz klavierēm pavadīja Kārlis Jurisons no Portlandes. Programmā bija vairākas tautasdziesmas latviešu komponistu apdarē ar J. Ķeniņa pārlikumu čellam un klavierēm, kā arī Tālivalža Ķeniņa, Jurjānu Andreja, Alfrēda Štromberga, Jāzepa Mediņa un Lolitas Ritmanes skaņdarbi. L. Ritmane, kura ir uzaugusi Portlandē, ir sietliešiem pazīstama un mīļa, un viņas kompozīciju Lietus līst manā pilsētā klausītāji aplaudēja ar īpaši lielu sajūsmu. Kā piedevu J. Ķeniņš atskaņoja visiem pazīstamo, iemīļoto Jāzepa Mediņa Āriju, piebilzdams, ka ar to esot bildinājis savu nākamo sievu Māru. Viņa izpildījumā un kompozīcijas dvēseliskajā izpausmē klausītājiem nebija jāmin Māras atbilde... Kājās piecēlušies, apmeklētāji sumināja māksliniekus ar ilgiem aplausiem. Pēc koncerta, kā ierasts, rokās sadevušies visi kopā nodziedāja Daugav' abas malas.

LBVŠ no visas sirds pateicās goda viesim Jurim Ķeniņam par iedvesmojošo uzrunu un brīnišķīgo koncertu. Tāpat paldies Kārlim Jurisonam, Maijai Riekstiņai un Siguldas balsīm, un visiem, kas pielika roku lai nosvinētu Latvijas 99. gadadienu tik skaisti un diženi. Gatavojoties mūsu simtgadei atcerēsimies: Mums ir bagāts gara mantu pūrs, mūsu bērni un mazbērni dejo un dzied, mēs piederam spējīgai, spēcīgai latviešu tautai, mēs esam pateicīgi, ka esam latvieši!

Inta Moruss
Laikrakstam „Latvietis“